IERAŠANĀS MILĀNĀ
9. novembris, trešdiena
Arī šoreiz lidojums sanāca stresains, tomēr mierīgāks nekā iepriekšējo reizi, jo jau bija pieredze ar to, kas notiek lidostā un lidmašīnā. Pa ceļam uz Milānu redzējām episkos alpu kalnus – sniegaini baltus.
Nosēžoties Bergamo lidostā ātri vien dabūjām savu riteņu kasti, kas šoreiz bija perfektā stāvoklī, bez nevienas skrambas. Uzreiz ķērāmies pie riteņu salikšanas, kas aizņēma varen daudz laika, jo abi veļļuki bija pamatīgi izjaukti, lai saietu vienā kastē. 3h vēlāk, kad saule jau sāka rietēt, mēs lecam tiem virsū un dodamies tuvākā pārtikas veikala meklējumos. Un pēkšņi pirmā tripa laža. Mājās, gatavojoties ceļojumam un pārjaucot savus pedāļus, izrādās biju sajaucis kreisā un labā pedāļa bukses, kā rezultātā tagad pedāļi uz riteņa apmainījās vietām un vēl piedevām stāv otrādāk. Kurpes ieklipsējās iekšā, bet ne par ko negribēja slēgties ārā, tāpēc man nacās smieklīgi nokrist ar piekrāmētu ričuku 0 km/h pie krustojuma :D Tā braukt nevarēs-pārvilku parastās botas, rīt jāmeklē meistars, vai kāds cits problēmas risinājums. Tikmēr satumsa.
Nobraucām šodien pavisam nedaudz, atradām veikalu, nopirkām bulkas ar sieru un tomātiem, atradām fūru stāvietu ar zālāju, nomaļā vietā, paēdām un devāmies gulēt.
10. novembris, ceturtdiena
Nākamais rīts sākās vēsi bet patīkami, drīz vien mūs sasildīja saulīte un pirmajā LIDL lielveikala mēs atradām maizi un dārziņus: tieši brokastīm. Varu atkal šo braucienu mierīgi nodēvē par Re-cycling europe pt. II.
Kādus 40 km vēlāk bijām jau Milānā. Liela, ar mašīnām piebāzta pilsēta. Milzīgi ļaužu pūļi burzās pa šaurajām ieliņām. Šeit mēs meklējam gāzes balonu priekš mūsu degļa. Liela bija mana izbrīna, kad Decathlon veikalā, kur mēdzām pirkt balonus Spānijā un Francijā, man paziņoja, ka Itālijā kempinga sezona esot beigusies un neviena balona viņiem vairs nav un līdz pavasarim arī nebūs nevienā veikalā.
Devāmies uz tūrisma info centru, lai uzzinātu kādu citu tuvāko tūrisma veikalu, vai vietu, kur var lietot bezmaksas WI-FI. Īgnā tantīte, kas nedaudz runāja angļu valodā atbildēja, ka pārzinot info tikai par Milānas pili, un internetu mēs varam meklēt uz netālu esošās Via Dante, bet nepateica tieši kur, tā arī mēs to neatradām.
Kad jau grasījāmies pamest pilsētu, ne no kurienes pēkšņi uzradās bieza migla un gaiss kļuva manāmi aukstāks. Jādodās prom. Riktīgi kaitina nervozie auto vadītāji, kas nemitīgi viens otrsam pīpina. Esam ārā no pilsētas, bet migla kļūst vēl biezāka un sāk strauji satumst. Piestājam LIDL veikalā pa ceļam cerībā kaut ko atrast, bet nekā, būs jāpērk, kamēr Gita iepirkās satumsa jau pavisam. Uzvilkām uz kaskām mūsu lampiņas un devāmies ceļā. Baigi nokaitināja parastās botas ar mīkstajām zolēm, tāpēc izdomāju pamēģināt pabraukt ar velobotām, tikai bez klipšiem – slideni, bet toties pēdu nespiež. Vakarā nonācām nelielā ciematā, migla pārvērtās par slapjo gaisu, kas padara visas drēbes mitras un pretīgas; šonakt guļam parkā. Bailes, ka pa nakti varētu būt auksts, tomēr, par spīti slapjajai miglai gulējās silti, tomēr guļammaisi gan palika mitri.
Pa nakti n-tās reizes modos ar cerībām, ka kārtējo reizi atverot acis, beidzot izdosies ieraudzīt dienas gaismu, bet velti- visapkārt viss joprojām tumšs un miglā tīts– nakts ir gara novembrī. Ir kādi astoņi, kad beidzot paliek gaišs; saliekam mantas, brokastojam un dodamies ceļā. Visur riņķī vēl joprojām migla, bet ne tik bieza kā vakar. Pus dienu ripojam pa taisniem ceļiem cauri Itālijas laukiem – miglaini un garlaicīgi, ik pa laikam noslīd kājas no pedāļiem- tas mani kaitina.
Ap pusdienu laiku ierullējām, kādā mega molā, lai kaut ko apēsu, pameklētu internetu un gāzi. Veikalā ir atrodams viss, kas nepieciešams kempingam, bet tikai ne gāze, kura tieši šobrīd mums visvairāk noderētu, lai pagatavotu siltu ēdienu. Lai risinātu problēmu, prātā ienāca ideja aptiekā nopirkt spirtu un uztaisīt spirta degli. Nopirkām, paēdām un devāmies tālāk.
Pusdienojot prātā iešāvās doma pamēģināt pie velobotām pieskrūvēt klipšus otrādāk, par cik pedāļi man tagad arī ačgārni stāv. It kā darbojās, tikai fiksējās jancīgi. To es izdarīju ļoti laicīgi, jo nemanot mēs iebraucām kalnos, kas šķir iekšzemi no Ženēvas. Kāpums lēnām ved mūs uz augšu gar kalnu upi. Pēdējie kilometri ir ļoti stāvi un tad sākās nobrauciens. Šajā pusē spīd saule un no miglas nav ne ziņas. Temperatūra arī aug no 12 līdz 18 grādiem 8 grādu vietā.
Drīz vien mēs sasniedzam Ženēvu. Tieši laikā kad visi brauc no darba uz mājām. Pilsēta ir pārbāzta un te valda haoss. No nesen bijušiem plūdiem nav ne ziņas, ielas ir tīras tā, ka nekas nav bijis.
Netālu no pilsētas robežas atrodam vietu pie jūras, kur pārlaist nakti. Pūš stiprs vējš. Ar spirtu arī neko jēdzīgu neizdevās izdarīt, uzsildījām pāris glāzes tējai un nedaudz pupiņas, paēdām un devāmies gulēt.
dažas bildes:
| Alpi no lidmašīnas |
| liekam ričukus kopā saulainajā Bergamo |
| pirmā naktsmītne fūru stāvvietā |
| re-cycled brokastis |
| Tirgus 'atliekas' |
| mmm.. hurma no koka |
CIEMOS PIE FILIPPO, KALNU CIEMATIŅĀ FERRANIA
12. novembris, piektdiena
12. novembris, piektdiena
Km-62.68
Laiks-3:41
Vid. ātrums-16.99 km/h
Pa nakti vējš nerimās, un vairākas reizes modināja ar skaļām brāzmām, kuras nemitīgi centās noraut mums pāri pārklāto telts materiālu. Neskatoties uz spēcīgo vēju no rīta pamodāmies dzīvi un tajā pašā vietā, kur aizmigām.
Rīts, kā arī visa atlikusī diena bija saulaina, bet vējaina.
Braucām cauri daudziem krāšņiem piejūras ciemiem un pilsētām. Braucot pārņem sajūta, ka atkal esam nonākuši atpakaļ vasarā-viss zied un smaržo; vienā pusē ceļam nepārtraukti ņirb košas un krāsainas itāļu mājiņas, bet otrā arvien plešas zilā Vidusjūra. Minamies kalnos augšā un traucamies lejā, pa ceļam satiekot neskaitāmus riteņbraucējus uz glauniem šosejniekiem.
| Greznā Vidusjūras piekraste Itālijā |
| Kapsēta |
| Braucam kalnos ciemos pie Filippo |
Izrādās, māja patiešām ir veca-tai esot ~ 900 gadu, un, ieejot iekšā, tas arī ir manāms. Uz brīdi šķiet, ka esam atsviesti atpakaļ pagātnē, un pārņem prieks, ka mums ir šī iespēja pabūt šajā vietā

. Pirms vakariņošanas vēl Stas palīdz Filipo skaldīt malku, un tālāk seko vakara interesantākā daļa…
Kā izrādās, dienu pirms mūsu ierašanās Filipo tēvam bijusi sešdesmitā dzimšanas diena, un tam par godu šodien tiek rīkotas lielas svinības, uz kurām tiekam uzaicināti arī mēs. Bez vilcināšanās pieņemama ielūgumu, jo negribās laist garām iespēju izbaudīt īstas itāļu svinības.
Vakarā mums atbrauc pakaļ ar mašīnu, un visi dodamies uz svinību norises vietu. Sākumā domāju, ka tā būs vienkārša lauku māja, un ciemiņi būs vien ģimenes locekļi un daži kaimiņi, tomēr, ierodoties galamērķī, viss izrādās pavisam ne tā. Pirmais pārsteigums jau ir pati māja, kura no iekšpuses atgādina nelielu pili: mirdzošas lustras pie sienām, koši sienu un griestu gleznojumi, antīkas mēbeles…un daudzas citas neiedomājamas lietas, kas liecina par turību.
Matus neesmu mazgājusi jau kopš atlidošanas, un drēbes, kas mugurā, saprotams, arī nav nekādas izejamās (par apaviem nemaz nerunājot-lai kājas tik ļoti nesaltu, biju uzvilkusi velobotas :D), tāpēc jutos nedaudz neveikli, kad ieejot pa durvīm krāšņumu, kas valda apkārt vēl papildināja vairāku svešu cilvēku sveicināšanās itāļu gaumē, proti, pa bučai uz katra vaiga. Joprojām jūtos ļoti neveikli, jo praktiski nevienu nepazīstu, kā arī nerunāju itāliski, plus vēl, protams, mans elegantais ietērps visu rada mulsinošāku. Tomēr vienlaicīgi arī esmu ļoti pacilāta, ka esmu nonākusi šajās neparastajās svinībās. Nākamais pārsteiguma moments seko, kad noejam pagrabstāvā, kurš laikam kā reiz paredzēts šāda veida svinībām-visas lielās telpas ir piebāztas ar cilvēkiem, kuri cits caur citu skaļi sarunājas. Vaau, kaut ko tādu gan nebijām gaidījuši.
Kad beidzot esam iekārtojušies pie galda, cits pēc cita pārsteidz arī dažādie itāļu ēdieni, kuri, tiesa gan, lielākoties sastāv no gaļas. Atrodam arī šo to bez gaļas, un uzdzerot vietējo vīnu sākam savā starpā apspriest visu neparasto, ko novērojam apkārt. Sarunas pie galda ir tik skaļas, ka brīžam nevar saklausīt pat to, ko saka blakussēdētājs. Jā, itāļi ir skaļi un temperamentīgi ļautiņi, kas nekautrējas izpaust savas emocijas; loti atvērti un pozitīvi cilvēki.
Vēl viens interesants šī vakara notikums bija dāvanas pasniegšana jubilāram-visi viesi tika aicināti iznākt pagalmā, kad pēkšņi no tumsas, acis žilbinādams, izbrauca mazs, sarkans traktoriņš-tīri tā neko ‘dāvaniņa’!
Svinības turpinās ar ēšanu un vietējo vīnu dzeršanu-daudzajiem gaļas ēdieniem seko dažādi sieri, tad kūka un citi saldie ēdieni, kādus ēdu pirmo reizi. Uz vakara beigām jau jūtos apreibusi no vīna un par laimi, pienāk arī laiks doties mājās, kur mūs gaida mīksta gulta un jumts virs galvas.
Nākamajā dienā Stass, kppā ar Filippo un vēl kādiem 15 velo entuziastiem dodas atklāt Filippo nupat izveidoto MTB meža taku, bet es tikmēr izbaudu pastaigu pa rudenīgo mežu.
| Pa ceļam sastapos ar ēdamo kastani, kuru te ir daudz |
| ....tāpat kā dīvainu formu koki... |
| Stundas braucienā no šejienes ir sniegotie Alpi |
| Velosipēdistu tusiņš ar itāļu ēdieniem pēc treila atklāšanas |
| Stass bauda īsto itāļu mājās darināto vīnu |
ATKAL CEĻĀ
14.novembris, pirmdiena
Km-73.35
Laiks-3:21
Vid. ātrums- 21.88 km/h
Vakar pēc MTB treila atklāšanas tusiņa visi devās mājās, tai skaitā arī Filipo, atstājot māju mūsu ziņā, tādējādi otrā rītā, nekur nesteidzoties, varējām mierīgi izgulēties, pabrokastot, un tikai ap 13.00 sačammājāmies, lai dotos tālāk ceļā.
Diena saulaina un patīkama, un, nobraucot no kalna atpakaļ pie jūras, atkal pārņem vasarīgas sajūtas. Šodien visu dienu ceļš veda gar piekrasti, līdz ar to arī visi neaprakstāmi smukie skati turpina priecēt acis un brīnīties par visdažādākajiem dabas un arī cilvēku roku darinātiem brīnumiem.
Par cik dienas tagad tādas īsas (satumst jau ap 17.oo pēc vietējā laika), tad arī šodien necik tālu netikām, toties vakaram atradām foršu nakšņošanas vietiņu uz neliela paugura, no kura redzama jūra un naksnīgie ciemi un pilsēteles, kas izmētāti kalnu nogāzēs un pakājēs.
| Turpinām ceļu gar Vidusjūru |
Šovakar arī mēģināsim beidzot izvārīt jau sen kā atrastos makaronus, kurus līdz šim veltīgi bijām veduši līdzi, cerībā, ka kādā veikalā varbūt tomēr izdosies atrast gāzes balonu. Nē, gāzes balons mums joprojām nav, taču Stasis ir apņēmies uzvārīt makaronus uz uguns, kura no nelieliem priežu zariņiem sakurta tukšā skārdenē. Izskatās, ka pagaidām viņam diez kā neveicas, jo bundža ir ļoti maza, līdz ar to vārīšanās process nedaudz iebremzē.
Pēc visiem aprēķiniem rīt jau ieriposim Francijā, un jācer, ka tur kempošanas sezona vēl nav beigusies, un Dekatlonā būs pieejami gāzes baloni, savādāk jau apnīk grauzt sausu baltmaizi.
| Pamestais treilers ar pamestu televizoru blakus mūsu nakšņošanas vietai |
IZBRAUCAM NO ITĀLIJAS, ŠĶĒRSOJAM MONAKO KARALISTI UN IERODAMIES FRANCIJĀ
15. novembris, otrdiena
15. novembris, otrdiena
Km -107
Laiks- 5:04
Vid. ātrums- 21.2 km/h
Max. Ātrums- 54.5km/h
Atvēru acis tieši tad, kad debesis palika gaišas un tūliņ, tūliņ grasījās uzaust saule. Šī bija burvīga nakts-zem kuplās priedes gulējās silti un mīksti, arī miegu nekas netraucēja, vien pāris skudriņas pārskrēja pār seju. Pēc pāris minūtēm virs jūras iznirst arī sarkanā saule, kas strauji sāk celties arvien augstāk debesīs. Nedaudz pavaļājušies siltajos gulīšos un apmierinot savu slinkumu drīz vien ceļamies augšā, lai pagatavotu brokastis. Borkastīs nav nekas krāšņs – pāris maizītes ar Mr. Chock un Dzelzs Buddas tēja, paķerta no Rīgas. Lēnām savācamies un dodamies ceļā.
| Alpu šķērsošana izrādījās daudz vienkāršāka, nekā bijām gaidījuši-nācās vien izbraukt cauri vairāku tuneļu virknei, kas savieno Itāliju ar franciju |
Šodien Ceļš mūs atkal ved gar jūru, cauri nebeidzamiem, grezniem piejūras ciemiem. Pēc pāris stundu mīšanas taisām pauzi pie jūras-apēdam dažus, diezgan skābus no koka noplūktus mandarīnus, un Carrefour miskastē atrastos granātābolus, apēdam pēdējo Filipa doto maizi ar šokolādes pastu un dodamies atkal ceļā.
Nemanot šķērsojam Itālijas – Francijas robežu, pirms tam izbraucot cauri pamatīgam tunelim. Vairāk nekā 800m garš, pret kalnu ejošs tunelis ar ļoti sasmakušu gaisu un ļoti šauru ceļu- diezgan nepatīkami, lai neteiktu vairāk.
Francijas pusē iebraucam pilsētā Menton, kas apžilbināja mūs ar savu greznumu-ļoti franciski izsmalcināti un vēl Vidusjūras stilā krāsaini. Ceļmalas rotā sakoptas palmas, gar ceļu ir sabūvētas šikas mājas, viesnīcas un kazino; augsti kalnos ir redzamas bagātās villas. Ņemam kursu uz Monako – nelielo valsti iekš valsts. Ja Mentona ļoti iespaidīgi iepazīstināja mūs ar piejūras Franciju, tad Monako pārspļāva visu ko emu pirms tam redzējis. Milzīgi debesskrāpji mijās ar glaunām privātmājām, spīdošie drēbju veiklu skatlogi, bruģēti trotuāri- tas viss atrodas uz viena milzīga kalna nogāzes. Mazi, ar transportu piebāzti ceļi vijās augšup un lejup pa kalnu. Visas mājas šeit ir krāsotas bēšīgos toņos un ir smuki koptas. Izbraucot no Monako sāk rietēt saule-jāmeklē naktsmājas, jo pēc dažiem km jau Nica.
| Klintis pie jūras pirms Nicas |
Pēc kartes atrodam zaļo zonu uz pussalas netālu no Nicas, kur varētu būt kāds parks kur var uzsliet telti, bet nekā - mēs ieripojām kaut kādā Francijas Jūrmalā. Viss aizbūvēts ar greznām villām. Beigu beigās tomēr mums izdodas atrast vietu pie paša krasta uz līdzenas, bruģētas platformas pie pašas jūras, starp asajām klintīm. Par brīnumu arī atrodam nokaltušu koku malkai, un vakariņās atkal ēdam itāļu makaronus ar Gorgonzolas siera mērci, pa virsu uzkožot Carreforā atrasto salātu maisījumu.
Vakars ir silts, ceru ka nakts būs tāda pati. Šonakt jāguļ uz akmeņiem.
Rīt jāmeklē Decathlons, un iespējams pirmie treknie Francijas damsteri.
| Te mēs arī nakšņojām, klausīdamies bangojošo jūru |
NĪCA-KANNAS-SANT RAFAEL
16. novembris, trešdiena
16. novembris, trešdiena
Km-116
Laiks-05:43
Vid. ātrums-20.31 km/h
Uz akmeņiem gulējās ne īpaši ērti, salīdzinot ar priedes skujām iepriekšējā naktī, bet toties jūras šalkoņa labi iemidzināja. No rīta pamodāmies agri, jo, guļot uz akmeņiem, bijām atgulējuši visas maliņas. Ātri savācamies un devāmies ceļā uz Nicu. Bijām pamatīgi izbadējušies un vienīgais, kas mums bija brokastīs bija viena šokolādes tāfelīte uz diviem.
Iebraucot glaunajā kūrortpilsēta ātri vien atradām informācijas centru, lai uzzinātu, kur atrodas tuvākais pārtikas veikals, Decathlons, kā arī vieta, kur var pieslēgties WIFI. Nedaudz pasēžot internetā, mēģinot atrast tuvākos LIDLus un ALDIjus. (bez rezultātiem), devāmies Dekatlona virzienā, kas atradās ārpus pilsētas robežas. Pa ceļam pamanījām arī LIDLU, kuram aiz stūra stāvēja atvērtas miskastes, pilnas ar dārzeņiem un augļiem. Urāā, beidzot! es sapriecājos un sāku krāmēt, apelsīnus, mandarīnus, tomātus un citus dārzeņus mūsu dumpster-maisā. Bet prieks bija neilgs, jo ātri pie mums pienāca apsardzes darbinieks, lika mums atstāt šo vietu un pat neļāva paņemt neko sev līdzi! Sasodīts! Pirmo reizi ar mums notiek kas tāds.
Pabraucot vēl dažus kilometrus uz priekšu atrodam arī Decathlonu, tomēr atkal neveiksme-visi mums vajadzīgie baloni ir izpirkti un tuvākajā laikā nebūšot, bet darbinieks ieteica iečekot Carrefouru, kas atradās pāri ceļam. Izstaigājot milzīgo megamolu un izstāvot gigantisku rindu pie kases, kurā katram pircējam bija milzīgi rati, kuru pārpildīti ar pārtiku un citiem štruntiem, tiku pie sava gāzes balona. Tur pat uz vietas gatavojām itāļu makaronus ar Gorgonzolas siera mērci.
| Beidzot ir gāze un beidzot siltais ēdiens. |
Recepte:
250g makaronu
Gorgonzolas siers 50-100g
Majorāns un Oregano
Uzvāra makaronus, nolej daļu ūdens, tad pievieno sieru, maisa, kamēr siers izkūst un izveidojās mērce. Garšas uzlabošanai pievieno oregano un majorānu.
Ļoti daudz laika esam patērējuši vazājoties pa pilsētu gāzes meklējumos-nu ir laiks doties tālāk. Mūsu ceļš atkal ved gar piekrasti cauri smukajiem kūrort ciematiņiem. Neliels vējš pūš mugurā, ap sirdi ir miera sajūta, ka beidzot varēsim paēst siltu pārtiku, kad vien vēlēsimies, jo tagad beidzot mums ir gāzes balons.
Drīz vien esam Kannās-vēl viena ļoti glauna Francijas pilsēta- kā nekā te notiek slavenais kino festivāls. Ielas ir piebāztas ar cilvēkiem, mašīnām un drēbju veikaliem. Garām aizslīd šauras ieliņas un baltas daudzstāvu mājas. Nedaudz atpūšamies pludmalē, vērojot cilvēkus, un dodamies tālāk.
Saule jau plāno rietēt, taču mums vēl jāatrod ūdens un vieta, kur pārnakšņot. Ceļš turpina vīties gar klinšaino piekrasti. Izmainījās arhitektūra, mājas prastākas, celtas sarkanīgi bēšīgos toņos, pieskaņotas apkārtējām klintīm, kas bija sarkanos toņos, kā Lielais kaņjons ASV. Paliek tumšs, bet tuvumā nemana neviena benzīntanka, kur uzpildīt ūdeni. Iebraucam atkal pilsētā – St Raphael. Beidzot ir ūdens, bet nu ir pavisam tumšs un gribās ēst. Izbraucot no pilsētas atrodam soliņu ar galdiņu, kur atkārtojam, makaronus ar sieru, pieliekot klāt paprikas. Pēkšņi ir palicis ļoti auksts, salst pirksti un kājas. Izdomājām paēst un doties tālāk pameklēt siltāku vietu, jo ir tikai septiņi vakarā.
| Sarkanās klintis aiz Kannām. Te arī mājas bija tādā pašā krāsā |
Nobraucot vēl kādus 10km, gaiss ir kļuvis manāmi siltāks. Atrodam vietu pie jūras vientuļā pludmalē, kas nezināmo iemeslu dēļ ir nenormāli piegružota ar dažādiem sadzīves štruntiem: puķupodiem, pudelēm, riepām, dēļiem. Likās, ka kāda spēcīga ūdens straume to visu izskaloja no pilsētas, kas atradās augšā uz kalna.
Atrodam mīkstu vietu uz zāles un dodamies čučēt. Pa nakti ir ļoti mitrs un vēss. Guļammaisu ārpuse ir galīgi slapja. Palēnām slapjums tiek arī iekšā, padarot gulēšanu neiespējamu rīta pusē, tāpēc augšā esam agri.
| Piedrazota piekraste pie St Raphael |
17. novembris, ceturtdiena
Km-109
Laiks-5:12
Vid. ātrums-21.1 km/h
Pamodušies atkal bez pārtikas ko pagatavot, savācamies, izžāvējām saulē gulīšus un dodamies ceļā. Ir jāatrod pārtika. Šoreiz baigi neveicās ar kapitālisma pārpaliekām. Pa ceļam vēl sāk čakarēties dināmo lādētājs un telefons ir pilnībā izlādējies, braucam Tulonas virzienā, vadoties tikai pēc ceļazīmēm.
Beidzot atrodam arī kādu veicīti. Tas ir Casino lielveikals, kas, manuprāt, nav no lētākajiem. Ieskrienu iekšā, paņemu bageti, kafiju un čipšus pēc Gitas pieprasījuma. Gardi paēdam maizītes ar šokolādes pastu, pa virsu uzderot stipru Etiopijas kafiju. Svētīgi! Var doties tālāk!
Šodiena ir manāmi siltāka- liekas, ka esam dienvidāk. Pa dienu var mīties pat īsajā maikā un šortos. Dienas laikā esam attālinājušies no jūras- braucam caur kalnaino meža apvidu, kur vēl joprojām manāmi franču sēņotāji ar lieliem groziem.
Plāns nonākt līdz Marseļai šodien izgāzās, nepaspējām, bet tas ir ok, nav kur steigties. Sazinājāmies ar Voelu (čali pie kura paliekam), tas arī solās būt tikai rīt pa nakti.
Vakarā izbraucam cauri stresainajai Turonai, ir apmēram seši vakarā un visi steidzās mājās no darba- pilsēta ir paralizēta ar mašīnām. Grūti manevrēt ar piekrāmētu baiku starp mašīnām, traucē platā stūre.
Atkal braucam pa tumsu. Esmu iegādājies navigācijas licenci manam GPS, kas ļoti atvieglo braukšanu, bet telefonam ir kaut kāda vaina un tas pastāvīgi slēdzās ārā. Dināmo arī čakarējās un negrib lādēt. Rīt būs jātiek galā.
Jau ap astoņiem atrodam nelielu tirdziņa teritoriju kāda kalna galā, kur arī izdomājam apmesties pa nakti. Aiz būdiņām uzslejam tentu, sagatavoja gulīšus un dodamies gatavot makaronus ar olīvu tomātu mērci, kuri sanāca burvīgi, vēl pieēdam klāt salātus, kurus atradām DIA miskastē. Netālu darbojās neliels picērijas busiņš, tā pārdevējs, beidzot darbu, pienāk pie mums, pajautā no kurienes mēs esam un vai plānojam šeit nakšņot. Atbildam apstiprinoši. Viņš pabrīdina mūs par kaut kādiem ļaunajiem cilvēkiem un piesaka, lai uzmanāmies pa nakti un atstāj mums dažas burciņas ar banānu pudiņiem. Un aizbrauc. Paēdot gāju apskatīt apkārtējo teritoriju un atklāju, ka pie picērijas būdiņas ir 220V kontakts ar elektrību. Nolēmām uztaisīt kino vakaru zem atklātās debess un pie reizes palādēt gadžetus. Vakars ir auksts un neskatoties uz to, ka esam visās drēbēs un apsegušies ar gulīšiem, tik un tā nosalām. Noskatoties divas Family Guy sērijas dodamies gulēt.
MARSAĻA
18. novembris, piektdiena
Km-61
Laiks-3:24
Vid. ātrums-18.2 km/h
Max. Ātrums- 55.5 km/h
Gulējās diezgan ērti un silti, nedaudz gan traucēja slīpums, kas bija zem koka, kur mēs uzcēlām tentu. Visu nakti likās ka slīdu kaut kur prom.
No rīta pabrokastojam un turpinām ceļu. Līdz Marseļai ir apmēram 45km. Diena sākās ar foršu brucienu lejā no kalna, dodot labu grūdienu turpmākajam ceļam. Pāris stundas vēlāk jau esam Marseļā. Saule šodien atkal cepina, var braukt šortos un maikā. GPS atved mūs pie Voela mājām, kuras atrodas pie pašas jūras, jaukā vietā ar smuki izbruģētu ‘parciņu’ uz klints malas, kur visu dienu rosās cilvēki, lasot grāmatas, pastaigājoties ar suņiem vai dodoties peldēt jūrā.
Dienu pavadām gaidot Voelu, pa to laiku, sakopjam riteņus un inventāru. Šķiet, ka dinamo ir miris, vajag meklēt aizvietotāju…
Akmeņi un betons Marseļas piekrastē.
Te mēs arī atradām savas naktsmājas.
|
| šajā skaistajā bet akmeņainajā Vidusjūras piekrastē mums nācās gulēt vienu nakti, bija silti un diezgan ērti neskatoties uz nelielu lietu nakts laikā |
| Kaktusi ar ēdamiem, bet ļoti asiem augļiem |
19. novembris, sestdiena
Diemžēl Voels tā arī neieradās Marseļā. Nosēdējām ar Gitu jūras piekrastē visu dienu, vakarā devāmies nelielā izbraucienā pa pilsētu, kas vizvērtās diezgan garš un nogurdinoš. Grūti atrast nepazīstamajā pilsētā vajadzīgo veikalu. Galu galā nopirkām pudeli franču vīna, našķīšus un maizi un devāmies atpakaļ uz piekrasti, kur pagatavojām sautētos dārzeņus vakariņās. Kā tikko iekārtojām vietu gulēšanai un attaisījām vīna pudeli, sāka smidzināt lietus. Nācās ātri improvizēt tentu, jo nebija īsti kur iedurt mietiņus. Visur apkārt akmeņi. Izmantojām tuvumā esošās metāla margas un mūsu riteņus, lai uzceltu konstrukciju. Sanāca jauki. Tentam pirmās lietus iesvētības – izturēja perfekti!!!
No rītam pamodāmies labi izgulējušies, bija silta nakts un akmeņu cietums šoreiz nemaz netraucēja. Sazinājāmies ar Voelu – tas mūs ir uzmetis un šodien Marseļā arī nebūs. Savācam mantas un dodamies prom no pilsētas.
| Sumonistu mazais palīgs |
Ceļš ved stāvajā klanā. Mainās arhitektūra un cilvēki uz ielām. Pazūd ierastās franču nedaudz kaulainās nedaudz kantainās sejas. Mums apkārt tagad ir tikai turki, arābi un melnie no Āfrikas. Esam emigrantu rajonā. Šeit viss izskatās nolaists un nabadzīgs. Ik pa laikam parādās kalna nogāzē uzcelta daudzstāvene. Francija ir parādījusi savu citu sejas pusi. Sabiedrības nevienlīdzību un segregāciju.
Izbraucot kādus desmit kilometrus no Marseļas nonākam mums pirms tam vēl neredzētā veidojumā. Iepirkšanas pilsētā!!! Te ir apkopoti visi iepriekš redzētie Lielveikali, ātrās ēdināšanas restorāni, celtniecības bāzes utt… sēžam pie Quick-ija un ķeram bezmaksas WiFi.
| Marseļas 'geto'. Izskatās ka te dzīvo tikai turki un 'melnie' |
| Izglābta pārtika svētdienas rītā. Tieši kad tā bija visvairāk vajadzīga, jo visi veikali ir ciet - brīvdiena. |
| Streetart? |
| Streetart! |
| Brīvības statuja kādā no Francijas mazām pilsētiņām. |
>>>Turpinājums 19.novembrim
Distance- 44.22 km
Laiks-2:24 h
Vid. ātrums-18.3 km/h
Max. Ātrums-56 km/h (jaunais rekords)
Arī šodien tāda čammāšanās diena beigu beigās vien sanāca. Tikuši pie bezmaksas WiFi interneta tajā burgeru ēstuvē, patērējām krietnu laika sprīdi, kamēr paveicām visu darāmo. Uz beigām jau sāka krist uz nerviem visa apkārt notiekošā kņada-ēstuve bija pilna ar maziem, skaļi spiedzošiem bērneļiem, kuru vecāki acīmredzot tos bija atveduši atzīmēt kāda sīča dzimšanas dienu.
Kad sākām bīdīties uz priekšu, ārā jau sāka pamazām krēslot. Debesis joprojām drūmi nomākušās, un šad tad uzpilina arī pa kādai draudīgai lietus pilei. Tomēr galu galā no lietus izdodas veiksmīgi izvairīties. Vismaz pagaidām. To, kas būs pa nakti, vēl redzēsim.
Par cik ātri satumsa, un, šoseja, pa kuru mums jābrauc, ir liela un pilna ar mašīnām, drošības labad nospriedām ceļu neturpināt, bet jau laicīgi iekārtoties naktsmieram. Tagad esam iekārtojušies tentā, kuru uzcēlām netālu no trokšņainā ceļa-labākajā vietā, kādu uz ātru roku tumsā varējām sameklēt. Lielākā daļa zemes ir noaugusi ar kaut kādiem riebīgi durstīgiem un zemiem krūmiem, taču mums par laimi izdevās atrast nelielu zāles pleķīti, kur šie durstīgie briesmoņi netraucē. Pagaidām liekas, ka esam iekārtojušies ērti-tents pasargā mūs no stiprā vēja un lietus, ja gadījumā sāktu līt. Cerams, ka šonakt vējš izgaiņās visus mākoņus, un rīt būs skaidra diena-derētu nopeldēties un arī izmazgāt šādas tādas drēbes, par cik Voels mūs pievīla, un ilgi kārotā dušošanās un citas ilgi gaidītās extras izpalika.
PRIEŽU MEŽĀ AIZ LUNEL
20. novembris, svētdiena
Km-118.1
Laiks-5:02
Vid. ātrums-23.38 km/h
Naktī vējš bija stiprs un brāzmains-daudzas reizes tas centās aizpūst mūsu tentu, taču viņam tas neizdevās, jo pajumti pamatīgi bijām nostiprinājuši ar akmeņiem, tā mūs labi pasargāja gan no stiprā vēja, gan arī no lietus, kas ar pārtraukumiem lija visu nakti un arī nedaudz no rīta. Materiāls, no kura Stas pašuva tentu pagaidām mūs vēl nav pievīlis, atšķirībā no Lafumas telts, kuru izmantojām iepriekšējā ceļojuma laikā- lietus laikā tā pamatīgai laida cauri mitrumu, kaut arī skaitījās ūdens necaurlaidīga. Tā ka pagaidām par tentu varu teikt tikai to labāko: tas ir daudzreiz vieglāks nekā jebkura telts; tas nelaiž cauri slapjumu, kā arī to var piemērot jebkuriem apstākļiem un uzcelt pat visneiedomājamākās vietās, kur telti noteikti nebūtu iespējams uzcelt.
Tātad, kā jau minēju, no rīta pamodāmies lietus piļu bungošanas pavadījumā, kas nekādas pozitīvās emocijas vis neizsauca, drīzāk mudināja ieritināties dziļāk guļammaisā un nebāzt degunu ārā, iekams lietus nebūs pārgājis.
Kad lietus bija kļuvis pavisam sīks, sākām kūņoties ārā no migas. Kaut kur tālumā caur mākoņiem ārā spītīgi spraucās pirmie saules stari. Vismaz prieks, ka kaut kur pamalē mana sauli-tas raisa cerības, ka varbūt dienas gaitā debesis noskaidrosies.
Nē, debesis tā arī palika vienaldzīgi drūmas, vien pāris reizes mūs aplaimojot ar siltiem saules stariem. Tomēr, neskatoties uz to, gaisa temperatūra bija visnotaļ patīkama (kādi 18°C) un arī nokrišņi mūs netraucēja.
Par cik iepriekšējā dienā nebijām sarūpējuši neko brokastīm, nācās braukt līdz pirmajai apdzīvotajai vietai, kur varētu atrast kādu veikalu. Braucam krietnu gabalu caur nodzeltējušām pļavām un rudenīgiem kokiem, ceļš ir taisns un visnotaļ garlaicīgs. Kuņģis neapmierināti burkšķ, un pieprasa brokastis, taču nevienu apdzīvotu vietu tuvumā nemana. Vēl sliktāk liek justies atskārsme, ka šodien taču ir svētdiena, un tādās attīstītās valstīs kā Francija svētdienās neviens nestrādā, tai skaitā arī veikali ir slēgti. Katram gadījumam somas dibenā mētājas spageti makaroni, kurus vajadzības gadījumā varētu notiesāt brokastīs. Tad pāri paliktu vēl vienai reizei-vai nu pusdienām, vai arī vakariņām. Gan jau kaut kā dienu izvilktu. Kamēr pa galvu maisās šīs un vēl citas domas, beidzot arī esam nonākuši līdz sen gaidītajai pilsētelei. Tukšā dūšā nobraukti gandrīz 40km-būtu labi atrast kaut ko apēdamu. Pilsēta izskatās kā pamesta-ielās nav manāma gandrīz neviena dzīva dvēsele-tas tāpēc, ka svētdiena. Pa tukšajām ielām sekojam norādei ar uzrakstu LIDL, cerot, ka varbūt tomēr šis veikals būs vaļā. Veikals, saprotams ir slēgts, taču mūs iepriecina pie veikala vārtiem novietotā miskaste, kurā var atrast dažnedažādus ēdamus labumus-tur atrodam gan maizi, gan kruasānus, gan dažādus augļus, dārzeņus, jogurtus, un pat pudeli olīveļļas. Visu ātri savācam, un tinam makšķeri, lai sameklētu kādu jauku vietiņu, kur beidzot piepildīt savus tukšos vēderus. Kārtīgi pieēdušies, lai mazāk produktu būtu jāved somās, pacilātā noskaņojumā un piebāztiem vēderiem dodamies tālāk ceļā.
Ceļš šodien ne visai interesants-pārsvarā taisna šoseja, kas ved cauri pelēcīgiem lauku apvidiem, kur koku lapās jau manāms agra rudens pieskāriens. Šeit daba krasi atšķiras no tās, kādu vērojām braucot gar jūras krastu. Pārsvarā visur ceļam abās pusēs plešas nebeidzami nodzeltējušu vīnogulāju lauki; nelielus kalnus mana tikai tālumā-pašā apvāršņa malā.
Pa ceļam vēl piestājam pie vairākiem veikaliem ,lai ielūkotos, vai atkritumu tvertnēs nav atstāts kaut kas priekš mums. Un šodien tiešām izrādījās mūsu veiksmīgā diena-vēl pāris misenēs uzgājām šo to gardu apēdamu, tai skaitā rīsus un makaronus, kas tagad mums pietiks ilgākam laikam. Apkrāvušies kā kamieļi, diezgan normālā tempā turpinājām ceļu. Šodien mums pat izdevās atrast naktsmītni, kamēr saule vēl nebija norietējusi. Esam iekārtojušies nelielā priežu mežiņā, netālu no dzelzceļa sliedēm, pa kurām diezgan bieži, bailīgi grabēdams, garām aizšaujas kāds kārtējais vilciens.
Nu jau ir satumsis, un pienācis vakariņu gatavošanas laiks-šodien baudīsim makaronus ar sieru un salātus.
SETA
21. novembris, pirmdiena
Distance – 114 km
Laiks – 5:07 h
Vid. ātr. – 21.8 km/h
Nakts mežiņā izdevās visnotaļ jauka un silta, vienīgi vilciens, kurš ik pa laikam mežonīgā ātrumā panesās garām, izsijāja saldo miegu. No rīta atkal ir apmācies un neliels lietus uzpilina no debesīm. Novācam tentu, sakārtojam mantas un ēdam brokastis. Šorīt mums ir augļu salāti, kas pagatavoti no miskastes ‘izglābtiem’ banāniem, āboliem, apelsīniem un mandarīniem- tas viss iejaukts dabīgajā jogurtā, kura mums tagad ir vesels kilogramīgs spainis!
Esam atkal uz ceļa. Greznos piejūras skatus ir aizvietojuši nodzeltējuši vīnogu lauki, fermas un piedrazotas ceļmalas. Pēc pāris desmitiem kilometru jābūt palielai pilsētai – Montpllier.
Iebraucot pilsētā atkal stumjamies cauri nelieliem rīta sastrēgumiem. Te mums sanāca neliela šaizīte. Sadursme ar mums līdzās braucošu auto. Gita eleganti ar piekrāmētu velo notrieca nost mašīnai spoguli. Rezultāts bija diezgan komisks: viņa paceļ spoguli, patur to rokās, apdomājot, ko lai dara, atver mašīnas durvis, aiz kurām sēž sašutušais vadītājs. Viņa noliek nolauzto spoguli uz blakussēdētāja krēsla, sakot: ‘I’m very very sorry!’. Vadītājs neizpratnē paņem spoguli rokās papēta to, noliek atkal uz krēsla, uzdod gāzi un iegriežas pa labi tepat esošajā pagriezienā. Mēs paraustam plecus un dodamies tālāk. Braucot garām krustojumam redzu ‘cietušo’ mašīnu un vadītāju, kas mums kaut ko mēģina teikt. Nodomājām, ka nekas labs no tās komunikācijas nesanāks, ņemot vērā, ka nekāda komunikācija nemaz neveidotos, jo visticamāk viņš nerunās angliski un mēs nerunājam franciski. Nemaz nebremzējot, kā īsti kurjeri, aizminam tālāk.
Montpllier ir liela pilsēta, ar sarežģītu ielu mudžekli, daudzas no kurām atrodas rekonstrukcijā, un neskatoties uz to, ka uz stūres man ir GPS navigācija, es tik un tā iemanos apmaldīties tajā. Ilgi klaiņojam pa mazo ieliņu labirintiem, mēģinot atrast mums vajadzīgo ielu, tādējādi zaudējot mums tik svarīgo laiku.
Vējš šodien atkal ir mūsu pusē, tas izpūš mūs no piesmakušās pilsētas un dzen mūs Sete virzienā. Sete atrodas pie jūras, bet neskatoties uz to, tai nepiemīt Vidusjūras pilsētām esošais šarms. Sete izskatās pēc industriālās pilsētas ar daudziem ūdens kanāliem, kuri kā Amsterdamā ir piebāzti ar laivām un kuteriem. Izbraucot no pilsētas beidzot nonākam pie jūras, kur arī ieturam pusdienas. Par cik pūš stiprs vējš, jūra šodien ir nemierīga, putainie viļņi sitās pret krastu nosētu ar milzīgiem gliemežvākiem, koka gabaliem, ko vietējie brauc zāģēt un izmanto kā malku, un nelieliem akmentiņiem.
| Atpūta pie Setas |
Līdz vakaram nonākam Beziers pilsētā, kur GPS atkal izstrādā stulbu joku un uztaisa mums kādus 15km lieku āķi. Sāk smidzināt lietus un ātri satumst- jāmeklē naktsmājas. Šodien guļam uzarta lauka malā, netālu no ceļa, uzslejot tentu starp diviem olīvkokiem. Zeme ir mitra, tāpēc paklājam zem mums folijas segu. Cerams naktī nesals. Garastāvoklis arī ir draņķīgs-gribās nomazgāties un pasildīties saulē. Ziņas no Andorras arī nav diez ko labas, pa dienu esot no 1 līdz 10 grādiem – būs auksti!
22. novembris, otrdiena
Distance – 96 km
Laiks – 4:45 h
Vid. ātrums-20.2 km/h
Diena sākās lēni un slinki. Ārā atkal smidzina, bet zem tenta ir tik ērti un silti. Šonakt bija silti pat guļot tikai vienā T-kreklā. Pabrokastojam ar dabīgā jogurta paliekām un pēdējiem augļiem, uzēdam uz vietas atrastās mandeles un dodamies ceļā. Tikai uz kurieni-tas nav zināms, jo telefonam ir galīgi nosēdusies bača un dinamo ir nočakarējies. Ceļazīmju vadīti, dodamies uz Beziers, lai atrastu kādu kontaktu un uzlādētu telefonu.
Pilsētā atrodam informācijas centru, kura darbinieces laipni piedāvā pasēdēt viņu internetā un palādēt mūsu elektroierīces. Pa to laiku fiksi izdaru internetlietas un sazinos ar Teo - draugu no Tulūzas, kas aicina atbraukt ciemos, jo sen neesam redzējušies. Izvēle ir darīta – ripojam Tulūzas virzienā. Būs jauki satikt sen neredzētu cilvēku, patusēt ‘ar kājām’ pa Francijas pilsētu, plus vēl sadarīt tehniskās lietas ritenim, jo šodien pakaļējam ritenim izsprāga viens spieķis un dināmo negrib normāli darboties. Sēžot internetā uzzināju, ka Androrrā jau tagad nav necik silti. Dienā temperatūra turas ap 10 grādiem un naktī nolaižas pat līdz pāris grādiem mīnusā. Mūsu aprīkojums ir nedaudz nepiemērots šādiem apstākļiem. Būtu forši Tulūzā atrast kādu ekstra siltu jaku.
Šodien ir pretvējš. Braucās grūti, piekūst dibens, mugura un rokas. Visu dienu ir apmācies un garastāvoklis arī nav diez ko saulains. Paliek tikai ieiet pārdomu transā un vērot garām slīdošu vīnogu laukus un kaut kur tālumā dūmakā tītos kalnus.
Dienas beigās, Karkasonē esam uzskrējuši treknam ķērienam. DIAs miskastē- tā ir piebāzta ar jogurtiem, salātiem un dažām bulciņām. Ķeram cik varam un tumsas pavadījumā dodamies ārā no pilsētas. Aizmugurējai lampiņai ir nosēdusies bača, un tā mirgo ļoti bikli, tādēļ braukt pa mašīnu piesātinātu šoseju nav diez ko patīkami. Šī iemesla dēļ ātri vien nolienam kādā šķērsceļā, kur atrodam nakts vietu starp vīnogu laukiem. Te arī mūs sagaida pirmais kameras sadūriens. Gita ir uzbraukusi kaut kādam asam ērkšķim. Rīt varēs ķimerēties, bet tagad mēs vāram makaronus ar atrasto kečupu un klāt pieēdīsim salātus.
Ja viss norisināsies raiti, jau rīt būsim siltās mājās Tulūzā.
| Vīnogu plantācija kalna galotnē |