Rāda ziņas ar etiķeti ruins. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti ruins. Rādīt visas ziņas

Jaunais gads 2013 - aukstais sniegs un karstie avoti

Kā biju rakstījis iepriekš, 2013. gadu ieplānojām sagaidīt Pirenejos, pie dabas krūts, gūt jaunu pieredzi Jaungada svinēšanā, jo parasti tas notiek mājās, pie svētku galda ar ģimeni vai draugiem... un alkoholu. Šoreiz gribējās nosvinēt citādāk! 'Lielās aizņemtības' dēļ šo ierakstu gatavojām ļoti ilgi, bija citi darbi ar augstāku prioritāti....

Devāmies kalnos mēs četratā, sadaloties divās komandās: džeki ar velo, meičas ar stopiem. Kurš ātrāk? No Barselonas līdz Fontpedrouse ir 300km ar astīti. Ar riteņiem mēs izbīdījām vienu dienu iepriekš, agri no rīta, kad saule bija vēl aiz horizonta (30.dec), lai iekļautos laikā. Meitenes startēja 31. decembrī. Mūsu velo ceļš pirmajā dienā bija salīdzinoši viegls, kamēr mēs tikām līdz Pireneju milžu pakājēm, kur pavadījām nakti. 31. decembris lika gan pasvīst ar pirmo 30km kāpumu, jau pašā rīta agrumā. Ar meitenēm mums sanāca sastapties pa ceļam jau Francijas pusē (Bourg-Madame), kur mēs pusdienojām. Līdz finišam 30 km. Riteņbraucēji zaudēja - kad mēs ieradāmies pilsētiņā, mūs jau gaidīja kādas 20 min. Kāpjam lejā pa stāvo taku uz avotiem, tālāk fotostāsts...

Money makin', money, money makin' - Vandage Francijā

Dzīve bez darba ir forša un skaista. Daudzi varbūt nepiekritīs un apgalvos, ka bez darba var nomirt no garlaicības un bezdarbības. Tāda ir mūsu Austrumeiropas postpadomju domāšana, saglabājusies vēl no tiem laikiem, kad valsts rūpējās, lai katram ir ‘darbs pēc viņa spējām’. Daudzi šie cilvēki nemaz nemēģināja atteikties no darba uz ilgāku laika periodu kā ikgadējo mēneša (varbūt īsāku) atvaļinājumu. Daži to vienkārši nespēj atļauties. Tāpēc nav jau brīnums, ka šādi cilvēki arī nesaprot, kā mēs spējam pavadīt ‘bezdarbībā’ savus jaunības gadus. 

Es par ar garlaicību nesūdzos-man ir ko darīt katru dienu un es arī to daru, izbaudot katru dienu būdams ‘oficiāli’ nenodarbināts. Dažreiz man pat pietrūkst laika, lai paveiktu visu ieplānoto. Visas manas pamatvajadzības ir nodrošinātas –ir jumsts virs galvas, ir ēdiens un apģērbs. Kas vēl ir vajadzīgs? Es neskrienu pakaļ jaunajam iPhon’am, man nevajag pēdējo MACbook’a versiju, stilīgas drēbes, platekrāna HD televīziju un glamūrīgu tusiņi. Man gan patīk visādi gadžeti, taču es priecājos par to, kas man ir. Nenoliegšu, ka sapņoju par jaunāku, vieglāku velo, bet es braucu ar to, kas man ir. Nenoliegšu arī to, ka nauda man ir vajadzīga, jo pasaulē, kura ir būvēta uz naudas attiecībām, bez naudas var dzīvot varbūt tikai kaut kur džungļos un tik un tā mūsdienu patērētājkultūras sadragātā galva prasīs pēc papildus ērtībām, dažādiem gadžetiem un hi-tec drēbēm. No tā vairs neaizbēgt. 

Šis raksts ir veltīts tam, kā mēs ar Gitu braucām strādāt uz Franciju, lai nopelnītu nedaudz naudas priekiem un vajadzībām, kas nenāk par velti šajā pasaulē. 




Banyls-sur-mer pilsēta un pludmale


Bezgalīgi vīnogu dārzi

Šajā vietā Vidusjūras pludmale ir ļoti akmeņaina un atrast pludmali ar dzeltenām smiltīm ir sarežģīti

Darbs? Vai ēdiens?

Turpinot mūsu garo pastaigu gar piekrasti, mēs uzgājām vecus kara nocietinājumus


Apejot vēl vienu lagūnu un entos vīnogulājus, mēs beidzot nonācām līdz leģendārajai Alfrēda Nobela dibinātajai dinamīta fabrikai, kas tika uzcelta pašā Viusjūras krastā. Jau daudzus gadus pamesta, tā joprojām glabā senās celtnes un  pazemes tuneļus, kas savieno dažādas fabrikas daļas. Ejas jau pamatīgi aizaugušas un saplaisājušas. Piesātinātas ar streetart'u..Sākam teritorijas eksplorēšanu...







Vecās fabrikas sienas sevī joprojām glabā  daudzas sarežģītas metāla konstrukcijas.

Kazenes. Aug te kā nezāles un izskatās, ka neviens par tām neizrāda nekādu interesi.
Banyls-Sur-Mer. Skats no paugura.

Šī mazā pilsētiņa Vidusjūras krastā ir viens no populārākajām vīna audzēšanas reģioniem Francijā. Pateicoties siltajam un maigajam klimatam, vīnogas šeit ir īpaši saldas un no tām iegūst visā Francijā labi zināmo Banyuls saldo vīnu.

Raža

Un šādi raža tiek vākta mūsdienās...

Centīgais Austrumeiropas darbaspēks

Padarītais darbs. Šādas neskaitāmās kastes esam piepildījuši ar vīnogām, kāpelējot šurpu-turpu pa stāvām kalnu nogāzēm.

Izklaide pēc darba dienas. Katru dienu pēc darba devāmies uz pludmali, lai atvēsinātos un nomazgātos Šeit ir redzam sinhronais lēciens no klints jūrā.

Mūsu nometnes ciemiņš. Visu godātais vietējais bezpajumtnieks Žiralds, jeb Bom de Lux, kā viņu daži dēvē ekstravagantā ģērbšanās stila dēļ.

Apsardze... guļ

Working class hero

Sitges / Aquatica / Garraf

Jūnijs. Karstums. Pilsēta ir sasmakusi, vēja nav. Mēs ar Gitu dodamies uz Casteldefells, Sitges un Garraf dabas parku. Izbrauciens uz trīs dienām un divām naktīm. Pirmo pus dienu un nakti mēs pavadām vientuļā, akmeņainā pludmalē, nost no civilizācijas. Nākamajā dienā dodamies apskatīt leģendāro Sitges pamesto akvaparku – Aquatica. Tas stāv sauss, nodrupis un aizaudzis jau kopš 90-to gadu vidus. Karstums paliek neizturams, gaiss ir sutīgs un mēs dodamies uz Sitges, atpakaļ pie jūras.
Vakarā, kad dienas karstums norimis, lēnām braucam Garraf parka kalnos, lai apskatītu sen pamestā Jafre ciema drupas; tur arī paliekam pa nakti. Leģendas stāsta, ka pa nakti tur mēdz spokoties.
Tomēr nakts bija ļoti mierīga, ja neskaita nepārtraukto lidmašīnu kursēšanu virs galvas.
Nākamajā rītā dodamies apskatīt dažas alas, kas ir izmētātas pa parka teritoriju. Dienas vidus atkal ir mežonīgi karsts, braukšana ir grūta un nesagādā prieku. Pēcpusdienā esam lejā no kalniem, atkal Castelldefels, ēdam saldējumu un ripojam uz mājām. 

Ceļā uz Sitges pa piejūras šoseju

Pa ceļam redzējam smuki apgleznotu skvotu

Piepildam ūdenspudeles Castelldefels un minam tālāk

Pirmo nakti pavadām šajā vientuļajā pludmalē. Iesākumā te gan ir daži cilvēki, bet, kad saule pazūd aiz kalna, arī  cilvēki arī pazūd.

Nokāpt gan nebija viegli, īpaši ar ričukiem. Lēni un apdomīgi rāpjamies lejā pa akmeņaino nogāzi

Vācam malkuvakara ugunskuram, apkārt tās nav daudz, tāpēc salasot šos žagarus pozēju kā baigais varonis

Pludmale ir pilna ar lieliem un maziem oļiem, ir tikai daži kvadrātmetri ar smiltīm, kur mēs arī guļam pa nakti. Ir manāmi apmācies, bet joprojām sutīgi karsts


Skats uz mazo pludmali

Kas tas?

Jūras darbs

Nākamais rīts sveica mūs ar skaidrām debesīm, pa nakti nedaudz lija lietus...

Rīta kafija...un dodamies uz Sitges akvaparku

Veca, nolupusi akvaparka zīme

Ielenot teritorijā pa caurumu žogā mēs sākam eksplorēt teritoriju...
















Izstaigājot un izbraukājot visu akvaparku, pabrīnojot visas aizaugušas mājiņas un slidkalniņus, sienu zīmējumus un sausos baseinus, mēs dodamies tālāk Garraf dabasparka dzīlēs...


...lai atrastu jau sen pamestu ciemu Jafre, kurš agrāk tika apdzīvots, bet tagad stāv vientuļš un pussabrucis mežā starp pauguriem...


Ciems izrādījās ļoti mazs un ļoti sabrucis, neviena māja nebija vesela, viss ir pamatīgi aizaudzis ar durstīgiem augiem. Pavadām novakari pētot ciemata paliekas. Nolēmām tepat arī nakšņot.

Rudenī te bus vīģes

No rīta pabrokastojot, mēs laižam pa meža takām meklēt alas un pētīt apkārtni. Vieta ļoti atgādina Latvijas dabu, izņemot to momentu, ka jau deviņos no rīta ir sasodīti karsts.

Ripojam pa izkaltušo upes gultni

Rekur arī pirmā ala. Cova negra (Melnā ala). Lienam iekšā!



Atvēsinoties alas telpās dodamies tālāk...

Saule ir nežēlīga, ar ūdeni nevar atdzerties. Apkārtne izskatās tuksnešaina. Jātiek ātrāk līdz nākamajai alai.

Nākamā ala bija grūri atrodamā vietā. Uz kalna nogāzes, apaugusi ar krūmiem. Iekšā atkal ir patīkami vēsi-gluži  kā birojā ar kondicionieri. Savācam zarus un pagatavojam pusdienas.






Skats no alas uz jūru 




Izripojot no Garraf parka dodamies uz tuvāko bodi, lai nopirktu aukstu, aukstu saldējumu. Tas ir labākais, ko var gribēt tik karstā dienā. Pēc saldējumpauzes parciņā ripojām uz mājām. 
Ceļojums ir noslēdzies!