Re-Cycling Europe


PRIEKŠSTĀSTS

6 novembrī izlidojām no Rīgas lidostas un lidmašīnas ātrumā traucāmies uz Vidusjūras piekrasti. Liels bija mūsu pārsteigums, kad pēc nosēšanas Alikantes lidostā naktī, izkāpjot no lidmašīnas mūs apņēma patīkami silts vējšs, sveicinādams ar ziedošo augu aromātu. Mūsu izpratnē te vēl joprojām valda vasara un nakts temperatūra ārā ir +20 grādi... Ko lai saka-patīkamas pārmaiņas pēc Latvijas drēgnā rudens.

Ļoti sliktas kvalitātes bilde ar mums un mūsu velo sapakotiem un gataviem lidojumam

Spānijā ieradāmies bez kādiem konkrētiem mērķiem - vienīgā konkrētā doma bija pārlaist šeit ziemu un paskatīties, kā ļautiņi dzīvo citviet.

Par cik pāris man zināmi cilvēki jau dzīvo Barselonā, devāmies uz turieni ar domu uzkavēties tur tikai neilgu laiku, lai apskatītu pilsētu un satiktu dažādus interesantus cilvēkus, bet pēcāk savukārt doties ceļojumā uz Spānijas pašiem dienvidiem. Tomēr, kā jau dzīvē tas nereti gadās, lietas iegrozījās mazliet citādāk, un galu galā visu ziemas ‘auksto’ periodu pavadījām Barselonā.

Skats uz Barselonu

GATAVOŠANĀS GARAJAM MĀJUPCEĻAM

Barselonā pavadījām aptuveni 5 mēnešus, un pa šo laiku jau daļēji bijām apguvuši spāņu valodu, kas lieti noderēja ceļā. Ierodoties Spānijā abi zinājām tikai dažas ‘triecienfrāzes’, tādas kā „hola”, „adios” „gracias” „por favor” un pašu galveno: „losiento, no entiendo espanol” , tādēļ mājupceļā jauniegūtās zināšanas krietni uzlaboja mūsu komunicētspēju ar vietējiem, kuri ļoti bieži nezināja nevienu citu valodu, izņemot savu dzimto-spāņu valodu. Nu jau droši varējām kaut ko pajautāt un arī saprast, ko mums saka, kā arī padalīties ar saviem iespaidiem par ceļojumu.

Ceļojuma laikā iepazināmies ar šejienes kultūru un tradīcijām, kā arī dažādiem citiem ikdienas dzīves ‘sīkumiem’, kas varbūt konservatīvajam vidusmēra latvietim sākumā būtu grūti pieņemami un saprotami, piemēram to, ka veikali ir slēgti gan svētdienās, gan arī visās neskaitāmajās svētku dienās jeb, kā viņi paši to dēvē- fiestās, kas katrā Spānijas reģionā ir atšķirīgas.Vēl arī, protams, bija jārēķinās ar spāņu tradicionālo ‘siestu’, kad mazās bodītes ir aizslēgtas arī pašā dienas vidū. Pie šādiem spāņu paradumiem ātri vien pieradām, un visu nepieciešamo centāmies sapirkt jau laicīgi.

Un visbeidzot, neskatoties uz nopietno krīzes stāvokli Spānijā (pēc bezdarba līmeņa Spānija pārspeja pat Latviju, atrodoties pirmajā vietā bezdarba līmenī visā Eiropas savienībā), tā ir bagāta valsts ar bagātiem dabas resursiem un augstu pārprodukcijas līmeni gan pārtikas sfērā, gan arī sadzīves lietās. Tādēļ dzīvojot Barselonā un vēlāk brauciena laikā mums nesagādāja grutības atrast pārtiku, kā arī dažādas lietas (drēbes, somas, elektroierīces), kuras varēja lietderīgi izmantot.

Izbraucot no Barselonas mums nebija nekāda rūpīgi izplānota maršruta. Bija zināmi tikai galvenie apskates objekti un vēlme apbraukt apkārt Pireneju pussalai, pa ceļam iebraucot karstajos avotos netālu no Granadas, pabūt Malagā un aizceļot līdz Atlantijas okeānām, kur neviens no mums līdz šīm nav bijis, kā arī tas būtu tālākais ES rietumu punkts un tālākais punkts no mājām rietumos. Vēl bija doma mājupceļā apciemot manus draugus Francijā, Vācija un Čehijā.
Jāpiebilst, ka naudas un arī laika resursi mums bija visnotaļ ierobežoti.

Dzīvojot 5 mēnešus Barselonā un aptuveni 2 mēnešus pavadot ceļā, nācās iekļauties naudas summā, ar kuru vidusmēra latvietim būtu pieticis vien pāris mēnešu sevis uzturēšanai. Mēs bijām uz pamatīga budžeta un tādēļ dažādos veidos centāmies naudu ietaupīt.

Otrs ierobežotais faktors bija laiks-bija jāizvēlas pareizais laiks, kad pamest Barselonu-izbraucot pārlieku agri un nonākot tuvāk mājām, mūs varētu pārsteigt nepatīkams sals un varbūt pat sniega sega uz zemes, tomēr arī pārāk vēlu izbraukt nebūtu prāta sarbs, jo strauji tuvojoties vasarai, Spānijas dienvidos varētu būt ellīgi karsts. Vērā ņemams faktors bija arī tas, ka maija vidū manai pasei beidzas derīguma termiņš, un tas nozīmē, ka līdz tam jāpaspēj nokļūt mājās, lai pa ceļam neiekultos nepatikšanās.

Kad saulīte sāka sildīt un visapkārt viss no jauna sāka ziedēt, nolēmām, ka ir īstais laiks, lai dotos ceļā. Sapakojām mantas un saulainā 28. marta rītā sākām savu piedzīvojumu.

SPĀNIJA

Uzsākt ceļojumu nebija viegli. Kā nekā Barselonā bijām pavadījuši jau krietnu laiciņu, visnotaļ ērti iekārtojušies un jau paspējuši pierast pie dažādiem civilizācijas sniegtajiem labumiem. Doma par apmēram 2 mēnešu pavadīšanu uz ceļa un gulēšanu teltī ar ierobežotām ērtībām likās pat nedaudz biedējoša. Tomēr vilcināties un domāt vairs nebija laika, tāpēc sapakojām savas ceļasomas, un saulainā 28. marta rītā devāmies ceļā.
Mūsu uzticamie ceļabiedri-ar visu ekipējumu katrs no tiem svēra aptuveni 25kg 
Pirmās dienas, kuras pavadījām ceļā, bija visnotaļ grūtas gan psiholoģiskā, gan, protams, arī fiziskā ziņā. Pagāja kāds laiciņš, kamēr organisms pierada pie ikdienas smagās slodzes-katru dienu mērojām aptuveni 100 km garu distanci pa Spānijas kalnaino zemi. Sākumā pat pārņēma šaubas, vai vispār spēšu izturēt šo ceļojumu līdz galam, un sāka pat likties, ka šī ideja par Pireneju pussalas apceļošanu un vēlāk arī mājupceļa mērošanu ar velo ir pilnīgi traka. Tomēr, dienām ritot, braukšana kļuva arvien vieglāka, un iecerētais plāns vairs nešķita neizpildāms. 


Granātābolu krūmi ceļmalās bija visnotaļ izplatīta parādība


Dzīvojām saskaņā ar dabu-kolīdz pirmie saules stari sāka sildīt, devāmies ceļā, bet vakarā, saulei ejot uz rietu, bija jāsāk lūkot pēc piemērotas vietas, kur pārlaist nakti. Par tādām vietām mums kalpoja gan daudzās citrusaugu plantācijas, kur pilnām saujām lasījām saldos augļus, lai vēlāk tos notiesātu, gan olīvkoku audzes, gan neskaitāmas pļavas un meži. Tomēr ne vienmēr izdevās atrast ideālu vietu nakšņošanai. Bija reizes, kad nācās gulēt turpat ceļa vai trokšņaina autobāņa malā, kur mašīnas nepārtrauktā straumē traucās garām, sējā spīdinot spilgtās lukturu gaismas un ik pa laikam izraujot no miega ar skaļo motora rūkoņu. 

Viena no mūsu nakšņošanas vietām citrusaugļu plantācijā 
Pirmā nedēļa paskrēja vēja spārniem, un daba šoreiz vairs nespēja pārsteigt mūsu pie Spānijas dabas krāšņuma jau pieradušās acis. Kalni nu jau likās kā pilnīgi normāla parādība, nevis kāds dabas brīnums un arī augošie kaktusi uz tiem vairs nelika pārsteigumā un apbrīnā ieplest acis. Vienīgais, kas mūs tiešām izbrīnīja (un patīkami izbrīnīja), bija tas, ka citrusaugļu plantācijās kokus joprojām rotāja sulīgie oranžie augļi, kuri tagad garšoja labāk kā jebkad. Interesanti likās arī tas, ka šie koki vienlaicīgi arī ziedēja, piepildot gaisu ar patīkamu, saldu aromātu. 




Naktsmājas


Valensija

Valensijas arhitektūras brīnumi...


 CIEMOS PIE ROMKAS 

Tātad, bija pagājušas 5 dienas, kopš pametām Barselonu. Pa šo laiku bijām nonākuši līdz angļu tūristu iecienītākajai Spānijas debesskrāpju pilsētiņai-Benidormai. Šeit kādu laiku jau mitinās mūsu paziņa Romka, kurš piekrita mūs izmitināt savos apartamentos. Tā bija svētlaime pēc šīm ceļā pavadītajām dienām beidzot nomazgāties un iziet sabiedrībā. Staigājām pa bāriem, dzērām alu un izklaidējāmies. Nākamo dienu pavadījām vaļājoties pludmalē un peldoties Vidusjūrā. Jāpiebilst, ka tas bija 2. aprīlis, bet gaisa temperatūra atgādināja jūlija vidu Latvijā. 

Pirms iebraukšanas Benidormā



Pārtijs Benidormas Rock Caffee






Romka iepozē ar Stasi un velo



TĀLĀK UZ DIENVIDIEM

Tā nu labi atpūtušies turpinājām savu ceļu uz dienvidiem. Saule bija paslēpusies aiz pelēkiem mākoņiem, un daba šeit izskatījās pavisam savādāk, nekā kad pirmoreiz mērojām ceļu uz Barselonu. Arī Alikante, kura toreiz, naktī pēc ielidošanas, bija likusies kā brīnumskaista pasaku zeme, šoreiz bija pelēku mākoņu ieskauta un neizsauca īpašu apbrīnu. Tomēr šis bija tikai mūsu ceļojuma pats sākums, un, jo tālāk uz dienvidiem mēs braucām, jo daba arvien vairāk mūs pārsteidza ar savu neatkārtojamo daudzveidību un krāšņumu. 

Klinšainie kalni Spānijas dienvidos 

666. kilometrs

Šķērsojam autobāni pa apakšu, caur ūdens notekas trubu

Kādu dienu pirms Almerias braucām pa kalniem, kam pakājē pletās Vidusjūra. Mināmies augšā un traucāmies lejā, neaprakstāmi skaistu skatu pavadīti. Kad diena jau gāja uz beigām, mums nācās pārvarēt aptuveni 7 grūtus kilometrus pa čūskai līdzīgu ceļu minoties augšup, un apmēram tikpat-traucoties lejā un cīnoties ar spēcīgu sānvēju. Skati visapkārt neaprakstāmi. Bijām uzminušies augstu kalnā, un veroties tālumā, visapkārt pletās lielāki un mazāki kalni, un pašā apakšā-bangojoša jūra, kuru spēcīgais vējš sakūlis baltās putās. Sajūtas braucot lejā neaprakstāmas, un ātrums brīžiem sasniedza pat 60 km/h. 




Pēc šī elpu aizraujošā nobrauciena nonācām uz vairāk vai mazāk taisna ceļa, kas ved gar jūru. Otrā pusē-kalni, kuros vējš izveidojis neskaitāmas lielākas un mazākas alas. Vējš tikai turpina pieņemties spēkā, un strauji sāk satumst, tāpēc sākam meklēt kādu vietiņu, kur pārlaist nakti. Tiekot līdz jūras krastam, mūs pārsteidz negaidīts skats: jūras smiltīs stāv ieputināta mašīna, un tai apkārt rāpo večuks, kaut ko pie sevis murmulēdams. Neizpratnē kādu brīdi stāvam un skatāmies, beigās sapratuši, kas par lietu, ejam klāt, lai piedāvātu palīdzību. Vecais vīrs izrādās ir no Vācijas, bet jau labu laiku dzīvo un strādā Spānijā, netālu esošajā pilsētā, no kuras kā reiz braucām. Izrādās viņš šejienes apkārtni zina visnotaļ labi, un parasti izmantojis šo ‘ceļu’, lai izbrauktu uz šosejas, taču spēcīgais vējš jūras smiltis sapūtis tik tālu, ka vecā vīra mašīna vairs nekustās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Večuks, protams, ļoti nopriecājas par mūsu palīdzību, jo paša spēkiem tam diezin vai izdotos savu spēkratu dabūt uz ceļa. Tā nu visi ķeramies pie darba-es tieku pielikta pie vecā VOLVO stūres, bet Stas ar večuku stumj cik jaudas. Ātri vien mums izdodas tikt laukā no šīm viltīgajam smiltīm, un večuks ir pateicīgs mums par palīdzību. Protams, neizpaliek arī dažādi jautājumi no viņa puses: kas mēs tādi esam, no kurienes uz kurieni dodamies utt. Izstāstījuši savu stāstu un to, ka tagad meklējam vietu, kur pārnakšņot, vecais vīrs mums izstāsta par netālu esošu pamestu māju, kuru varētu izmantot nakšņošanai. Nopriecājušies par šīm labajām ziņām atvadāmies, un par pateicību večuks mums iedod bundžiņu ar gāzētu limonādi, jo nekā cita šim neesot. Pēcāk dodamies norādītajā virzienā, lai atrastu māju. Ilgi nebija jāmeklē-pašā nekurienes vidū stāv liela, pussabrukusi māja, ar nokaltušām palmām apkārt. Aiz mājas plešas kalni ar vēja izdobtiem caurumiem. Māja ir pavisam bēdīgā stāvoklī-pilna putekļu, dažādu drazu, arī jumts dažviet iebrucis... Tomēr nolemjam, ka vienalga nakšņot mājā būs labāk nekā ārā, jo vējš vēl vairāk pieņēmās spēkā, sasniedzot pat vētras cienīgu stiprumu. Salasījām kurināmo un aizkūrām kamīnu, lai pagatavotu vakariņas un radītu kaut cik mājīgu sajūtu šinī spocīgajā vietā. Ārā jau pavisam satumsis, un pa caurumiem jumtā var redzēt spīdam dažas zvaigznes. Vējš bailīgi dauza mājas durvis un vecos logu slēģus, ieskrienas un skrien cauri visai mājai, radot vēl neomulīgāku un spocīgāku noskaņu. Neskatoties uz nepārtraukto durvju un logu dauzīšanos vējā, man ātri vien izdodas iemigt ciešā miegā, kamēr Stas, turpretim, nemiera un baiļu mocīts mokās ar bezmiegu. 

Spocīgā māja, kurā pārlaidām nakti

Neskatoties uz to, ka Spānijā ir silts un maigs klimats, daudzās no pamestajām mājām uzgājām kamīnus, kuros gatavojām vakariņas

No rīta pamostoties secinām, ka vējš joprojām ir spēcīgs, un pagaidām vēl nevar saprast-tas šodien būs mūsu palīgs vai tieši pretēji-ienaidnieks, ar kuru nāksies cīnīties. Negribīgi pošos ceļam, baidoties, ka būs jācīnās ar pretvēju. Tomēr palikt te nevaram-ir jādodas ceļā. Saposušies izejam uz ceļa un secinām, ka pagaidām vējš ir mūsu pusē. Tas priecē. Tajā vējainajā dienā pabijām ļoti dīvainos Spānijas apvidos, kas likās ir visu aizmirsti un pamesti. Visapkārt brūni, izžuvuši kalni, uz kuriem šķiet nekas neaug. Ik pa brīdim kāds balti krāsotu māju pudurītis, kuram apkārt ganās kazas. Vispār pārņem sajūta, ka visas šīs baltās mājiņas ir pamestas, un vienīgās dzīvas radības te ir kazas un zaļais gekons, kurš sastindzis guļ uz ceļa, kad es tam neprātīgā ātrumā traucos garām, knapi to nenobraucot. Izkaltusi zeme un mute. Pa ceļam neviena benzīntanka, kur uzpildīt ūdeni. Beidzot mums paveicas, un vienā no balto namiņu pagalmiem pamanām cilvēciskas būtnes. Ejam iekšā un jautājam pēc ūdens. Vecā sieva ar saules izžāvēto seju ir laipna un smaidīga, un labprāt piepilda visas mūsu pudeles ar atspirdzinošo šķidrumu. Viņai līdzi nāk vēl viena sieviete, kura izskatās prātā jukusi, un tas rada nedaudz neomulīgu sajūtu, atrodoties tādā vietā kā šī - it kā tas viss tik labi iekļautos šajā nabadzīgajā, vēja un saules izžāvētajā apvidū. Šeit valda dīvaina aura, un pārņem nerealitātes sajūta, ka esam iesprostoti uz mūžu šajā ‘lielās civilizācijas’ un industrijas neskartajā teritorijā. Apkārt valda klusums. Nav dzirdama pat parasti tik ierastā mašīnu rūkoņa. Nemanām pat nevienu plantāciju, kas tik raksturīgas šai valstij. Tā vien liekas, ka zeme ir saules izdedzināta, un negribas pat iedomāties, kāda svelme te valda vasaras vidū. Pēkšņi pārņem sajūta, cik patiesībā cilvēks ir maza un bezspēcīga būtne, kad tas paliek viens ārpus civilizācijas, aci pret aci ar vareno dabu. „Cilvēks ir nekas”, man gribētos teikt, stāvot šeit, nekurienes vidū, un raugoties tālumā uz nebeidzamajiem kalniem visapkārt. 


Pa mazo, bet asfaltēto celiņu mēs turpinām braukt uz priekšu-šodien vajadzētu sasniegt jūru. Maldāmies caur mazo ciematu šaurajām ieliņām. Ir jūtams, ka tuvojamies apdzīvotākām vietām. Priekšā parādās siltumnīcas. Tālumā beidzot arī manāma jūra (kad plānojām šo braucienu, nospriedām, ka visu laiku centīsimies braukt pa piekrastes ceļiem). Redzot jūru, atkal jūtos drošībā. Jūras piekrastē vienmēr ir civilizācija un līdz ar to-arī visi tās sniegtie labumi. 

Sasniedzam Almeriu - vietu, no kurienes uz Latviju tiek eksportēti gurķi, tomāti un dažādi citi siltumnīcās audzētie brīnumi. Aiz Almerias gar jūras piekrasti izvietojušās vēl daudzas citas mazākas pilsētiņas, kur pamanām daudz melnādainos, kuri brauc mums pretim ar visnotaļ sliktiem ‘lielveikaltipa’ riteņiem, strādnieku vai bērnu ķiverēm galvās un košām vestēm mugurā. Acīmredzot imigranti no Āfrikas meklē labākus dzīves apstākļus šeit. Vēlāk kļūst skaidrs, ka liela daļa no viņiem strādā siltumnīcās, kuras šeit ir neiedomājami daudz - kur vien paveras skats, visapkārt plešas nekas cits, kā tikai un vienīgi nebeidzama siltumnīcu jūra. Vienreiz pat nācās gulēt starp šīm siltumnīcām, jo citas iespējas vienkārši nebija. Tās saceltas gan pašā jūras krastā, gan izvietotas kalnu nogāzēs. 

Nebeidzamās siltumnīcas iekarojušas pat kalnu nogāzes...


Nākamajā dienā nolēmām vēl pēdējo reizi pačilot pie Vidusjūras, jo tagad mūsu ceļš vedīs caur iekšzemi uz Portugāli. Atrast normālu pludmali bija visnotaļ grūti, jo visur saceltas tās sasodītās siltumnīcas. Beigu beigās atradām kur piemesties. Pludmale gan bija piesārņota ar visādām drazām, kā arī tā bija akmeņaina, tomēr neko labāku atrast neizdevās. Turpat netālu arī bija ceļš, un aiz tā-kalns, uz kura ganījās neskaitāmi daudz kazas. Peldējāmies un sauļojāmies. Vienā no tādām peldēšanās reizēm Stas sadūra kāju. Sākumā bijām neizpratnē, bet vēlāk, pastaigājot pa akmeņaino pludmali, atklāju, ka starp akmeņiem var atrast daudz izkaltušus jūras ežus, kas arī bija par cēloni sadurtajai kājai. 

Krastā izskalotie jūras eži un citias "jūras veltes" 

Interesants nosaukums pilsētai: La Curva. Nez ko poļi padomātu...


SIERRA NEVADA ŠĶĒRSOŠANA

Kā viens no visspilgtākajiem notikumiem, atmiņā palikusi kalnu grēdas Sierra Nevada šķērsošana. Iesākumā likās, ka tas būs tāds pats kalns, kā visi pārējie-nedaudz gan nāksies pacīnīties, bet augšā jau tiksim. Tomēr viss izrādījās nedaudz sarežģītāk. Sākums bija viegls un patīkams - braucām pa labu ceļu, kurš iet gar upes krastu, visapkārt kalni un milzīgas smilšakmens klintis, no kurām vietām mazām straumītēm sūcās ūdens. Visapkārt ļoti skaista daba. Piestājam pāris vietās, kur no kalna lejā krita pamatīgs ūdenskritums, kādu savā mūžā redzēju pirmo reizi. Priecājāmies par visapkārtvaldošo skaistumu un mieru šajos kalnos. 

Pirms kalnu grēdas šķērsošanas 




Jau no paša rīta saule ir spoža un karsta. Ceļš uz augšu kļūst stāvāks un šaurāks, piepūle - arvien lielāka. Ik pa brīdim izbraucam cauri kādam mazam kalnu ciematiņam, kur šķiet, cilvēki savas dienas pavada mierīgi un bezrūpīgi, ārpus stresainās lielpilsētas kņadas. Izbraucot cauri kādam no šiem ciematiem, asfaltētais ceļš pārvēršas par mazu zemes celiņu. Sākumā domājām, ka tas tikai kādu brīdi būs bez asfalta, bet kļūdījāmies-asfalts tā arī neparādījās. Sākumā centāmies mīties, bet kalna slīpums un ceļa seguma sliktā kvalitāte mūs piespieda ceļu turpināt kājām, savus mantām apkrautos, smagos velosipēdus stumjot sev blakus. Stumšana nebija viegla. Karstā saule sāpīgi dedzināja ādu. Par laimi, ik pa brīdim parādījās kāds vēss kalnu avots, kurā varējām atjaunot ūdens rezerves un atveldzēt saulē uzkarsušo ādu. Iešana nepārtraukti kalnā bija mokoša - likās, ka mēs ejam mūžīgi.

Cīnoties ar kalniem un karstumu

Beidzot sasniedzam virsotni!
Skats no augšas
Visapkārt neredzēti skaisti dabas skati, kas vismaz lika apzināties, ka šīs mocības nav veltas. Šādi nogājām daudzus kilometrus, pirms katra nākamā līkuma cerot, ka aiz tā sāksies lejupceļš. Tomēr aiz katra nākamā līkuma ceļš pagriezās un turpināja vīties arvien uz augšu. Kad beidzot sākās sengaidītais nobrauciens, sapratu, ka tas arī nekādu atvieglojumu un baudu nenesīs-ceļš joprojām bija bez seguma, pārklāts ar daudziem mazākiem un lielākiem akmeņiem, no kuriem, braucot lejā, vajadzēja izvairīties. Visu laiku turēju nospiestas bremzes tā, ka pēc kāda laika roka bija nogurusi un no piepūles pat sāka nepatīkami sāpēt. Kādu gabaliņu ceļš gāja uz leju, bet tad atkal sākās neliels kāpums. Biju jau izmisumā, jo nu bijām nonākuši meža vidū, kur nav ne vēsts no civilizācijas, arī kalnu avoti palikuši aiz muguras. Mani pamazām sāka pārņemt panika, ka netiksim prom no šīs vietas. Beigās, pilnīgā spēku izsīkumā, izbraucām uz šosejas. Šajā dienā bija plānots nokļūt līdz karstajiem avotiem, kas atrodas pie mazas pilsētiņas ar nosaukumu Alhama de Granada. Līdz tai vēl bija jāmēro aptuveni 40 km garš ceļš. Likās, ka pēc šīm mocībām tas vairs nebūs man pa spēkam. Arī saule jau laidās uz rietu, un likās, ka doma par sēdēšanu karstajos avotos jāpārceļ uz nākamo dienu. Tomēr saņēmāmies, un, pieliekot pēdējos spēkus, devāmies uz priekšu. Šeit arī sākās īstais, pelnītais nobrauciens. Apmēram 14 km tikai un vienīgi uz leju; visapkārt pletās neaprakstāmi skaistas kalnu ainavas, atmirdzot miljons zaļās nokrāsās. Brīžiem pat pār augumu pārskrēja skudriņas, no neaprakstāmās sajūtas un laimes, traucoties lejā no šī kalna, kurā visu dienu sviedrus liedami rāpāmies augšup. Pārņem sajūta, ka visas šīs pūles bija samaksa par mirkli, kuru pavadījām braucot lejā un apbrīnojot šo dabas krāšņumu. Šis nobrauciens tiešām bija pelnīts. 



Visapkārt olīvu un mandeļu lauki
Hidroelektrostacijas dambis


 
Līdz ar saulrietu nonācām pie karstajiem avotiem. Turpat netālu uzslējām telti, paēdām vakariņas, un gājām relaksēties uz sen kārotajiem avotiem. Nekad nebiju bijusi līdzīgā vietā, un likās dīvaini sēdēt kaut kur upes vidū un justies kā karstā vannā. Sēdējām siltajā ūdenī, dzērām sangriju un baudījām atpūtu pēc garās un grūtās dienas. 

Arī otru dienu pavadījām turpat. Uzgājām nelielu alu upes krastā, kuru tajā dienā izmantojām par mājvietu un mantu glabātuvi. Šī diena gan sākās ar nepatīkamu pārsteigumu, proti, Stas bija pamanījis, ka instrumentu maciņš, kurš visu laiku bija piestiprināts pie viņa velo rāmja, nu ir pazudis. Sākām galvā pārcilāt visus iespējamos variantus, par maciņa pazušanu, un nonācām pie secinājuma, ka tas būs palicis mežā, kur pēc smagās dienas ejot kalnā ar kājām bijām piesēduši paēst un apmainīt kameru, jo savējo biju pārsitusi uz akmens, braucot lejā pa to briesmīgo ceļu. Tā nu Stasim neatlika nekas cits, kā mērot atpakaļ tos 40km, lai savāktu instrumentu maciņu, jo bez instrumentiem nu nekādi nevar iztikt. Pēc šī atgadījuma pēc katras apstāšanās pārbaudījām, vai viss ir savās vietās, jo šādu pieredzi ar pazaudētām mantām vairs negribējās atkārtot. 

Skats no alas



Tālāk mūsu ceļš stiepās cauri maziem kalnu ciematiņiem, kuri bija olīvkoku plantāciju ieskauti. Katrs paugurs tur bija apstādīts ar šiem samērā mazajiem kociņiem. 


Olīvkoku ieskautā pilsētiņa Monte Frio
Kopumā iespaids par Spāniju palicis ļoti pozitīvs-šķiet, ka dabasskatu ziņā visskaistākā valsts, kurā līdz šim esmu pabijusi-tik daudz skaistu vietu vairs nekur citur pēc tam nebiju redzējusi. Arī ļautiņi šeit ļoti draudzīgi un komunikabli, pa ceļam dadzi nejauši sastapti cilvēki mūs iztaujāja par ceļojumu, un apbrīnoja mūsu drosmi doties tik tālā ceļā ar tik atpalikušu tehniku. Arī ceļi Spānijā labi-gandrīz uz visiem ceļiem bija papildjosla, pa kuru mierīgi un bez stresa varējām braukt mašīnu netraucēti. Tagad, galvā pārcilājot visu ceļojumu, par Spāniju varu pateikt tikai to labāko, un katram iesaku kaut reizi mūžā aizbraukt uz šo zemi-izbaudīt tās dabas krāšņumu un iepazīt šejienes kultūru. 

PORTUGĀLE


14. aprīlī šķērsojām Portugāles robežu. Diena bija karsta un daba visapkārt atgādināja Latvijas vasaru jūlija vidū. Pat gaiss smaržoja pēc vasaras.

Akvadukts Portugāles pilsētiņā Selvas
Uzreiz bija redzams, ka Portugāle ir nabadzīgāka par savu kaimiņvalsti Spāniju-ceļi bija sliktākā stāvoklī (gandrīz tikpat briesmīgi, kā pie mums, Latvijā), un arī mašīnas uz tiem-ne tik jaunas. Šī valsts atmiņā palikusi ar maziem lauku ciematiņiem, kuri savā starpā savienoti ar maziem celiņiem, un lielākas pilsētas parādās reti. Likās interesanti arī tas, ka katrā šādā ciematā vai pilsētelē varēja manīt daudz māju ar rozā fasādēm. Vēl kā neatņemama šādu lauku ciematu sastāvdaļa bija bariņš vecu večuku, kas sēž saulītē un sūc alu, kādā no neskaitāmajām „Delta cafe” (laikam kāds vietējais kafijas brends). Vēl viena raksturīga parādība šajā valstī bija truši, kuri lielos daudzumos pulcējās ceļmalas krūmos un zālē. Lapām čabot un krūmiem kustoties, tie metas bēgt uz visām pusēm, ikreiz, kad garām aiztraucas kāds transporta līdzeklis. Godīgi sakot, biju neizpratnē, kādēļ šie mazie radījumi pulcējas ceļmalās, kur tie ir visvairāk apdraudēti.

Pikta es

Saulriets

Zarkukainis mēģināja ieskvotot mūsu telti

 PIRMO REIZ PIE ATLANTIJAS OKEĀNA



Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ieradāmies Portugālē, bija, lai pirmo reizi savā mūžā pašu acīm ieraudzītu Okeānu. Šo mūsu ieceri arī īstenojām, un tas bija viens no skaistākajiem un neaizmirstamākajiem mirkļiem visa šī ceļojuma laikā. Pirms vēl bijām sasnieguši okeānu, neskaitāmas reizes biju iztēlojusies, kā tas varētu izskatīties. Iztēlē jau biju uzbūrusi dažādas ainas ar tumšiem palmu siluetiem uz milzīgas, apelsīnoranžas saules fona, kura pa puse jau aizkritusi aiz horizonta. Taču, nonākot pie okeāna, viss bija pavisam savādāk. Tuvojoties okeānam, dabā nekas neliecināja, ka tūliņ, tūliņ jau būsim klāt. Tālumā arvien vēl redzami kalni. Pat piebraucot tuvāk, okeāns vēl nebija redzams. Pa galvu jau sāka šaudīties doma, ka varbūt tomēr braucam ne tajā virzienā, kad pēkšņi mūsu acu priekšā pavērās varenais ūdens plašums. Krasts bija klinšu ieskauts un spēcīgie viļņi ar joni triecās pret klinšu pakājē gulošajiem akmeņiem.

Vēja veidotie brīnumi
Telti uzslējām pašā kraujas malā, ar skatu uz okeānu. Sēdēju šīs kraujas malā, vēroju okeāna viļņus un tajā grimstošo sauli, un pēkšņi šis mirklis likās tik nereāls: vienkāršā, mazā lauku meitenīte, kura līdz šim pat nebija uzdrīkstējusies sapņot par kaut ko tādu, nu mierīgi sēž Atlantijas okeāna krastā, vairākus tūkstošus kilometru projām no savām dzimtajām mājām, un vēro saulrietu... Likās tik dīvaini, cik patiesībā šādus sapņus ir viegli piepildīt-atliek vien uzsēsties uz riteņa, pamest visu, kas tik ierasts, un braukt, kur acis rāda.






Visu nākamo dienu pavadījām cepoties saulē un bēgot no milzīgajiem, un, es pat teiktu-bīstamajiem- okeāna viļņiem, kuri tā vien centās mūs ieraut bangojošajā dzelmē. Vienā no šādām reizēm pat likās, ka Stas ir nokļuvis kāda milzu viļņa varā, un sāka jau pārņemt bailes, ka ārā viņš vairs netiks-spēcīgais vilnis rāva viņu arvien tālāk prom no krasta. Tomēr viss beidzās labi, un sapratām, ka ar šiem viļņiem jokot nevar. Atlika vien nostāties ūdenī līdz potītēm, kad, vilnim nākot, tu momentā tiec nogāzts no kājām un negantie viļņi sāk mētāt tevi šurpu turpu kā tādu malkas pagali. Pretoties šādam spēkam ir grūti. 





NEDĒĻA CAUR LIETU

Nākamajā dienā labi atpūtušies turpinājām ceļu-šoreiz jau ziemeļu virzienā. Visu dienu pie debesīm karājās draudīgi lietus mākoņi, un uz vakarpusi uznāca spēcīgs lietus. Tā bija pirmā lietainā diena šī ceļojuma laikā. Spēcīgajam lietum sākoties atradāmies zem nojumes, tomēr tas mūs neglāba no samirkšanas-ielas bija pilnas ar peļķēm, un, par cik mūsu riteņi nebija aprīkoti ar dubļusargiem, apavi ātri vien piesūcās ar ūdeni un ūdens tajās žļurkstēja. 

Lai patvertos no lietus, nakšņošanai nolēmām pameklēt kādu pamestu māju, kādas šeit, Portugālē, netrūka. Tālu nebija jābrauc-jau nākamajā ciemā uzgājām māju, kas atradās pašā ciema centrā. No ārpuses tā izskatījās nelietojama, taču, ieejot iekšā, atradām istabu, kura bija pilnīgā kārtībā. Tā gan bija diezgan putekļaina, bet labā ziņa bija tā, ka vēl bez dažiem krēsliem, uz kuriem sakārām savas slapjās drēbes, te atradās arī gulta. Tā nu šo lietaino nakti pārlaidām siltumā zem jumta. No rīta konstatējām, ka mūsu drēbes un arī apavi joprojām ir slapji. Ar lielu piespiešanos un nepatiku pa vienai vien vilkām mugurā slapjās drēbes un apavus, kas bija īpaši nepatīkams process. 

Patvērums no lietus 
Diena iesākās bez lietus, un līdz pusdienām drēbes jau bija izžuvušas, vienīgi apavi joprojām mitri. Cerējām, ka arī tie drīz vien izžūs. Tomēr mūsu cerības bija veltas. Sākumā sāka pilināt tikai sīks lietutiņš, taču pēcāk tas izvērtās par pamatīgu gāzienu. Bijām izmirkuši līdz ādai. Braucot lejā no kalna ir sajūta, ka vējš pūš cauri un lietus ūdens ir sasūcies pat kaulos. Ķermenis dreb no aukstuma un mēs izmisīgi meklējam patvērumu no lietus. Kad bijām jau totāli pārsaluši, iebraucām kādā mazā ciematā, kurā veiksmīgi atradām pamestu māju. Durvis bija aizslēgtas, tādēļ iekšā nācās līst caur logu. Māja bija liela, ar daudzām istabām. Vienā no tām atradām milzu kamīnu-tas bija visas sienas garumā. Lai sasildītos, pagatavotu vakariņas un izžāvētu izmirkušās drēbes, nolemjam aizkurināt kamīnu. Par kurināmo izmantojam vecu mēbeļu atliekas un citus koka štruntus, kurus var atrast vecajā mājā. Beidzot ir silti un labi. Sēžam pie milzu kamīna, un gatavojam gardas vakariņas. Nolemjam pamēģināt izcept arī paši savu maizi, par cepeškrāsni izmantojot oglēs ierušinātu katliņu. Maize izdodas lieliska, tāpēc arī turpmāk ceļojuma laikā atkārtojam maizes cepšanu. 

Cenšamies izžāvē lietū izmirkušās drēbes  
Vakarā debesis sāk skaidroties, un ceram, ka rīt nelīs. Tomēr, no rīta pamostoties, secinām, ka atkal līst. Savācam pārpalikušos koka gabalus un no jauna iekuram uguni. Noskaņojums diezgan skābs-ēdiens un arī kurināmais iet uz beigām, ārā līst un ilgi palikt te vairs nevaram. Nogaidām, kad lietus kļūs mazāks, un dodamies ceļā. Jau pašā dienas sākumā GPS navigators mūs aizved neceļos-dabūjām stumties pa stāvām meža stigām un pat brist pār akmeņainu upi, lai nokļūtu uz pareizā ceļa. 
Visu dienu apmācies un līst. Braucam pa kalniem, ik pa brīdim izbraucam caur kādu mazu miestiņu, kur ceļmalas pļavās ganās aitas un kazas. Skati apkārt smuki-visur, kur vien skaties, tālumā paveras krūmiem noaugušas, kūpošas kalnu muguras. Dažbrīd pat liekas, ka braucam tieši cauri pūkainam mākonim. Dienas beigās bijām nonākuši līdz Castello Branco – pēdējai lielajai Portugāles pilsētai. Arī lietus beidzot bija mitējies, bet vienalga bijām noskaņoti atrast pajumti, kur pārlaist nakti. Izbraukuši no pilsētas un sasnieguši nākamo ciematu, sākām lūkot pēc pajumtes. Ārā strauji sāka satumst, taču ar naktsmāju meklēšanu nevedās-visas tukšās un pamestās mājas bija kārtīgi aizslēgtas. Jau atmetuši cerības par normālu jumtu virs galvas, jau pamazām sākām noskaņoties uz gulēšanu teltī. Man gan šī ideja galīgi nepatika, jo drēbes bija piesūkušās ar ūdeni un ķermenis-nosalis. Kā pēdējo variantu nolēmām apskatīt stroiku, kuru bijām pamanījuši ciematā iebraucot. Ieejot teritorijā, ieraudzījām tur stāvam strādnieku furgonu, kuru pēc neilgas ķimerēšanās Stasim izdevās attaisīt. Iekšā bija sausi un silti. Turpat iekšā pietika vietas gan mūsu divriteņiem, gan arī pašu guļvietām. Turpat uz gāzes degļa pagatavojām vakariņas, un saldajā vēl uzēdām cepumus, kurus pamatīgi apmērcējām iebiezinātajā pienā. Tas bija labs atalgojums pēc lietū un aukstumā pavadītās dienas. Gulēšana bija silta un ērta, un naktī varēja dzirdēt lietus bungošanu pret furgona jumtu. Tajā brīdī ļoti nopriecājos, ka nav jāguļ teltī. 

Bijām tiešām tuvu mākoņiem



Ceļa zīme brīdina, lai pārbaudām bremzes. Sākumā tas izsauc smaidu sejā, taču brīdi vēlāk saprotu, ka braukšana lejā no kalna pa slapju asfaltu varētu būt visnotaļ riskants pasākums, tādēļ pārbaudu, vai manas bremzes tiešām darbojas :D




ATGRIEŠANĀS SPĀNIJĀ

Līdz Spānijas robežai bija atlikuši vien nieka 60km. No rīta lietus ir pārstājis līt, bet jau pēc brokastīm atkal atsāk smidzināt. Jau ceturto dienu minamies caur lietu, un nu jau tas ir kā norma. Arī iebraucot Spānijā, protams, līst. Daba apkārt interesanta-pļavas piemētātas milzīgiem akmens bluķiem un ceļa malas aizaugušas ar baltām rozēm līdzīgiem krūmiem. Pļavās, par lietu nebēdājot, ganās govis un buļļi. Atkal pārņem sajūta, ka esam nekurienes vidū. Kājas un rokas nosalušas un sakrunkojušās no slapjuma, pirksti kļuvuši stīvi, garastāvoklis-zem nulles. 

Lietū marinētas kājiņas
Beidzot, nonākuši līdz kādai pilsētelei, nolemjam, ka jāmeklē naktsmītne, jo līdz nākamajai civilizētajai vietai patālu, un spēki jau izsīkuši. Izstaigājam visas pilsēteles mazās un šaurās ieliņas, atrodot daudzas pamestas mājiņas, taču mums par nelaimi, tās visas ir aizslēgtas. Bijām tik izmisuši, ka prātā pat ienāca doma, ka varētu mēģināt kādas no aizslēgtajām durvīm uzlauzt, taču drīz vien šo domu atmetām, jo šķiet, ka ciematiņa iedzīvotāji jau bija ievērojuši divus dīvaiņus, kuri kā dieva nepieņemti klīst pa pilsētu un kaut ko pēta. Vienīgā māja, kura nebija aizslēgta bija ļoti sliktā stāvoklī, un pārlaist tādā nakti negribējās, tāpēc nolēmām tur vienkārši uzvilkt sausās drēbes un, izdzēruši pa krūzei karsta kakao, devāmies ārā. Beigu beigās neko prātīgu neatraduši, kā optimālāko variantu nakšņošanai izvēlamies kādas privātmājas nojumi. Šķiet, ka saimnieku nav mājās, tāpēc droši iekārtojamies durvju priekšā, lai gatavotu vakariņas. Vēlāk, saritinājušies guļammaisos, liekamies uz auss. Izņemot blakusesošās mājas saimnieku atgriešanos mājās, nekas cits mūs naktī netraucē - gulējās silti un ērti. 

Nākamajā dienā ceļu turpinājām caur Sierra de Gata kalniem, kur šķiet vēl valdīja agrs pavasaris-gaiss bija auksts un biezas miglas piepildīts. Lai tiktu kalnā, bija pamatīgi jāpiepūlās. Sākumā uz ceļa parādījās zīme ar uzrakstu 7% kāpums. Nu neko, minam augšā. Šai zīmei seko nākamā: 9%. Jau nopriecājos, ka nobrauciens būs stāvāks un garāks, tomēr, nonākot tuvāk, saprotu, ka tas ir nevis uz leju, bet turpinājums kāpumam. Nu jau ar lielāku piepūli minu augšā. Atkal seko nākamā zīme- 9,5%, kurai apakšā vēl ir 1200m distances zīme. Cīnos cik spēka un brīžiem pat šķiet, ka tūliņ spēki būs izsmelti, un nāksies augšā iet kājām. Tomēr izturu līdz galam. Uzbraucot augšā, baltais miglas plīvurs gluži kā siena aizsedz skatam visu, kas atrodas tālāk par 100m.

Braucot pāri Sierra de Gata, mūsu galvas gandrīz saskārās ar smagajiem lietus mākoņiem

Lai arī ne tik stāvs, kāpums kalnā vēl joprojām turpinās, kopumā sasniedzot aptuveni 10km garumu. Daba apkārt spocīga-koki bez lapām un to stumbri apauguši ar biezu ķērpju kārtu. Drēbes joprojām ir mitras un aukstajā gaisā ķermenis ātri atdziest. Jūtos kā ziemā. Kāju pirksti kļuvuši pilnīgi nejūtīgi. Pa ceļam, iebraucot benzīntankā, lai beidzot pabrokastotu, garastāvokli uzlabo kāds vecs vīrs, kurš uzsāk ar mums sarunu. Bijām ļoti izbrīnīti, kad izdzirdējām viņu runājam angļu valodā. Tas bija liels retums Spānijā satikt kādu, kurš prastu runāt angliski, kur nu vēl šādā lauku nostūrī. Viņa runai gan piemita savāds akcents, taču sacīto saprast varēja. Viņš izstāstīja, ka mums noteikti vajagot iegriezties Salamankā – viņa vārdiem :”visitāliskākajā Spānijas pilsētā, un vienā no skaistākajām pilsētām pasaulē”.





Par cik šī pilsēta tieši bija mums pa ceļam, nolēmām to apskatīt. Pilsēta, protams, skaista, bet ar neko īpašu, manuprāt, neizcēlās. Nonākot tur, gaiss jau bija kļuvis nedaudz siltāks, un drūmie lietus mākoņi - atkāpušies. Tālāk sākās trīs dienu garš, garlaicīgs ceļš pa līdzenumiem, cīnoties ar pretvēju. Šī bija pavisam cita Spānija-nekādas līdzības ar to, kurai bijām braukuši cauri pirms tam. Apkārt nekas cits kā tikai nebeidzamas pļavas un lauki – debesis un zeme. Kad pēc trīs dienu cīnīšanās ar vēju un garlaicību pie apvāršņa beidzot parādījās sen neredzētie kalni, jutos diezgan iepriecināta, jo līdz ar kalnu parādīšanos parasti parādās arī smukie skati. Taču gaiss ir vēss un vējš joprojām pūš tieši sejā. Rodas sajūta, ka piedzīvoju jau otro pavasari šogad. Braucam lēnām un bieži taisām pauzes, jo mīties pret kalnu un vienlaicīgi cīnīties ar pretvēju paņem daudz enerģijas. Jūtos diezgan sapīkusi. Taču garastāvoklis uzlabojas, kad piebraucot kādā pilsētā pie lielveikala atrodam daudz zemenes un citas garšīgas lietas. Arī saulīte sāk spīdēt, un tālāk seko pats labākais dienas notikums-nobrauciens no kalna aptuveni 30 km garumā. Līkumotais ceļš ved mūs gar upi, kas plūst kalnu pakājē; visapkārt kalni, kas apauguši ar tumšzaļām eglēm. Garām slīdošie skati visapkārt neaprakstāmi skaisti.




BASKU VALSTS

Esam nonākuši Basku valstī. Cilvēki te runā citā valodā, un arī pilsētu nosaukumi tiek rakstīti divās, pavisam atšķirīgās valodās, proti basku un spāņu. Braucam pa kalniem, kam pakājē skalojas Biskajas līcis. Diemžēl krasti ir stāvi un klinšaini, tādēļ nevaram piekļūt pie ūdens, lai tur uztaisītu atpūtas dienu. Esmu jau diezgan nogurusi no nepārtrauktās braukšanas, un ir pagājis jau kāds laiciņš, kopš pēdējoreiz atpūtāmies. Tā vien prasās uztaisīt pauzi, lai beidzot atkal nomazgātu savas netīrās miesas un izmazgātu drēbes. Nonākuši līdz pilsētai Zimaia, kurai cauri tek upe, nolemjam palikt tur. Nometnes vietu uzrīkojam turpat pilsētā, upes krastā. Šajā pilsētā diezgan labi veicās ar dampsteriem- atradām maizi, banānus, dažādus dārzeņus un daudz garšvielas. Apkrāvušies ar to visu nākamajā dienā devāmies Francijas virzienā.




FRANCIJA

Iebraucot Francijā, uzreiz bija redzams, ka šī valsts ir bagātāka un arī blīvāk apdzīvota nekā Spānija vai Portugāle. Pēc robežas šķērsošanas te nepārtraukti viena otrai seko mazas, modernas pilsētiņas, kas pilnas ar dažnedažādām komerciālām iestādēm. Nedaudz biedē tas, ka cilvēki visapkārt runā nesaprotamā valodā, un īpaši arī necenšas saprast tiem angļu valodā sacīto. Mērojot divpadsmit dienu garu ceļu cauri šai valstij, radās iespaids, ka francūži nav no tiem draudzīgākajiem ļautiņiem-ne tie smaida, ne sveicinās, tik vien kā blenž uz mums tā, it kā mēs nupat būtu ieradušies no paša Marsa. Vēl viena nepatīkama lieta, kas vērojama šajā valstī, ir mums nedraudzīgie benzīntanki, kuros bieži vien nebija atrodama ne tualete, ne ūdens, ne rozete, kur uzlādēt elektroierīces. Arī dabasskati likās parasti, un tā vien šķiet, ka spilgtos iespaidus, kurus guvu Spānijā un Portugālē nu būs grūti kaut kam pārspēt. Protams, bija arī smuki skati ar pļavām un mežiem miljons zaļos toņos, un dzeltenu pieneņu laukiem, kur ganās govis. Arī mazie lauku ciematiņi, kuri, šķiet, te stāv jau gadsimtiem ilgi, rotāja kopējo ainavu ar īpatnēja stila celtnēm un augsto baznīcas torni, kas augstāk par visām mājām slējās katras pilsētiņas centrā.



Tomēr vispozitīvākā lieta, ko varu pieminēt runājot par Franciju, ir ar ēdienu pārbagātās miskastes aiz lielveikaliem. Ēdamā tur bija tik daudz, ka pietiktu pabarot daudzas trūcīgās Latvijas ģimenes. Mūsu riteņi vienmēr bija apkrauti ar pārtiku, un mēs paši-pieēdušies līdz nelabumam. Dažbrīd tas pat šķita neaptverami, cik daudz labas pārtikas tiek izsviests miskastē, kamēr citur cilvēki sapņo par iespēju paēst, lai nenomirtu badā. Atceros, kad pirmoreiz uzgājām šos ‘dārgumus’ bijām visnotaļ izsalkuši, un stūmām mutē visas gardās lietas pat neatejot tālu no veikala. Pārējo sastūķējām somās un ar pārkrautiem un nestabiliem riteņiem, apkrāvušies kā divi kamieļi, priecīgi turpinājām ceļu. Kopš tās reizes gandrīz ikreiz, kad piestājām pie kāda lielveikala. Atradām daudz derīgas pārtikas. Daži varbūt šajā mirklī saviebjas riebumā, bet es varu pateikt vienīgi to, ka šī pārtika nebija ne par matu sliktāka kā tā, kuru cilvēki ik dienas pērk Latvijas veikalos. Godīgi sakot, daudzas tur atrastās lietas bija pat labākā kvalitātē, nekā tās, ko Latvijā pērkam par naudu. 

Vai tas izskatās neēdams?



Kad bijām jau noguruši no braukšanas, piemetāmies upes krastā pie pilsētas ar nosaukumu Moulins. Nolēmām, ka šoreiz, lai kārtīgi atpūtinātu kaulus, ņemsim brīvas divas dienas, kuras pavadījām laiski guļot upes krastā un gozējoties siltajā saulē. Dzērām sadampsteroto alu un baudījām sen pelnīto atpūtu. 

Baudām bezmaksas alu un citus veikala aizmugurē atrastos labumus 

Uz ugunskura ceptā maize
Lai vai kā, Francija man nepatika, un gribējās ātrāk tik prom no šīs zemes. Kad līdz Vācijas robežai bijām vien dienas brauciena attālumā, Francijai mani beidzot izdevās iedvesmot ar savu dabas krāšņumu. Līkumains kalnu ceļš mūs ieveda Ballones des Vosges dabasparka ēnainā pasaku mežā-bijām kalnu un biezu egļu silu ielenkti. Mežs bija tumšs un ēnains, kas radīja patīkamu vēsumu pēc svelmē pavadītās dienas. Ceļš mūs veda arvien augstāk un augstāk kalnos, līdz nonācām līdz pilsētiņai Plombières. Tā bija gleznaina, kalnu ieskauta pilsētiņa nekurienes vidū. Kalnu slīpumos slējās senas, bet greznas mājiņas. Šī bija viena no retajām reizēm, kad atrodoties Francijā jutos iedvesmota no apkārt redzētā.



VĀCIJA

Jau nākamajā dienā vēja ātrumā traucāmies Vācijas virzienā. Tajā dienā vējš pūta mugurā un ar tā palīdzību nobraucām ~160km ar vidējo ātrumu 24km/h. Tas bija mūsu rekords gan nobraukto kilometru, gan dienas vidējā ātruma ziņā. Tajā dienā sanāca braukt pa ātrgaitas ceļu, kurš vienā brīdī stipri vien sāka atgādināt autobāni, kaut gan attiecīgas zīmes nebija uzstādītas, tādēļ neko ļaunu nedomādami, turpinājām ceļu. Pretimbraucošo mašīnu vadītāji bieži signalizēja, izrādot savu sašutumu par mūsu atrašanos uz šī ceļa ar intensīvo satiksmi. Par cik šis bija vienīgais taisnākais ceļš uz mums vajadzīgo vietu, nemaz nedomājām griezties atpakaļ, lai meklētu citu ceļu. Kad līdz ceļa beigām vairs bija palicis tikai kilometrs, mūs apturēja policija jeb kā to dēvē vietējie-gendarmerie. Labi, ka viens no viņiem kaut nedaudz saprata angliski, un ar žestu palīdzību paskaidroja, ka mums jāiet nost no ceļa un uz tuvāko pilsētu jābrauc pa apkārtceliņiem. Paklausījām poličus, un par laimi, bez īpašas maldīšanās ātri vien nonācām vajadzīgajā vietā. Vēlāk šajā pilsētā vēl redzējām šo policijas ekipāžu. Dīvaini gan, ka ceļa sākumā nebija nevienas zīmes, kas aizliegtu pa šo ceļu pārvietoties ar velo. 



Jau tuvojoties Vācijas robežai varēja manīt, kā franciskā stilā celtās mājiņas pamazām ieņem vāciskas arhitektūras apveidus. Pat pēdējās Francijas pilsētas nosaukums bija visnotaļ vācisks-Strasburg. Izskaidrojams, pieļauju, meklējams vēstures lappusēs. Pilsēta bija liela, un pagāja labs laiks, kamēr tikām no tās ārā. Francijas-Vācijas robeža bija tikpat kā nemanāma-par iebraukšanu Vācijā drīzāk liecināja augstās kvalitātes ceļa segums, nevis robežzīme, kas mēma un nemanāma stāvēja ceļa malā. Visur līdzās ceļam bija izveidoti veloceliņi, kurus gan izmantojām diezgan reti, jo tie bieži aizveda mums nevēlamā virzienā, liekot pēc tam ilgi meklēt pareizo ceļu. Uz ceļiem satiksme ļoti intensīva. Brīžiem pat palika baisi tur atrasties, jo te, atšķirībā no Spānijas uz ceļiem nebija nekādas papildjoslas, pa kuru droši pārvietoties-šim nolūkam bija paredzēti veloceliņi. Arī sašutušie vadītāji veltīja mums skaļu un kaitinošu signalizēšanu, gudri norādot uz ‘mums paredzētajiem’ veloceliņiem. Neskatoties uz to, Vācijā jau jutos krietni labāk nekā Francijā. Iepriecināja jau kaut vai tas vien, ka beidzot atkal normāli varējām komunicēt ar cilvēkiem-te gandrīz ikviens prot angļu valodu, kaut gan uz jautājumu, vai runā angliski, nereti nācās dzirdēt atbildi :” just a little bit” jeb latviski :” tikai mazliet”, kaut gan šo atbilžu autori angliski sazinājās bez problēmām. Vispār vācieši likās jauki un draudzīgi. Šķita, ka tie vienmēr ir apmierināti ar dzīvi (un kā lai nav, ja dzīvo šādā valstī?). Iepriecināja arī tas, ka beidzot parādījās civilizēti benzīntanki ar visām ‘ekstrām’. Un vēl viena pārsteidzoši laba ziņa mūsu vēderiem-jau pirmajā rītā, ierodoties kādā pilsētelē un ieskatoties konteinerā, skatam paveras prāva jogurtu paku kaudzīte. Nu ko lai saka-arī Vācijā miskastes dievi ir parūpējušies par mūsu vēderiem. Nepārtraukti bijām pārēdušies saldumus, plus vēl visas iespējamās somas vienmēr bija pilnas ar ‘bezmaksas’ ēdienu. Esot piecas dienas Vācijā iztērējām tik vienu eiro.



Bezmakasas dzērieni

Daba šeit jau vairāk sāka atgādināt Latviju, tikai kalni tālumā nodevīgi liecināja par ko citu. Bet priežu meži tieši tādi paši kā pie mums. Kādu vakaru nolēmām pārlaist nakti kādā no šādiem priežu mežiem. Īpaši dziļi mežā nelīdām, un turpat arī iekurinājām nelielu ugunskuru, lai pagatavotu vakariņas. Kad vakara maltīte jau bija notiesāta, mierīgi sēdējām pie ugunskura un pļāpājām, kad pēkšņi mežā iebrauc mašīna, acis apžilbinādama ar spilgtajām lukturu gaismām. No mašīnas izkāpj divi vāciski runājoši stāvi, un spīdina mums sejās ar lukturīšiem. Īsu brīdi esam neizpratnē par notiekošo, taču drīz vien bija skaidrs, ka vēlie viesi ir nekas cits kā kāda apzinīga garāmbraucēja izsauktie policijas darbinieki. Ugunskuru mežā, protams, ir aizliegts kurināt, taču mēs aizbildināmies ar nezināšanu un naiviem apgalvojumiem, ka ‘mūsu valstī gan nav tādu likumu’. Protams, ugunskuru liek nodzēst, un piekodina mūs tā vairs nedarīt. Izliekamies par godīgiem pilsoņiem, un darām visu kā prasīts, apsolot mežā ugunskuru vairs nekurināt. Pirms doties prom, viens no poličiem, uzspīdinādams uz mūsu velosipēdiem un turpat uzslieto telti, vēl pajautāja amizantu jautājumu, vai mēs esot bezpajumtnieki, vai vienkārši ceļojam. Kad izstāstījām, no kurienes uz kurieni dodamies, abi saskatījās, nosmīnēja, un novēlot veiksmi, pazuda vakara tumsā, atstājot arī mūs bez siltās gaismas un uguns. Neatlika nekas cits, kā līst migā un likties uz auss. 

ČEHIJA. ATPAKAĻ NBADZĪGAJĀ EIROPĀ


Kad jau tuvojāmies Čehijas robežai, sāka pārņemt nevēlēšanās pamest Vāciju, jo miskastēs bija tik daudz ēdamā, ka te varētu vizināties ilgi un bezrūpīgi.
Tomēr tā diena pienāca, un jau 14. maijā šķērsojām Vācijas-Čehijas robežu. Šoreiz gan tā nebija tikai nemanāma zila šiltīte ar norādi „Čehija”, bet gan vesels robežpunkts, kurš nevarēja palikt nepamanīts. 
Čehija mūs sagaidīja ar lētu preču tirdziņiem ceļa malās un spilgti kliedzošiem plakātiem, uz kuriem attēlotās pusplikās meičas aicināja labi pavadīt laiku kādā no daudzajiem ceļmalas klubiem vai kazino. Visapkārt bija jūtama spēcīga pēcpadomju elpa, un pēc ceļošanas pa ‘bagāto Eiropu’, nonākot šeit, jūtos par kādiem pāris gadu desmitiem atmesta atpakaļ pagātnē. Viss apkārt atgādina Latviju-gan daba, gan arhitektūra, un pat cilvēki ar pelēkajām, rūpju izmocītajām sejām ir tie paši. Pēkšņi pārņem nevēlēšanās atgriezties dzimtenē. 
Debesis bija nomākušās un vakarā sāka līt sīks, taču konstants lietus. Tas turpinājās visu nakti, līdz rītam pārvēršot mūsu telti par peldbaseinu. Ūdens bija izsūcies cauri pat mūsu matracīšiem, padarot gulēšanu neomulīgu. Vissliktāk gan klājās Stasa mobilajam telefonam, kurā bija visas mums vajadzīgās kartes. Tas acīmredzot visu nakti bija peldējis ūdens peļķē un no rīta aiz tā displeja jautri lēkāja pāris gaisa burbuļi. Telefons, protams, nedarbojās, kaut gan skaitījās ūdensdrošs. Pēc kāda laika gan dabūjām slīkoni pie dzīvības, izsusinot to ar roku žāvētāju kādā benzīntankā, un veiksmīgi varējām turpināt ceļu uz Prāgu, kur mums bija sarunāts satikties ar kādu Stasa paziņu vārdā Martins, kuru mēs gan latviskoti uzdrīkstamies saukt par Mārtiņu. Viņš bija ar mieru mūs vienu nakti izmitināt savā dzīvoklī. Tā nu devāmies taisnā ceļā pie viņa.

Naksnīgā Prāga

Prāga ir liela pilsēta, kuras arhitektūra stipri vien atgādināja Rīgu. Pat vecie tramvaji te ir tādi paši. 
Braukšana ar riteni caur šo pilsētu ir visnotaļ stresaina gan slikto ceļu, gan arī neuzmanīgo autovadītāju dēļ, kuri nerēķinās ar tādu sīku vienību kā riteņbraucējs. Šķērsojuši gandrīz visu lielo pilsētu, beidzot nonākam līdz mums vajadzīgajai adresei. 
Beidzot civilizācija! Beidzot ir iespēja pakomunicēt ar kādu citu, izņemot vienam ar otru. Bezgala priecājamies arī par reto iespēju nomazgāties dušā, un vispār-uzturēties civilizētos apstākļos, kādus neesam baudījuši jau ļoti sen. Vakarā Mārtiņš mūs izved nelielā pastaigā pa naksnīgo Prāgu, kas izvēršas par jauku garās dienas noslēgumu. 
Otrā rītā, pirms aizbraukšanas Mārtiņš mums ir sagatavojis nelielu pārsteigumu-aizgājis uz tuvējo konditorijas veikalu un tur nopircis milzīgus chocko kisses čehu gaumē.   



  

Notiesājuši gardās brokastis un izdzēruši rīta kafiju, pošamies ceļam. Nu jau ar apziņu, ka līdz mājām palicis vien pavisam nedaudz, jo jau stingri esam izlēmuši, ka cauri Polijai brauksim ar vilcienu. Nu atliek vienīgi tikt līdz Wroclawas stacijai, un no turienes ar vilcienu līdz pierobežas pilsētai Suwalki. 
Ceļš uz Poliju ved cauri pļavām. Nepārtraukti lielā ātrumā garām traucās fūres, radot bailes un stresu.


Nrbeidzamie āboliņa lauki


 POLIJA

Iebraucot Polijā, viss šķiet vēl nabadzīgāks nekā Čehijā. Uz ceļa joprojām daudz fūres. Diena ir saulaina un jauka līdz brīdim, kamēr nokrītu un sāpīgi sasitu celi. Nebiju laicīgi pamanījusi priekšā esošās dzelzceļa sliedes, un, kad Stas sāka bremzēt, nenoreaģēju pietiekami ātri, ar priekšējo ratu aizķerot viņa riteni. Lidoju nost no sava velo, un gan es, gan mans velo vēl kādu gabaliņu pašļūcam pa asfaltu uz priekšu. Vienubrīd jau šķiet, ka beigas klāt, jo satiksme uz ceļa intensīva, bet vadītāji-neuzmanīgi. Redzu garām slīdošās mašīnu riepas-tās ir tik tuvu manai galvai, ka šķiet-tūlīt pārbrauks pāri. Pēc laiciņa atjēgusies, ka laikam vajadzētu novākties nost no ceļa, sāku celties kājās, un saprotu, ka savainotais celis ļoti sāp. Cietusi arī mana aizmugurējā bagāžnieka soma-no šļūkšanas pa asfaltu tajā izberzies caurums, un sašķīdis jogurta iepakojums, ar visu savu sastāvu izdekorēdams manas somas iekškabatu. Garastāvoklis momentā sabojājas, un pie sevis piktojos par to, ka poļi nevar uz ceļiem uzlikt normālas zīmes, par dzelzceļa pārbrauktuvju tuvošanos. Turpinu braukt, paciešot lielas sāpes pie katras pedāļu mīšanas. Sāk biedēt arī doma, ka nevarēšu izbraukt cauri Lietuvai sava savainotā ceļa dēļ.

Nakšņošanas vieta kādā no Polijas ceļmalas mežiem


Beidzot tomēr veiksmīgi tiekam līdz Wroclawai- tā ir liela un trokšņaina pilsēta ar mašīnu piepildītām ielām. Atrodam stacijas ēku, kurā pašlaik notiek remontdarbi, tādēļ valda neliels haoss. Pati stacijas ēka no iekšpuses izskatās ļoti aizvēsturiska, un ļoti sliktā stāvoklī-nav jau brīnums, kāpēc to remontē. 
Ceļojot pa Franciju un Vāciju jau tā biju pieradusi pie turienes civilizētības, ka tagad, ierodoties Polijā, pat pārņem neliels kulturālais šoks: pagaidu stacijas ēkā un ap to pulcējas dažādi apšaubāma rakstura indivīdi, ar piepampušām, sarkanām sejām, dvakodami pēc alkohola un vēl kā nelaba sajaukuma. Kaut kur turpat netālu sēž ubags, kas diedelē naudu. Jau sen biju aizmirsusi par šādām ainām, un tagad tas izsauc nedaudz šokējošu reakciju. Gribās ātrāk tikt prom no šejienes.

STĀSTS PAR POLIJAS DZELZCEĻU

Tuvojoties mūsu vilciena atiešanas laikam jau stāvam uz perona, neliela stresa pārņemti, vai esam uz pareizā perona. Tablo virs peroniem nedarbojas, un skaļruņos balss atskan tikai nesaprotamā poļu valodā. Redzam, ka apkārt ir vēl vairāki apjukuši cilvēki, kuri īsti nezina, kurā vilcienā sēsties. Vilcieni pienāk un aiziet, un mēs nezinām, kurš no tiem ir mūsējais. Pēkšņi ne no kurienes uzrodas kāds poļu puisis, kurš, izdzirdējis, ka mēs dodamies uz Varšavu, pavēsta, ka vilciens aizkavēsies par trīs stundām. Tās ir sliktas ziņas, jo esam iegādājušies biļeti ar pārsēšanos Varšavā, taču, ja šis vilciens kavējas par 3 stundām, tas nozīmē, ka mēs nokavēsim arī vilcienu, kurš atiet no Varšavas uz Suwalki. Izstāstām savu bēdu stāstu poļu puisim, un viņš ir ar mieru palīdzēt apmainīt biļetes. Lieki laikam piebilst, ka viņa palīdzība mums bija vajadzīga tāpēc, ka arī poļi ļoti bieži nezina ne angļu, ne arī krievu valodu. Tā nu izmantojām šo puisi kā tulku, lai tiktu pie jaunajām biļetēm. Gaidot vilcienu, šis puisis mums izstāsta vēl šo to (negatīvu) par savu valsti un poļu dzelzceļu. Piemēram, par to, kā viciens aizkavējās entās stunda tāpēc, ka kāds bija nozadzis sliedi, lai nodotu to metāllūžņos. 
Kad šīs trīs liekās stundas jau gāja uz beigām, pēkšņi skaļruņos atskan kāds nesaprotams teksts, un viss pūlis, kas uz tā paša perona gaidīja vilcienu uz Varšavu, nu pēkšņi metas skriet lejā pa stāvajām kāpnēm, un tad pa otrām tādām pašām augšā, lai nokļūtu uz cita perona. Sapratuši, ka vilciens aties no cita perona, arī mēs paķeram savus velosipēdus un ejam, cik ātri vien varam, lai nenokavētu arī šo vilcienu. Mans sasistais celis asi iesāpas, un velo stiepšana lejā un tad atkal augšā pa stāvajām, garajām kāpnēm sagādā milzu sāpes. Nesaprotu, kā pa šādām kāpnēm pārvietojas mātes ar ratiņiem vai invalīdi...

Pusdienas vilcienā

Dzelzceļa stacija Belastokā
Kad beidzot pienāk vilciens, metamies pie durvīm, lai ieceltu iekšā savus velosipēdus. Arī tas sagādā ne mazums pūļu, jo lai tiktu vilcienā, jākāpj pa stāvām un šaurām trepītēm. Kamēr es neveiksmīgi mēģinu iedabūt savu riteni vilciena salonā, aiz manis esošie cilvēki jau kļūst nemierīgi. Kad pēc ilgas cīkstēšanās esmu beidzot dabūjusi savu riteni iekšā, arī Stas ātri vien ieceļ savējo, un, nolikuši riteņus tiem paredzētajā vietā starp tamburu un kupeju, ieņemam savas sēdvietas kupejā, kopā ar pāris omītēm. Esam priecīgi, ka dabūjām apsēsties, jo poļu puisis bija sastāstījis, ka cilvēkiem bieži vien neesot kur sēdēt, un tad visu ceļu jāstāv kājās. To nu gan man negribētos-5h līdz Varšavai stāvēt kājās. Sēdējām kupejā un dzērām alu, ik pa brīdim vērodami vilciena piestāšanu kādā no stacijām, kur kā neiztrūkstošs elements uz perona stāvēja melnā tērpti apsardzes vai policijas darbinieki, ar stekiem un ieročiem pie sāniem, tā lai visiem labi būtu redzams, kurš šeit ir noteicējs. Pārņēma sajūta, ka Polija ir visnotaļ kriminogēna valsts.

Ļoti gribējās gulēt, tomēr kupejā bijām diezgan daudz, tāpēc nevarējām ērti izlaisties. No blakus vagona ik pa laikam atskanēja kāda jautra dzērājdziesma. Kādu brīdi cenšoties aizmigt, un sapratuši, ka nekas nesanāks, nolēmām, ka iesim gulēt nelielajā telpā blakus saviem velosipēdiem. Izritinājām paklājiņus, un ielīduši guļammaisā, ātri vien aizmigām. Miegu pāris reizes vien pārtrauca kāda garāmejošie soļi un rīta biļešu kontrole. Kad līdz izkāpšanas stacijai bija palicis pavisam nedaudz, novācām savu guļvietu, un gājām atpakaļ uz kupeju, lai sagaidītu galastaciju.

Izkāpuši vienā no Varšavas stacijām, secinām, ka savu vilcienu esam nokavējuši vien par nieka 15 minūtēm. Sākumā esam nedaudz pikti, bet, uzzinājuši, ka nākamais vilciens ilgi nebūs jāgaida, samierināmies ar šo domu. Vienīgais, ka tagad būs jābrauc ar vēl vienu pārsēšanos. Atkal pa stāvām kāpnēm, kuras nav paredzētas nedz invalīdiem, nedz mātēm ar bērnu ratiņiem, dodamies meklēt mums vajadzīgo peronu. Arī šajā stacijā viss ir atpalicis un aizvēsturisks. Pienākot vilcienam jau taisāmies kāpt iekšā, kad konduktore dusmīga kaut ko sāk murmulēt. Cik saprotam, viņa saka, ka ar riteņiem te kāpt nevaram-esot jāiet uz pēdējo vagonu. Kamēr ejam uz pēdējo vagonu, vilciens jau taisās braukt prom, bet par laimi, tante parāda kādu īpašo žestu mašīnistam, un tas pagaida, kamēr mēs iekāpjam vagonā. Pa šīm pāris dienām Polijas dzelzceļš manī ir izraisījis vienīgi dusmas. Par laimi, vismaz šoreiz vilciens ir patukšs, un ieņemam kupeju, kurā esam tikai mēs. Varam izlaisties pa visiem beņķiem un uz gāzes degļa pagatavot roltonus. Pieēdušies, nu jau ar labāku garastāvokli, braucam uz nākamo staciju, no kuras būs jāgaida vilciens uz Suwalki. Izkāpjot Bialistoka stacijā, ārā patīkami silda saule. Līdz vilcienam jāgaida vairākas stundas. Netālu esošajā veikaliņā sapērkamies našķus, un gaidam, kad beidzot pienāks vilciens, kas aizvedīs mūs līdz Lietuvas robežai. Jau nevarēju sagaidīt, kad tikšu ārā no Polijas.

Vilciena pienākšanas laikā stacijā piestāj jauns un glauns vilciens. Sākumā gan šaubāmies, vai tas ir mūsējais, taču gan uzraksti logā, gan arī cilvēki apstiprina, ka šis vilciens iet uz Suwalki. Vilciena salons gan vairāk atgādina kādu modernu autobusu, nevis vilcienu. Īsti nav kur novietot riteņus. Iekārtojušies, priecīgi sēžam un gaidām konduktoru. Kad tas beidzot pienāk arī pie mums, uzrādām savas biļetes. Konduktors tās mirkli pēta, tad sarauc pieri krunkās un sāk kaut ko bubināt. Šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Nesaprotam īsti ko viņš saka, taču var nojaust, ka biļetes, nezināmu iemeslu dēļ, ir nederīgas. Izmisumā vēršamies pie blakus sēdošās meitenes, lai tā iztulko, ko konduktors saka. Par laimi, meitene tiešām runā angliski, un izstāsta, ka mūsu iegādātās biļetes ir paredzētas braukšanai citas kompānijas vilcienos. Esam dusmīgi, izmisuši un sašutuši vienlaicīgi. Pārņem kārtējais dusmu vilnis par Polijas dzelzceļa darbinieku nekompetenci. Ilgi strīdamies ar konduktoru, sakot, ka tā nav mūsu vaina, un, ka ārā nekāpsim, un par jaunām biļetēm arī nemaksāsim, jo mums nav poļu naudas. Pēc ilgas skaidrošanās konduktors palūdz mūsu pases, lai izrakstītu mums biļetes uz ‘kredītu’, proti, viņš mums izraksta kvīti ar konta numuru, uz kuru varam nedēļas laikā pārskaitīt naudu. Piekrītam šādam variantam, jo naudu tāpat viņiem nepārskaitīsim. Vienīgais, kas mani uztrauc ir tas, ka Stasa pasei nu jau ir beidzies derīguma termiņš, un konduktors to varētu pamanīt. Viņš pazūd ar mūsu pasēm, un atgriežas tikai pēc kādas stundas. Pa šo laiku jau esmu diezgan sastresojusies, vai kāds nebūs pamanījis pases iztecējušo termiņu. Beigu beigās viss beidzas salīdzinoši labi-no vilciena netiekam izmesti, un jaunas biļetes pagaidām arī varam nepirkt. Garīgais, protams, vienalga galīgi sabojāts. Tikuši ārā no šī vilciena, jūtamies atviegloti, ka beidzot varam sēsties uz saviem riteņiem un doties uz Lietuvu.

LIETUVA. JAU GANDRĪZ MĀJĀS

Lietuvā esam tikai vakarā, tāpēc nakšņojam mežiņā netālu aiz Polijas-Lietuvas robežas. Noskaņojums jau uzlabojas, un nu jau jūtos tikpat kā mājās. Mežā uzbrūk odi, kādus nebijām sastapuši visu ceļojuma laiku. 

Braukšana cauri Lietuvai ir visnotaļ garlaicīga-visapkārt vienas vienīgas pļavas, pa retam kāds lauku ciematiņš vai pilsētele. Toties iepriecina iepirkšanās kādā no Maximas veikaliem, kur plašā klāstā tiek piedāvāta rupjmaize un garšīgais Maximas saldējums, kādu nebijām ēduši jau kopš aizlidošanas uz Spāniju. 



ARGRIEŠANĀS MĀJĀS

Pārbraucot Latvjas-Lietuvas robežai, asfaltu nomaina grants...

Pēdējā Lietuvas pilsētiņa pirms Latvijas robežas ir Žagare-diezgan smuka, maza pilsētiņa. Vietējā veikaliņā nopērkam stiprināto vīnu X-failai un kliņģeri. Svinēsim atgriešanos mājās. 

Šķērsojuši Latvijas robežu, esam nepatīkami pārsteigti-ceļš, kurš Lietuvā bija klāts ar asfaltu, nu ir pārtapis par nožēlojamu grantēto ceļu. Nu jā, ko tad var gribēt-mēs taču esam Latvijā. Nākamā pazīme, kas liecināja, ka esam atgriezušies mājās, bija pretimbraucošs riteņbraucējs, kura braucamais bija vecs, sagrabējis velo, un pats šis vīrs bija diezgan labi iereibis. Ilgi un dikti viņš centās mums iestāstīt pareizo ceļu. Pagāja krietns laiciņš, kamēr tikām no viņa vaļā. 

Saule jau laidās uz rietu, un bija pienācis laiks meklēt vietu, kur uzsliet telti. Turpat ceļa malā bija pļava, kurā arī nolēmām nakšņot. Uzcēlām telti, pagatavojām vakariņas, un, kad jau gatavojāmies ēst, ceļmalā piestāja kāda mašīna. No mašīnas ārā izlēca žiperīgs tantuks, kas lieki laiku netērēdams, uzreiz sāka baurot kaut ko par privātajām zemēm, un nobīdītu zāli, kuru govis pēc tam nevarēšot ēst. Beigu beigās izrādījās, ka šī zeme pat nepieder viņai-acīmredzot tantuks vienkārši šādā veidā izklaidējas. Mums ilgi un dikti tika stāstīts, cik ļoti mums ir paveicies, ka viņa mūs ir ieraudzījusi pirmā, nevis šīs zemes īpašnieks, un, ka vienmēr vajagot prasīt atļauju. Hmm... interesanti kam lauka vidū starp diviem mežiem? Kā svarīgs fakts tika pasniegts arī tas, ka viņu šajā ciemā visi dēvējot par ‘kruto vecmāmiņu’, un visi viņu cienot. Pirms došanās prom, paskatījusies uz Stasa ar, bārdu noaugušo seju, viņa vēl piebilst: „Noaudzis ar’ kā tāds Karls Marks! Fui, kādi jūs tagad staigājat!” 

Izgājusi atpakaļ uz ceļa, vecā vēl piemetina, lai paēdam, un fiksi, pa to pašu taciņu, ‘močījam’ prom. Protams, nekur tā arī neaizgājām, vien gardi pasmējāmies par šo Latvijai tik tipisko izturēšanos. Tagad bija skaidri saprotams: mēs esam Latvijā. Pa bedru un ielāpu izrobotiem ceļiem, devāmies uz mājām, turpinot baudīt visgarāko pavasari, kādu jebkad esam piedzīvojuši...

DEGVIELA, JEB, NO KĀ MĒS PĀRTIKĀM CEĻOJUMA LAIKĀ

 

Pārtika ir katra velobraucēja degviela. Tāpat kā mašīna, mūsu organisms prasa degvielu, tomēr, lai organisms spētu funkcionēt pilnvērtīgi, tai jābūt dažādai un sabalansētai Ceļojot un pavadot ikdienu aktīvi, organisms prasa papildus enerģiju – vairāk kaloriju, ko dedzināt ceļā. Mēs abi neēdam gaļu, tādēļ mums vajag atrast kaloriju pilnus alternatīvus ēdienus, lai mūsu organismam būtu pietiekoši daudz spēka darboties slodzes režīmā. 
Tāpat kā degviela mašīnai arī mūsu organisma uzturēšana mūsu organismiem maksā naudu un lai samazinātu izdevumus ceļojuma laikā ir jāizvēlas optimālākos (kalorijām bagātākos) pārtikas produktus, kā arī jāgatavo ēdiens pašiem – tas nozīmīgi samazina izdevumus, kā arī rada iespēju improvizēt un iemācīties gatavo garšīgus ēdienus ceļošanas apstākļos. 
Šķērsojot dažādas valstis mēs izvēlējamies dažādu pārtiku mūsu ēdienreizēm, lakoniski atsaucoties uz piedāvātajām precēm veikalos. Dažādās valstīs ir dažādas foršas lietiņas, ko var iegādāties veikalos. Vienmēr pastāv improvizācijas iespēja.


ĒDIENKARTE



Spānijā mūsu iecienītākais brokastu ēdiens bija kraukšķīgie cepumi Maria-ļoti populāri cepumi Spānijā un arī Portugālē. Par nieka 80 centiem varēja iegādāties 800g šo gardo cepumu, piemaksājot vēl kādus 50 centus varēja dabūt tos pašus cepumus, bet jau ar veselīgām klijām. Cepumos ir pietiekoši kaloriju un ogļhidrātu, lai darbinātu motoriņu labu laiciņu. Parasti mūsu brokastu dzēriens bija vai nu vārīta melnā kafija, vai tās apgruzdēto kviešu veselīgs aizvietotājs, vai arī salds kakao, kas ir bagātīgs ar minerālvielām. Vēlāk lai padarītu mūsu brokastis vēl vairāk piesātinātas, mēs cepumus apziedām ar šokolādes krēmu, (kurš gan Spānijā, gan Francjā bija super lēts) tādā veidā darinot paštaisītos Dopelkeksus. Šokolādes vietā dažreiz izmantojām vai nu marmelādes želeju, vai arī vārītu kondensēto pienu (kurš arī maksāja ļoti lēti). Ļoti trekni un garšīgi.

Pusdienas mums parasti aprobežojās ar maizītēm, augļiem vai tiem pašiem cepumiem.

Vakariņās, pēc nobrauktās dienas, norisinājās visaizraujošākā ēdiena gatavošana. Bieži vakaros gatavojām biezzupas no dotajā brīdī pieejamās pārtikas, vienmēr eksperimentējot. No zupas varēja gan labi paēst, gan atgūt iztērētos ūdens resursus. Ar zupām vienmēr var eksperimentēt, izmantot dažādus putraimus, makaronus, dārzeņus. Eksperimentēt var arī ar buljoniem un garšvielām. Tas man vienmēr sagādāja lielu prieku pēc nobrauktās dienas, nekad nevarēja zināt, kas sanāks galu galā, bet pārsvarā viss sanāca ļoti garšīgi.

Vakariņās mēdzām arī vārīt makaronus, kartupeļus vai tvaicēt kus-kusu, kā alternatīva zupai. Bet pēc šiem ēdieniem parasti gribējās ļoti dzert un vajadzēja vārīt ūdeni kādai piparmētru tējai, lai labāk nāktu miegs.


DUMPSTER DIVING/RECYCLING


Vācijas lielveikalu 'pārpalikumi'-vīns, šokolādes zaķīši, augļi un dārzeņi-tas viss un vēl vairāk pilnīgi par velti dabūjams dāsno lielveikalu atkritumu tvertnēs. Starpcitu, lielākā daļa šo produktu bija krietni vien labākā stāvoklī, kā tas, par ko Latvijas veikalos mēs maksājam naudu.

Arī Francijas lielveikali bija mūsu ceļojuma 'sponsori'-šī ceļojuma laikā ēdu labāk kā jebkad.

Izmesto lietu atkārtotā izmantošana ļauj ieekonomēt naudas resursus, kā arī paplašināt savu redzesloku, attīstīt iztēli, piešķirot izmestajām lietām jaunas funkcijas, un, kas ir ne mazāk svarīgi- ekonomēt zemes resursus, jo pārsvarā viss, ko mēs lietojam ikdienā tiek ņemts no zemes. 

Tā, izmantojot uz ielas atrastās vecās somas, pielietojot nedaudz iztēles un materiālus, mēs tikām pie jaunām velosomām, ko izmantojām ceļojuma laikā. Arī daudzas drēbes, ko mēs vilkām ceļojuma laikā tika vai nu atrastas vai iegādātas second-hand veikalos, tādā veidā samazinot izdevumus uz jaunām, dārgām drēbēm. Latvijā, ja labi pastaigā pa dažādām humpalām var tik pie ļoti labām un kvalitatīvām lietām. Tādā veidā es savā īpašumā ieguvu gandrīz jaunas Shimano velokurpes, Camelbak somu un vēl dažas velodrēbes, savukārt Gita tika pie pilnīgi jaunas Windstoper velojakas. Izveidojām mīļāko humpalu listi un ik pa laikam dodamies meklēšanas reidā! 



Kas attiecās uz ēdienu, tad es viennozīmīgi esmu par lielveikalu apzagšanu (netiešā veidā, protams). Statistika rāda, ka puse(!) no visa Eiropā un ASV saražotā ēdiena nekad nenonāk līdz patērētājam un tiek izsviesta miskastes konteineros. Pārmērīga pārtikas ražošana notiek tāpēc, lai samazinātu preču cenu – kā saka ‘pērc vairāk, maksā mazāk!’ Bet par kādu cenu? Bieži parastais patērētājs nemaz neaizdomājās par sekām, ko rāda šī milzīgā pārprodukcija, par bezjēdzīgi iztērētiem dabas resursiem, dzīvnieku dzīvībām un cilvēku spēku un laiku, kas patērēts to visu saražojot. Un tas viss tikai tāpēc, lai lielveikala plauktā stāvošā prece būtu lētāka? Latvijas un citu nabadzīgo Austrumeiropas valstu iedzīvotājam būtu grūti iedomāties, kas darās bagātās Eiropas konteineros. Pats neticēju, kamēr neieraudzīju savām acīm. Un kad ieraudzīju, ilgi nevarēju to apjēgt un vēl joprojām nespēju ar to samierināties. Cik tas ir normāli, ka gandrīz katra Vācijas vai Francijas miskaste ir pilna ar ‘pēc mūsu standartiem’ normāliem augļiem un dārzeņiem, piena industrijas produktiem un, manuprāt, kas ir visšausmīgākais - gaļas produktiem. Kam bija audzēts tas putns, kas tagad smuki iesaiņots plēvē ir ‘apglabāts’ miskastē? Citos konteineros varēja redzēt nokautu un izsviestu veselu vistu mazsaimniecību! Tonnas ar maizi tiek izsviestas katru dienu. Kam bija izcirsti meži, apstrādāti lauki un ievākta raža? 

Variet šo dēvēt par bomžošanu, bet es izvēlos izmantot, to, kas ir izmantojams. Pārtika ir mana degviela, kura dod man iespēju ceļot. Kāpēc nepiepildīt bāku par velti, un tādējādi vēl kaut cik saudzēt tik strauji izsīkstošos dabas resursus?

STATISTIKA




Nav komentāru: