Parc Natural del Montseny (pavasaris)

Montseny dabas parkā atrodās lielākais kalns l’Home (1700m) Barselonas 50km apkārtnē. To siluetu viegli var redzēt no piebraselonas kalniem. Dažreiz virsotne ir paslēpta mākoņos, pa ziemu tur prasti ir sniegs.

Uzbraukt l’Home bija mans pirmais pavasara mērķis. Sezonas atklāšāna. Gribējās arī ietestēt jauno spirta degli un kompakto virtuves sistēmu, ko esmu izveidojis pa ziemu.

Morāli braucienam biju gatavs jau sen, ceļā neļāva doties tikai mans satraumētais celis- neveiksmīgs koka laušanas rezultāts. Iekaisušais celis padarīja mani par ļoti nealimīgu, klibojošo personu. Nekādas riteņbraukšanas, nekādas skriešanas un lēkšanas visu ziemu. Tikai klibošana. Bet pateicoties EVAK kartei un Spānijas ļoti lēnaijai, bet bezmaksas aprūpes sistēmai, aprīļa vidū es atkal biju uz kājām un vēlāk arī uz velo. 

Barselonā jau iestājās pamatīgs pavasaris un piepilsētas kalnos sāk ziedēt visdažādāko krāsu un formu ziedi. Laik doties pirmajā 2012.gada ekspedīcijā!

Tas ir viss, kas man ir paņemts līdzi un plus mugursoma plecos

Uzpildu ūdens rezerves ar svēto ūdeni no Font Sant Mateu

Vakaru pavadu Montseny kalnu pakājē nelielā mežiņā. Man līdzi ir jauna eksperimentālā virtuve-ļoti viegla, ļoti kompakta.  Sastāv no spirta degļa, statīva, vējsarga un skārda bundžas.

Lai piedabūtu pie dzīvības spirta degli vajag nedaudz pacietības un tad arī rezultāts ir diezgan apmierinošs.

Gatavoju rīta auzu pārslu musli.

Sanāca nedaudz par šķidru un par maz.

Mana improvizēta guļas vieta. Izbraucot no mājām konstatēju, ka esmu aizmirsis matracīti gulēšanai, bet šie sausie salmi padarīja labu darbu. Nakts bija ērta un silta.

Skats uz l'Home- 1700m augstu kalnu no apmēram 20 km distances. Vēl joprojām  redzma tikai siluets.

Rāpjoties augšā pa garu, čūskainu ceļu, var manīt pavasara pazīmes arī te. Tikai viss ir slapjāks, sulīgāks un aukstāks nekā Barselonas kalnos

Pēdējie 500m pa ceļu. Virsotne jau tuvu. Visapkārt dominē akmeņi un ķērpji, koku te gandrīz nav. Svilpj spēcīgs auksts vējš.

Rekur arī manu mocību gals - 1700m virs jūras līmeņa pēc ~18km kāpuma pa  grūtu ceļu.

Un  man nogurusī un visnotaļ neapmierinātā seja. Pēc ziemas bez riteņa ir zaudēta forma un kāpums mani pamatīgi izmocīja. Atvelku elpu un bez kavēšanās dodos tālāk. Ir auksts un virsotnē no vēja grūti paslēpties.

Bet skats uz ieleju, no kuras es uzrāpos uz virsotni, ir iespaidīgs. Mākoņi te arī šķiet daudz tuvāki un   stiprā vēja dzīti plūst daudz ātrāk.

Atceļā paņemu taku kas veda lejā pa otru kalna nogāzi.   40%  no tās izrādījās nebraucama-pārāk stāva, pārāk akmeņaina. Nācās stumties. Pēdējais atskats uz virsotni un es pazūdu sulīgi zaļajā mežā...

...kas ir klāts ar sūnām un katrs grāvis ir piepildīts ar lejā tekošiem  strautiem. Pēc šī foto beidzās fotoaparāta baterijas, un līdz ar to arī fotoreportāža.