Zelta rudens Pirenejos - Aneto 3404

Pagāšgad ap šo laiku veicām nelielu izbraucienu ar MTB no Cēsīm līdz Siguldai gar Gauju. Nakšņojām teltī pie upes un no rīta braucā pa foršām, vijīgām taciņām gar Gaujas kreiso krastu, kas daudziem Latvijas MTB cīnītājiem ir ļoti labi pazīstamas. Šogad, par cik esam tālu no dzimtenes, zelta rudeni devāmies izbaudīt uz Pirenejiem,  jeb,tiešāk sakot, uz Pireneju visaugstāko virsotni - Aneto (3404m), jo Barselonā no mūžzaļajām palmām un kaktusiem zelta rudeni nesagaidīsi. Lasi tālāk, lai uzzinātu kā mums veicās mūsu kārtējā piedzīvojumā!!!

1.diena - mājas - Bioska

Tm 5;37 / Av 21,2 / Dist 119,5

Pamodāmies agri no rīta. Kamēr pabrokastojām, savācām pēdējās mantas – 10 jau klāt. Šodienas ceļš mūs ved pa pazīstamām šosejām, caur daudzajām Barselonas piepilsētām un gar Montserrat klinti. Pirmdiena, šosejas ir pilnas ar mašīnām. Gaiss ož pēc izplūdes gāzēm. Pusdienlaikā esam aiz Manresas un sākam ceļu pa nepabeigto ’bāni’. Svaiga asfalta aromāts un gandrīz nav satiksmes, vien fūres ik pa laikam pavelkās garām vedot savu kravu (šī ceļa populārākā ‘krava’ – lopi, kas cieši sabāzti fūres piekabē).

Sasniedzot Calaf beidzot esam  nost no bāņa. Sākās lauku teritorijas. Jau sāk krēslot un ir jāmeklē guļvieta.

Krīzes skārtā veca rūpnīca

Kāda pļavas nomalīte starp mandeļu kokiem šķiet perfekts kandidāts nakšņošanai. 

2.diena - Bioska - La Pobla Segur

Tm 4;20 / Av 20,6 / Dist 97,1

Nakts silta. Pietika tikai apsegties ar vienu gulīti. Brokastojam auzu pārslas ar speciāli ceļojumam sažāvētiem āboliem un piegraužam vakar salasītās mandeles. Izbraucot uz šosejas paķeram kāda traktora aizvēju, kas mūs ar ātrumu 45 km/h aizvelk 10 km līdz pilsētai Ponts.

Ponts ir ietīts miglā, virs kalniem, kas rēgojas tālumā karājās draudīgi, pelēki mākoņi. 

Sākas pirmais nopietnais kāpums- serpentīns vijās uz augšu un kaut kur lejā paliek starp kalniem ieskauta ūdens krātuve, kas baro apkārtni ar elektrību. Gaiss ir ļoti mitrs. 

Bieza migla vairs neļauj saskatīt neko tālāk par 100m. Smaržo pēc ozona.

Pēc 10km augšā neliels nobrauciens un tad atkal augša vēl augstāk.

Sakrāju miglu uz savām brillēm

 Ir dienas vidus un saule izkliedēja visu miglu. Ir karsti un braukt kalnā ir smagi. Bet rezultāts ļoti apmierinošs. Drīzumā mēs nonākam līdz milzīgas ielejas mali. Tur kaut kur lejā ir Tremp uz kuru mēs arī tiecamies.

...ļoti apmierināts es....

ļoti!

ļoooooti

jā!

ielejas panorāma. 

Visur apkārt novāktie lauki. Slāpst, bet ūdens nekur nav atrodams. Vien ik pa laikam ceļmalās aug granātāboli. Izskatās skaisti un sulīgi, bet ir vareni skābi!

...līdz mēs nonākam līdz kādam benzīntankam nekuriens vidū, kur arī ieturam pusdienu maltīti. Mūs  atvēsina  piparmētru dzēriens, pagatavots no turpat uz vietas salasītām aromātiskām piparmētrām

Triecam talāk pa apartu ieleju

Pievakarē virzienā uz Pobla Segur braucam garām milzīgam kalnu ezeram, kuru izveidojis vēl viens dambis.

Vakarā atrodam foršu vietu nakšņošanai šosejas malā. Te ir atpūtas zona ar koka galdiņiem, skaistu skatu uz klinti, kas ir upes ielejas otrā pusē, bet pats galvenais- te ir plakana zeme. Noteikti jau esam   1000m virs jūras līmeņa un tādā augstumā dažreiz ir grūti atrast līdzenumu kur gulēt.
Šajā vakarā Gitai izdevās noslīcināt upē mūsu fočuku, tādēļ nākamās dienas vizuālais materiāls izpaliek.

3.diena - La Pobla Segur - Benasque

Tm 5;36 / Av 17,1 / Dist 95,8

Mostamies ar modinātāju – šodien ir jāpaspēj aizmīt līdz Benasque, lai izīrētu ‘kramponus’ kāpšanai kalnā. Aši pabrokastojam un dodamies ceļā. Drīz vien mūs gaida garš serpentīns, kas ved mūs vēl augstākos kalnos. Tālumā jau redzamas  plikas, akmeņainas virsotnes. Lauku aromātu ir nomainījušas  rudens smaržas- dzeltenojošu lapu un gatavu ābolu aromāts. Pārvarot pirmo kalnu pāreju lielā ātrumā atkal laižamies  lejā uz Pont De Suerte, kur mēs izlēmām iepirkties nākošajām dienām, jo nevar zināt vai Benasque mūs gaidīs kāds veikals. Uzspīd arī ‘atkritumu veiksme’. Tā pašā veikala misenē, kur iepirkām cepumu paku, atrodam, sešpaku ar olām, dažus svaigus burkānus un pāris  labus greipfrūtus.

Sapakojam visu somās un turpinām ceļu, pēc mirkļa šķērsojot Katalūnijas robežu, nonākot Aragonā. Ceļš turpinās uz augšu, bet spēki jau iet uz leju. Vēl viena pāreja – 1400mvjl.

Pusdienas nelielajā skatu tornī. Laiks sabojājās – smidzina lietus, palika auksts. Pēc pusdienām neliels nobrauciens un atkal uz augšu. Šķērsojam 1300mvjl. pāreju, pēc kuras mūs gaida burvīgs nobrauciens lejā līdz Castejon de Sos. Šajā ciematā viss ir orientēts uz kalnu tūrismu – lecieni ar parašutu, slēpes, MTB, šosejas velosipēdi, viss...

Līdz Benasque paliek pēdējie 7-10km, ko mēs pārvaram jau ar sakostiem zobiem. Kājas sāp, bet vēl būs jāiet kalnā līdz refugio, kurā plānots gulēt, jo kalnos šajā gadalaikā  ir diezgan auksts.

.

Benasque atrodam vajadzīgo veikalu, lai izīrētu ‘kramponus’ rītdienai, un dodamies vēl kādus 7 km tālālk augšā pa Benasque ieleju. Visur apkārt apburošie  skati ar milzu kalniem, bet spēki jau ir izsīkuši un sirsniņas  nogurušas, ātrāk gribās nokāpt no velo un atpūsties. Bet mums tas neizdevās tik viekarši. Atrodot labu un drošu vietu, kur atstāt ritņus, mēs pārvelkam ‘ejamās’ drēbes, paņemam visu niepieciešamo rītdienas kāpienam un sākam ceļu augšup, līdz ieplānotajam refugio de Quillon. Satumst. Ir rudens un dienas ir īsas. Prāts stresā, ka varēsim tumsā paliast garām nelielo mājiņu, kur ir ieplānots nakšņot, bet temperatūras te ir manāmi zemākas nekā Barselonā. Māju mēs atradām – neapmaldījāmies, bet tajā jau bija ceļotāju kompānija. Māja bija maza un izskatījās, ka visiem vietas varētu nepietikt, pietam viens no cilvēkiem bija nopietni slims- saindējies vai kaut kas tamlīdzīgs. Nolēmām doties uz nākamo refugio. Līdz tam vēl kādi 40 min ar kājām. Sāk līt lietus. Ātrā solī turpinam soļot augšup, pa ceļam satiekot pāri, kas gāja meklēt palīdzību priekš saslimušā biedra. Nākamais refugio ir daudz lielāks un populārāks, nav jāuztraucās ka plaidīsim  to garām. Nonākot līdz refugio satiekam tur tikai divus cilvēkus, kas jau bija aizgājuši gulēt. Klusiņām pagatavojam savas vakariņas, kuras pateicoties ‘atradumiem’ no miskastes iznāca karaliskas, paēdam un dodamies gulēt. Rīt, lai laicīgi uzkāptu  Aneto un nokāptu lejā, ir nepiecienāmas ap 10h – tagad ir jau ap 11iem. Modinātajs uzlikts uz 5iem rītā – ceram, ka izdosies izgulēties (jāguļ būs uz koka gultas, jo matraču te nav).

4.diena - ceļā uz Aneto virsotni

(bez velo)

Gulējam maz un ne īpaši komfortabli. Jūtos kā mūks klosterī uz koka gultas. No rīta pamodos ar cerīgu domu, kā otā pusē kalnam refugio būs komfortablāks nekā šis. Ārā vēl galīgi tumšs un auksts. Iekurinam mājiņā esošo kamīnu, malka pēc nakts lietus ir slapja un deg negribīgi. Tas aizņēma ne mazāk kā stundu, lai novārītu vēl divas palikušās olas, uzvārītu kafiju un brokastu putru. 
Kaut kur aiz kalniem parādās pirmie saules stari un ir laiks doties ceļā. Priekšā pēc nostāstiem ir vismaz 5h augšupceļa un tikpat lejā, kad kāpsim lejā pa otro Aneto nogāzi.

Vēl pustumsā atrodam mums vajadzīgo  taku un sākam kāpšanu. Jau ļoti drīz paliek gaišs. Laiks mēģināt uzņemt pirmās bildes ar noslīcināto fotoaparātu. Darbojās! Izņemot zibspuldzi.

Taka strauji ved uz augšu, izlokoties apkārt dažāda izmēra akmeņiem un nogāzto koku stumbriem. Apkārt valda klusums, vien ik pa laikam ir dzirdami mazo avotiņu burbuļošana,  Šeit jau manāma  rudens klātbūtne, rīti ir auksti un visi lapu koki maina nokrāsu no sulīgi zaļas uz dzeltenīgām un dažādu toņu sarkanām krāsām.

Veldzējam slāpes ar kristāltīro un ledaini aukstu strutu ūdeni

Pēc stundas esam jau virs meža līnijas, tātad esam šķērsojuši 2000mvjl. robežu. 

Visapkārt mētājās dažādu izmēru akmeņi, skopi apauguši ar sūnām un ķērpjiem, un ik pa laikam no akmeņu šķirbām izlien kāds brūnīgās rudens zāles kušķis. Bet drīz arī tas pazūd, atstājot mūs rāpties augšā pa kailu akmeņu čupām. Slīpums ir pamatīgs, ir sajūta ka visu laiku kāptu pa vecās pils stāvām torņa kāpnēm, kas strauji vijās uz augšu.

Apmērām pēc 2 ar pusi stundām nepārtrauktās kāpšanas nonākam līdz pirmajam kalnu ezeram. Tas ir aizpildījis kalnā izgrauztu bedri. Nedaudz atpūšamies un turpinam, karte saka, ka kut kur aiz nākamā kalna kupra atrodās vēl viens ezers. Tur varētu ieturēt ēšanas pauzi.

Nākamais ezers, dzidri zilgani zaļš,  izklājies uz kalna terases- neliela līdzenuma, ko kādreiz ir izveidojis ledājs. Visapkārt tikai pelēki akmeņi. Zemes praktiski nav. Zem mazākiem akmeņiem ir redzami monolīti granīta veidojumi, ledāja noslīpēti un laika gaitā daudzās vietās saplaisājuši.

Vāram tēju uz sausā spirta un ēdam skudrupūzni, lai uzlādētu baterijas. Ir auksts un gribās ātrāk turpināt ceļu. Visas drēbes jau ir virsū un sasildīt spēs tikai virzīšanās uz augšu. 

Bet augstāk skatu jau aizsedz draudīgi pelēki mākoņi, kas kut kur aiz sevis slēpj  3404mvjl. virsotni uz kuru mēs tiecamies.

Tālāk taka vairs nav redzama un mums ir jāmanevrē starp milzīgiem granīta bluķiem, uz pelēkā fona meklējot pelēku akmentiņu čupiņu, ko ir atstājuši iepriekšējie kāpēji, lai palīdzētu orientēties nākamajiem piedzīvojumu meklētājiem.

Situācija visnotaļ stresaina. Var viegli pamanīt kā mainās laiks- mākoņu dūmaka, caur kuru brienam, te pazūd, te atkal  parādās vēl biezāka nekā ieprieš, vējš arī tad ir tad nav. Pēkšņi idillisko klints klusumu izjauc ledāja, kas atrodās uz pretējās nogāzes, krakšķēšanas skaņas, un kāda kaudze ar akmeņiem noripo kaut kur tālu, tālu lejā pa slīpo, gludo nogāzi.

Šķiet, ka nozibsnīja zibens un pēc pāris sekundēm spēcīgi nodārd  pērkons, totāli sašķaidot klusumu un… sāk snigt! Sākumā ar maziem cietiem un retiem pikucīšiem, kas pamazām pārvēršās par pūkainām pārslām. Negaidīts pavērsiens! Jāturpina! Pāries! Līdz virsotnei vēl apmēram 400 metri uz augšu. 

Bet sniegs tik ātri nepārgāja; tas sāka noklāt nogāzes, padarot tās viltīgi slidenas. Pēc brīža mūsu gājienu pārtrauc stāva akmens siena, kas, veidojot dažādas formas granīta pakāpienus, strauji stiepjās uz augšu. Te nācās aizdomāties. Kāpt vai padoties? Esam tik tuvu. Atpakaļ iet arī varētu būt diezgan bīstami ņemot vērā 3 cm biezo sniega kārtu uz akmeņiem. Izlemts! Metam nost spieķus un rāpjamies uzmanīgi iztaustot katru akmeni, pie kura ķeramies un katru pakāpienu, uz kura liekam kājas. Beigas jau ir redzamas, bet priekšā vēl metri divdesmit ar nosnigušiem klints akmeņiem. Cimdi, protams, jau slapji un rokas salst, bet tās vienalga neatlaidīgi ķerās katrā akmens izbīdījumā un šķirbā un rauj mūs uz augšu.

Esam tikuši pāri kalna mugurai. Te valda ziema. Sniegs putina, viss ir pelēks un, izņemot tuvāko klinti  Paso de Mahoma, kas ved uz Aneto virsotni, neko nevar redzēt. Ir auksti un nav forši, šitādu pavērsienu neesam gaidījuši. Paso de Mahoma ir slavens 'tilts' no akmens bluķiem, kam katrā malā ir ievērīgas nogāzes 50m uz leju. Pat ja tie būtu 5m – nebūtu forši nokrist! Apsverot par un pret, slapjos cimdus un vēlmi sasniegt mērķi, piedzīvojumu un iespejamu negadījumu,  nolemjam nekāpt! Pārāk bīstami un, visdrīzāk, baigi lielais prieks mūs negaida, stāvot uz apsnigušiem akmeņiem vēl kādus 300m augstāk nekā jau esam, salstot un drebot. Apburošais skats noteikti arī izpaliktu slikto laika apstākļu dēļ.

Skābās, nosalušās sejas

Sasniedzam 3100m augstumu...

Velkam kājās kramponus un sākam ceļu lejā pa ledāju, kas jau sev virsū ir uzkrājis kā minimums 10cm sniega.

 

cramp-on-kung-fu!!!

Kamēr vilkām kājās kramponus , laiks noskaidrojās. Un galvā sāk raisīties domas par atkārtotu mēģinājumu kāpt augšā. Bet kamēr es apsvēru šo domu, no visām pusēm  saskrēja mākoņi un debesis atkal palika draudīgas . 

Kāpjam lejā, meklējot savu ceļu, jo visas ledājā iestaigātās takas ir aizsnigušas. 

Aizmugurē paliek draudīgās akmeņu virsotnes

Kramponojam strauji lejā, sperot drošus soļus ar adatainiem papēžiem, manevrējot starp ledāja izskalojumiem, kur apakšā tek mazi strautiņi. 

Virsotnes vairs nav redzamas

Sniegs pamazām izbeidzās

Reāls velnakmens!!! Vai es esmu saskatāms?

Pusstundaas gājiens un ledājs paliek aiz muguras. Es tiešām domāju, ka tam vajadzēja būt daudz lielākam. Globāla sasilšana! Tagad pieliek tikai monolīts granīts, ledāja noslīpēts un ūdes nolaizīts. 

Sveiciens visiem no Pireneju jumta

Pa kalna nogāzī  lejā trucas tūkstošiem mazu strautiņu, kas ik pal laikam savienojas lielākos strautiņos, kas, savukārt, apvienojas vēl lielākos strautos, visbeidzot pārvēršoties par dārdošu upi, kas putodama un burbuļodama traucās lejā no kalna. 

Un, sperot soli aiz soļa, mēs traucamies lejā. Lejā ir redzams pirmais līdzenums. No augšas izskatās, ka visi strautiņi savienojās vienā upē un nonāk uz līdzenuma, lai pēctam turpinātu ceļu pa citu ieleju. Tur arī ved mūsu ceļš. 

Lai nokāptu līdz tam palcītim mums azņēma daudz vairāk laika, nekā bija plānots; nācās pārvarēt simtiem granīta pakāpienus, izlēkāt un izdejot savu ceļu pa daudziem dažādiem akmeņiem, daži no kuriem izrādījās viltīgāki nekā izskatījās sākumā. Uzkāpjot uz tiem, tie sāka kustēties vai birt uz leju un nācās dejot līdzi slīdošo akmeņu dejai. Nonākot līdz līdzenumam, izrādījās ka nekāds dižs līdzenums tas vis nav, bet gan akmens kluču lauks. Viltīgais optiskais malds. Un upe arī pazuda kaut kur zem zemes. Ieturam pusdienas un jāiet tālāk. 

Šajā brīdī mūsu fotoaparāts galīgi  atteicās darboties! Ņemam talkā telefonu Nokia Express Music 5310 ar saviem niecīgiem 2MP. Bet daba turpina pārsteigt ar savu krāšņumu un daudzveidību.

Kāmēr čāpojam pa šauru ieleju, kuru no abām pusēm ieskauj akmeņainās klintis, sāk līt lietus. Totāls rudens! Arī vakars tuvojas, bet mums vēl ir gabaliņš, ko iet. Ātrā solī ejam gar  no zemes atkal izsprāgušu upi, kuru ik pa laikam papildina kāds jaun avots. Ceļš ir mainīgs. Taciņas, kas iet caur mazām pļaviņām, pēkšņi pārvēršas par sarežģītiem akmens ķirbuļu veidojumiem, kuri nobrukuši no blakus esošās klints. Pēc lietus akmeņi ir   bīstami slideni. Kājas jau pamatīgi nogurušas. Bet ceļš turpinās – labi, ka visu laiku tikai uz leju, vedot mūs garām vēl daudzām pasakinām vietām, sarkanīgo koku audzēm, akmens pļavām, neiedomājamiem ūdenskritumiem, kas krīt ielejā no klintīm - tas viss paliks nofotagrafēts mūsu atmiņā J

1h  ceļā un esmam nonākuši līdz Plan de Aigualluts. Milzīga, superlīdzena pļava apaugusi ar īsu zālīti.   Šo līdzenumu šķērso rāmas kalnu upītes, kas atradušas savu ceļu uz šejieni no apkārtējo klinšu augstumiem, kuras no visām pusēm ieskauj šo skaisto, mierpilnu vietu.

Lai tiktu ārā no upīšu labirinta un turpinātu savu cļeu, nācās šķērsot upi Bear Grylls stilā. 

Ūdens temperatūra – kaulus lauzoša.  

Kaut kur te netālu vajadzētu būt refugio, uz kuru mēs ejam, bet to mums nesanāca atrast, toties redzējam vietēji slaveno Cascada de Aiguallut – apmēram 10m augsts ūdenskritums pie ‘izejas’ no Plan de Aigualluts, kam seko milzīga (10m dziļumā un 50m diametrā) bedre, kurā ūdenskrituma ūdens mistiski pazūd zem zemes.

Turpinam ceļu uz nākamo refugio. Līdz tam vēl 4 km, bet pulkstens rāda septiņi un saule ir norietējusi. Taka vais nav tik sarežģīta, bet nogurums liek manīt par sevi un konstantais smalkais lietus nepalīdz.

Pēc pusstundas esam klāt pie kartē atzīmētas refugio vietas. Apkārt ganās zirgi un aitas. Mājiņi jābūt tepat pie ceļa labajā pusē,  taču tur nekā nav. Toties ir mājiņa kreisajā pusē, kur acīmredzami kurās uguns, jo pa skursteni kūp dūmi. Jāiet izlūkos. Kad pietuvojamies mājiņai, mums pretī iznāk vecs vīrs. Mēs izskaidrojam viņam situāciju, ka meklējam refugio, kuram jābūt te. Viņš atbild, ka tas vairs neeksistē un ir tikai šī māja. Ārā ir tumšs un lietus paliek stiprāks un, lai nenāktos pārdzīvot ellīgu nakti, mēs palūdzam vecajam vīram naktsmājas. Viņš ilgi nedomādams ielaiž mūs savā būdiņā, ierādā vietu mūsu mantām un apsēdina pie liela, silta kamīna. Uzsākās standarta saruna (labi ka nu jau protu diezgan labi runāt spāniski un, ka vīrelim nebija  Aragonas akcents). Izstāstam viņam mūsu piedzīvojumu – par to, ka baucam ar ričukiem no Barselonas uz šejieni, lai kāptu uz Aneto un, kas ar mums notika pa šo dienu. Viņš apskatās uz mūsu apģērbu un apaviem, pasmējās un nosauc mūs par mal equipados (slikti ekipētie). Jāatzīst, ka tā bija taisnība, jo, ja mums būtu siltākas drēbes un vēl daži kalnu štrunti, varbūt mēs arī tiktu līdz virsotnei, bet to visu būtu baigi grūti transportēt ar ričukiem. Savukārt vīrietis pastāstīja ka ir gans un visu savu mūžu ir bijis gans. Ganot kalnos dažādus lopus un mainot ielejas atkarībā no gada laikiem. Vasarā lopi ganās augstāk kalnos un ziemā ganāmpulki laižās lejā. Tagad viņš   pavadot katru dienu šajā mājiņa, ganot zirgus, kas ik palaikam mēdz aizskriet un tad tie jāmeklē. Darba diena sākās ar pirmajiem saules stariem un beidzās ar saulrietu. Pa to laiku, viņš izstaigā apkārti, savāc sēnes, kas kupli aug šajā gadalaikā. Un tā kamēr šajā augstumā neuzsnigs pirmais sniegs, pēcāk būs jākāpj zemāk, kur siltāks.
 Vecais gans bija ļoti viesmīlīgs un kā kārtīgs namatēvs piedāvāja mums iedzert vīnu, lai sasildītos un uzēst žāvētu gaļu.  Vīnu mēs padzēram, bet no gaļas gan atteicāmies, pasakot, ka nēdam gaļu. Vīrietis nedaudz samulsa un tad jautāja: ‘Vegetarianos?’ Pamājām ar galvu un tad viņš uz brīdi pazuda blakus istabiņā, no kuras iznira ar sešiem lieliem kartupeļiem, kurus sāka ātri tīt folijā un padot man, lai es tos ielieku krāsnī. Viņš lepni piebilda, ka kartupeļi ir paša audzēti tāpat kā olas, kuras viņš  arī ietina folijā un ielika ugunī, lai gatavojās. Kamēr kartupeļi cepās karstajās oglēs, tika pagatavota ‘mērce’ – olīveļļa ar ķiploku. Mēs, savukārt, izvārījām līdzi paņemtos griķus, lai parādītu kāds ēdiens ir iecienīts mūs zemeslodes galā, jo Spānijā griķi nav atrodami.

Vakariņas izdevās fantastiskas, piestūmamies kārtīgi vēl uzdzerot pa virsu  vīnu. Vecais gan atturējas no dzeršanas, sakot, ka nepatīk vīns pirms gulēt iešanas. Alus labāk! Dīvaini, nodomāju es, un pajautāju vai viņam patīk iedzert ko stiprāku ar? Kā atbilde uz galda parādījās improvizētā glāzīte no garšvielu truciņa, kura tika uzpildīta ar dzeltenīgu šķidrumu, protams, arī no mājām. Nosaukumu aizmirsu, bet tas bija vīnogu degvīna sajaukums ar medu, kas ļoti labi gāja iekšā un garšoja fantastiski.

Kad vakariņas bija vēderā un glāzes tukšas, vecais iesaucās: postre! (deserts), un lepni iznesa divus apelsīnus no blakus istabas. "Tas bij kronis visam!", nodomāju es, neapzinoties, ka labākais vēl tikai sekos. Kad jau bijām tikuši galā ar apelsīniem, vīrietis nomurmināja garu runu, no kuras es tikai sapratu maria un papel (marija un papīrs). Neizpratnē pārjautāju, ko viņš bija domājis ar to. Neko nesakot viņš uz galda uzlika litrīgu stikla burku, kurā iekša varēja redzēt tabaku, tinamos papīrīšus un maisu pilnu ar zālīti. Protams, arī pašaudzētu. Mēs pasmaidījām. Vīrietis teica, lai uztinu vienu mums un vienu viņam, papīpēsim un tad iesim gulēt kā ģenerāļi. Nu labi! "Tik tabaku neliec manā kāsī!", viņš piebilda. Tas padarīja situāciju nedaudz sarežģītāku. Neesmu profesionāls kāšu tīšanā, bet bez tabakas tas būs vēl sarežģītāk- izveidot labu formu un neizbirdināt neko. "Tin, tin!", viņš teica, "Tabaka ir mēsls! Man nepatīk! Tikai tīra un stipra marihuāna. Savādāk to tabaku tu pīpē un tad gribās atkal un nevari apstāties, bet marihuānas kāsīti izvelc un ej gulēt kā ģenerālis!"

Tā arī tika izdarīts- divi kāši no stiprās, tīrās, pašaudzētās marihuānas. Izpīpējām, piepildot mazu būdiņu  ar aromātisko dūmu mākoņiem. Apmainījāmies ar vēl dažiem dzīves stāstiem un devāmies gulēt kā ģenerāļi. Rīt modīsimies kopā ar pirmajiem gaismas stariem.     

5.diena - 'brīvdiena'

(gandrīz bez velo)

Izgulējušies tiešām kā ģenerāli, nākamajā dienā pēc vakardienas piedzīvojuma abi divi pamodāmies ar totāli kokainām kājām. Ārā tik tikko uzaususi pirmā gaisma, vēl joprojām ir apmācies, bet par laimi lietus vairs nelīst. Pateicamies vecajam par viesmīlību un dodamies lejā pa ceļu mūsu riteņu virzienā, neveikli klibojot ar sāpošajām kājām. Šodien ir izlemts uztaisīt pauzi no piedzīvojumiem, atrast foršu vietu, kur apmesties un atpūtināt nogurušas kājas un pārējo ķermeni.

Tiekam līdz riteņiem, kas paklausīgi mūs gaida, iestumti krūmos. Pārvelkam drēbes un jau ar vējiņu nolaižamies  5 kilometus lejā uz Benasque, nododam izīrētos ‘kramponus’ un ripojām tālāk nometnes vietas meklējumos. Ilgi meklēt nenācās-netālu no glavenā ceļa atrodam slīpu ganību pļavu, kurai ik pa laikam ir izveidojies kāds zemes balkons – salīdzinoši taisna vieta. Uzceļam tentu, izkarinam drēbes žāvēšanai. Iir vēl palikusi pus diena, lai atrastu malku un izpētītu apkārtni.

Līdz vakaram sataisījām mazu kamīnu no akmeņiem, lai drēgnajā vakarā varētu sasildīties. No izkaltušām papardēm uztaisām mīkstu un siltu ‘gultu’. Un brokastīm salasījām kazenes, kas šajā apvidū aug visur apkārt un šķiet, ka vietējie nemaz nelasa šīs saldās, melnās ogas.

Pievakarē apmainām mūsu alumīnija zirgiem ‘apavus’ - šosejas cīsiņus Kojak’us pret NobbyNic un Racing ralph traktoriem. Rītdien dosimies bezceļos. Lai nav jābrauc divas reizes pa vienu un to pašu ceļu, dosimies atpakļ līdz galvenajai šosejai pa lauku teritorijām un mežiem, lai izjustu Pirineju krāšņumu no nedaudz cita skatpunkta.

6. diena - Benasque - kalnu bezceļi

Tm 4;10 / Av 13,3 / Dist 55,5

Pamodāmies no rīta ietīti biezā miglā. Pa nakti nebija auksts, bet silts arī nebija. Iekurinam kamīnu un ķeramies pie brokastīm, pa to laiku vējš lēnām aizgrūž miglu un atver mums skatu uz ieleju un kalniem.

Šodien navigācijai izmanojam man tūristu ofisā izsniegro Ribagorzas reģiona vispārināto karti, kurā ir marķēti galvenie ciemi, trīs ceļu veidi, dažas takas un iezīmētas šosejas un kalnu velosipēdu maršruti. Ceļā!

'Aleja' mazajā lauku ciematā

Pirmais novirziens no galvenā ceļā pacēla mūs virs ielejas, pa vienu no kalna nogāzēm, kas veda atpakaļ uz Castejon de Sos. Sasniedzot to, mēs ieņurkojam aiz  kalna nogāzē izpletušā mežiņa, pa kuru aktīvi ložņāja cilvēki. Sēnes! Tiešām, drīzumā lēni rāpjoties pa vēl asfaltēto ceļu kalnā ieraugam ceļmalā sviesta beku ģimenīti. Naži ārā, savācām tās un vēl dažas sēnes, kuras atradām cilvēku pārbāztā mežiņā. Dodamies tālāk- gan jau priekšā būs vēl meži.

Pēc kādiem 10km nonākam līdz asfaltētā ceļa galam un griežam iekšā ūdens izskalotajā grants ceļā, kas atkal strauji traucās kaut kur uz leju. Šķērsojam upīti un atkal uz augšu, ceļš palēnām ieved mūs klusajā priežu mežā, kur jau nav manāms neviens cilvēks un neviena mašīna – tikai klusums un miers. Te bija lijis un ceļš ir nedaudz dubļains un ik pa laikam vajag šķērsot kādu peļķi. Te mēs arī atrodam sēņu ‘audzes’, atkal tās pašas sviesta bekas – būs laba mērce vakarā!

Tā mēs līdz pievakarei, lēnām ripinoties te augšā, te lejā pa meža ceļiem un mazajiem lauku ceļiņiem, nonākam līdz lielākai šosejai, kura mūs ātri aizrauj  mums vajadzīgajā virzienā.

pat brīvā laikā no velo Gita minās

un pat guļot Gita minās!

Pēkšņi ir palicis ļoti auksts- laikam esam kādā kalnu ielejā, kur reti iespīd saule. Pūš vējš un apkārt ir stāvas klintis. Ceļš izved mūs caur īsu, bet izlocītu tuneļu sērijai, kuri ir izurbti klintī vieni aiz otra ar dažu desmitu metru intervālu, un aizved mūs līdz naktsvietai. Līdzena pļava, blakus vecās akmens mājas paliekām. Šodien atkal veidojam kamīnu no mājas lauskām un gatavojam salasītās sēnes. Debesis ir fantastiski zvaigžņainas, nav neviena gaismas avota no zemes, kas varētu iztrucēt debesu dzidrumu. Ir arī auksts un atiet no ugunskura negribās, bet vajag, jo ir vēls un laiks iet gulēt. Rītdien mūs gaida divi pamestie ciemi.

7.diena - prom no Pirenejiem uz Torre d'Amargos

Tm 4;13 / Av 16,5 / Dist 69

Nakts izdevās briesmīga – auksta un slapja biezās miglas dēļ,  kā arī ļoti neērta. Visu nakti nogulējām vienā pozā, cenšoties nekustēties, lai nelaistu aukto gaisu zem pārsegtā guļammaisa. Atgulēju roku.

Šodien mūs gaida vēl 50 kilometri kalnaino lauku teritoriju un ceļu bez segumiem. Mūsu ceļš aizvijās kalnā, pazūdot kaut kur tālumā aiz nopļautiem laukiem. Laiks ir nepastāvīgs un ik pa laikam uzpil dažas lietus piles, tad uzspīd saules stariņš. Pēdējo dienu laikā ir palicis manāmi vēsāks.

Pēc divdesmit kilometriem esam atkal uz asfalta. Sākas nobrauciens. Apkārt vēl joprojām tie paši lauki, tikai lielie pireneju milži paliek tālu aiz muguras.

Ap sešiem esam Puente de Montana, no šejienes mēs nogrižamies atkal uz mazā ceļa, kas vedīs mūs uz diviem šajā reģionā pazīstamajiem pamestiem ciemiem: Torre de Amargos un Cstellnou de Montsec. Bet priekšā vēl 10km čūskainā ceļa, kas palēnām rāpjās augšā un pie pirmā ciema sasniedz 1000m virs jūras līmeņa atzīmi. Pie pirmā ciema mēs arī apmetīsiemis uz nakti.

Izrādījās, kaTorre de Amargos nav nemaz pamests-te dzīvo 5 cilvēki. 

Visi 5 ciema iedzīvotāji mitinās vienā no restaurētajām mājām, pārējās majas atrodas ļoti bēdīgā stāvoklī-ar sabrukušiem jumtiem, izpuvušām grīdām un logiem bez rūtīm. 

Daudzas mājas tagad apdzīvo tajās ieaugušie koki un krūmi, citas ir aptinis kāds vijīgais augs. Agrāk šis ciems bija populārs ar olīvkoku plantācijām, tagad no tām ir palikušas tikai  ar zāli noaugušas terases uz kalnu nogāzēm, kur mēs arī atradām vietu nakšņošanai. 

Mazie kaktusi apdzīvojuši mājas žogu

Uzcēlām tentu kāda akmensžoga stūrī, noslēdzot sevi no mērena, bet vēsa vēja. Nakts nesolās būt silta, tādpēc atkal ceļam kamīnu no apkārt atrastiem  akmeņiem – žogu un terašu sienu pārpaliekām. Pa debesīm klīst pelēko mākonu masa, šķiet ka drīz līs. Jāsāk gatavot savādāk vēlāk nevarēs lietus dēļ. Iekurinam uguni no sausajiem zariem, kas padevīgi uzliesmoja, un liekam ūdeni makaronu zupai, kura bija gaidīta visu dienu. Sāk līt, stiprāk un siprāk. Gita sēž zem tenta, es ielīdis lietus jakā un apsedzies ar folijsegu sēžu pie kamīna, kurinu uguni, vāru zupu. Pēkšņi… BAM! … blīkšķis un sekundes daļā es redzu kā ugunskura ogles man lido sejā. Kaut kas kamīnā ir uzgājis gaisā. Attopos pēc brīža atlecis no kamīna, apbirdināts ar pelniem un oglēm, jūtu ka kaut kas dedzina ādu, saprotu kā kopā ar ugunskuru no kamīna arī izlidoja mūsu vakariņas un trāpīja man. Karsts ūdens dedzina ceļus un rokas, šķiet ka sejai arī trāpija. Neizpratnē ieskatos kamīnā un saprotu ka ir uzprādzis viens no kamīna akmeņiem, kas bija veidojis kamīna aizmugurējo sienu. Atcerējos kā bernībā spridzinājām ugunskurā šīferi, taču šis bija nesalīdzinoši stiprāks!!! Paliek bail, ka varbūt uzies gaisā vēl kāds, paķeru katliņu ar to, kas tajā ir palicis un ielienu zem tenta. Šoks attiet, saprotu, ka esmu pamatīgi slapjš un lietus turpina līt. No vakariņām dabujām katrs pa 3-4 karotēm ar makaroniem. Apspriedām notikušo, pagrauzām ķirbju sēklas un turpat ciematā salasītās mandeles, un likāmies gulēt, jo palika atkal auksts, īpaši kad drēbes ir mitras. Šonakt mani sildīja tikai nelieli ādas apdegumi…

8.diena - No pamestiem ciemiem uz siltajām zemēm

Tm 4;13 / Av 16,5 / Dist 69

Grozoties un dīdoties pagāja vēl viena auksta nakts. Atkal nesanāca normāli izgulēties aukstuma un nelīdzenās zemes dēļ. Pa nakti lija lietus, bet tagad 7os no rīta ir tikai bieza migla. Rīta gaismā apskatu vakardienas eksplozijas sekas: var redzēt kā ir sašķīdusi viena akmens plāksne. Izvelkot tās paliekas ārā no kamīna sapratu, ka šis ir kāds dīvans akmens veids, kas ir vieglāks nekā pārējie un porains (tāpēc arī eksplodēja) un vispār tas atgādina kādu cementa plāksni. Likvidējot bīstamo akmeni uzvāram brokastis, sapakojamies un dodamies tālāk kalnā- šodien jāapskata vēl viens pamests ciems.

No rīta bieza migla ir pārklājusi visu ieleju, tālumā tikai redzami  Pirineju milži (bet tikai ne šajā foto :))

Castellnou de Montsec izrādījās vēl vairāk apdzīvots, te bija pat laternas, kas apspīdēja šauros koridorus starp mājām, kurus īsti par ielām nosaukt nevar.

 Te ir kluss un mierīgs un neviena nav uz ielām. Pēc leģendas šie abi ciemi ir izmiruši ūdens trūkuma un urbanizācijas dēļ. Cilvēki vienkārši pameta šo vietu un devās meklēt labāku dzīvi pilsētās, bet tagad šī vieta izskatās grezni atresturēta un udens arī ir pievadīts. 

Kamēr mēs apskaītjām ciemata mājas, rīta biezā migla atkāpās paverot satriecošu skatu uz tālumā sasktāmajām baltajām Pireneju virsotnēm.

Turpinot tālāk pa lauku ceļu mēs vēl izbraucām caur vairākiem lauku ciematiņiem, kas bija ļoti līdzigi viens otram- vur līdzīgas  vecas akmens mājas, nelielas saimniecības un baznīca ar aukstu torni un visi viņi atradās kādā uzkalniņā, no kura pavērās skats uz ielejām, kas bija sadalītās dažāda izmēra uzartos taisnstūtos.

Ap pusdienām nonākam līdz Tremp, kur ieturam maltīti sēžot saulē. 

Pusdienās ēdam milzīgās pikantās olīves no tirdziņa, treknos čipšus un  uzdzeram pa aliņam. Beidzot ir palicis siltāks. 

Līdz dienas beigām nonākam līdz mūsu pirmajai nakts vietai. Vakariņas šoreiz bez sprādzieniem un upuriem. Dodamies gulēt, abi  esam noguruši no ilgiem kilometriem un īsajām miega stundām.

9. diena - beidzot uz mājām!

Tm 6;17 / Av 22,5 / Dist 141,3

Gulējām tajā pašā vietā kā pirmajā naktī, bet šoreiz pavisma nebija silts, bija ļoti mitrs un pa nakti  gulītis pamatīgi izmirka un brīnumainā kārtā tajā vietā, kur bija ērti gulēt pirmajā reizē, pa nedēļu ir izauguši kaut kādi akmeņi un zemes kunkuļi, kas neļāva normāli izgulties. Rezultāts – vēl viena normāli negulēta nakts. Cēlos augšā līdz ar gaismu, lai sildītos pie ugunskura, jo vairs nevarēju to izturēt.

Šodien atkal tas pats ceļš, iņemot nelielu +20km autobāna apbraucienu caur Solsonu. Tad Manresa, Montserrat, Terrasa, Sabadell un esam mājās

Rezumē:

Sanāca vēl viens interesants ceļojums, pilns ar piedzīvojumiem. Žēl, ka piedzīvojumiem šoreiz bij tāda nedaudz negatīva nokrāsa. Bet labi, ka viss beidzās labi. Abi divi bijām ļoti priecīgi atgrizties mājas komfortā, jo, kad ceļojot nespēj normāli izgulēties, tad zūd prieks no ceļošanas.

Aneto virsotne diemžēl palika neieņemta, viltīgo laika apstākļu dēļ. Bet ir iegūta jauna pieredze kāpšanā augstos kalnos. Un iespējams nākotnē varētu mēģināt šturmēt Aneto vēlreiz. Man nepatīk atstāt lietas nepabeigtas un piekāpties apstākļiem. Bet kāpt šajā reizē būtu nepamatots risks. Priekš mums ~`3100m bija arī jauns augstuma rekords.

Līdzi paņemtās traktorenes arī noderēja (Paldies Intam no AVE Kurjera). Nesanāca gan veikt sākumā ieplānoto maršrutu, jo būtu vairāk jāstumjās kalnu stāvuma dēļ (gan augšā, gan lejā), un mazāk iespējas pabraukt. Tāpēc paņemām tūristu centrā ieteikto maršrutu, kas bij gaužam slikti apzīmēts un ar švako tūristu karti, bija diezgan grūti orientēties un atrast pareizo ceļu.

 Līdzi paņemtais ekipējums bija pietiekošs, izņemot kalnos derētu kaut ko nedaudz siltāku gulēšanai. 

Brauciena skaitļi:

1. Tm 5;37 / Av 21,2 / Dist 119,5
2. Tm 4;20 / Av 20,6 / Dist 97,1
3. Tm 5;36 / Av 17,1 / Dist 95,8
4. Tm 4;10 / Av 13,3 / Dist 55,5
5. Tm 4;13 / Av 16,5 / Dist 69
6. Tm 5;39 / Av 20,4 / Dist 115
7. Tm 6;17 / Av 22,5 / Dist 141,3

Tm 35h 52min / Av 18,8 km/h / ODO 693,2 km    

Karte: