Jau trešo gadu pēc kārtas mums ar Gitu pavasarī sanāk aizlaist uz
Montserrat klinti, kad Spānijas karstā saule pieņemas spēkā un mūžīgi zaļie augi un krāsainās puķes atplaukst ar jauniem spēkiem un krāšņumu pēc ziemas. Katru gadu uz
Montserratu devāmies ar dažādiem cilvēkiem. Pirmo reizi bijām trijatā ar mūsu draugu; neko nezinot par klinti, devāmies augšā pa vienu no vissarežģītākajiem un bīstamākākajiem 'ceļiem'; otro gadu, jau kuplākā skaitā un ar karti mugursomā, izbaudījām pastaigu pa klinti jau pa citām, mazāk ekstremālām takām. Šogad, dodoties uz
Montserrat, jau jūtos kā īsts gids. Šoreiz mūsu kompānijā bija
mans bijušais priekšnieks Ints, viņa treniņu biedrs Egīls, grupas biedrs un manas mājas iemītnieks Čipsiks, un, protams, Gita.
Ints (visātrākas Rīgas kurjerfirmas
AVE kurjers direktors) un Egīls atbrauca pie manis uz Barselonu trenēties -tā sacīt jāsaka: sporta nometne ar atvaļinājuma elementiem. Vai arī otrādāk, kā nu kuram. Un brauciens uz klinti bija nometnes noslēgums - gala eksāmens, apvienojums -
польезное с приятным.
Foto stāsts seko....
 |
| No mājām līdz Montserrat pakājej ir aptuveni 50km, ko mēs veicām uz diviem ratiem nepilnās divās stundās, agri no rīta izbraucot no Barselonas. Rīts ir apmācies un drēgns |
 |
| Jau gandrīz pie klints laiks ir noskaidrojies, un Montserrat sveic mūs pilnā krāšņumā. |
 |
| Sviestmaizīšu pauze pirms šturmēt gandrīz 10km garu uzbraucienu līdz klosterim, kur ir plānots atstāt riteņus, pārvilkt staigājamas botas un doties uz pašu augstāko klints daļu- Sant Jeroni (1236m) |
 |
| 3, 2, 1... aiziet!!! |
 |
| Katrs savā komforta ātrumā gāž klanus... |
 |
| Priecīgas sejas finišā... |
 |
| Skats uz padarīto darbu... |
 |
| Atstājam riteņus saslēgtus klostera teritorijā un dodamies pārgājienā. Ceļa sākumā mūs sveic kalsns klostera dibinātājs |
 |
| Pēdējais atskats uz klostera ēkām pirms tās pazūd kaut kur lejā |
 |
| Bet kāpnes tik iet uz augšu un uz augšu |
 |
| Atrodot ceļu starp dīvainiem akmens veidojumiem |
 |
| Katrai virsotnei Montserratā ir savs nosaukums - es šo dēvēju par citplanētieti |
 |
| Klinškāpēji!(vai, tāds vārds neeksistē, google iesaka - klikšķināmākā!) |
 |
| Pusdienas 10min pirms virsotnes |
 |
| Meteoroloģiskā stacija, līdz kurai mēs arī izdomājām uzkāpt |
 |
| Helikoptera nosēšanās vieta pie meteoroloģiskās stacijas |
 |
| Un klints iemītnieki, kas nebaidās nokrist no stāvajām sienām |
 |
| Foto mammai |
 |
| Šis draugs domā, ka ir nomaskējies par vienu no Montserrat akmeņiem |
 |
| Pēdējie metri līdz virsotnei |
 |
| Baudām skatu un stipru vēju, kas nav vēl pārāk silts |
 |
| Kalnu gāzēju kopbilde. Hip-hop urrrāāā!!! |
 |
| Klints iekarošana ir jāatzīmē ar Don Karton |
 |
| Un jāuztaisa kūciņas pauze, ko Gita sagatavoja ceļam. Mums nedraud liekās kalorijas! |
 |
| Sākam lejupceļu, šoreiz pa jaunu, neizzinātu maršrutu. Vadoties pēc kartes un tourist guide - nevajadzētu būt grūtam |
 |
| Kamēr kāpām lejā, nācās ari parāpties augšā. Taka nebija nemaz tik vienkārša... |
 |
| Brienot caur mežiņu un krūmāju, izejam uz saules apspīdētās akmens karnīzes, kura apraujas ar krauju un bezdibeni. |
 |
| Ints, ieraugot, kas būs jāšķērso, apstājās uz vietas kā zemē ierakts. |
 |
| Oi, bļin! Stasi, kur tu mani ievedi!?!? Man taču bailes no augstuma... |
 |
| Pārvarot bailes, rāpus, Ints to izdarīja!!! atpakaļ ceļa tik un tā nebija... |
 |
| Esam starp klintīm, kas veido vertikālas sienas, debesskrāpju augstumā. Šeit mūžīgā ēnā aug tumšs, sulīgs mežs. |
 |
| Kāpjam lejā pa stāvu nogāzi, kuru lietus laikā skalo strauti, nepārtraukti mainot vidi |
 |
| Mums ceļā gadījās avots, kas atrodas 'alā' ko ir veidojusi gigantiska klints plāksne, kas, erozijas iespaidā, ir nokritusi kaut kur no augšas. |
 |
| Iepildām pudelēs svaigu un garšīgu ūdeni |
 |
| Klints ielejas iedzīvotājs, kuru mēs sabiedējam šļūcot lejā pa stāvo taku. |
 |
| Beidzot lejā uz šosejas, līdzena virsma. Kājas jau pamatīgi nostaigātas |
 |
| Pa ceļam uz klosteri satikām mežacūku, kas ganījās nelielā auto stāvvietā un ēda atkritumus. |
 |
| Atpakaļ klosterī |
 |
| Velkam kājās velokurpes, velodrēbes un kaskas un traucamies lejā 10km, līdz vilcienu stacijai... |
 |
| Esam pamatīgi nobraukājušies, nostaigājušies un atkal nobraukājušies - vakars klāt un ir jāņem vilciens uz mājām, kurā simpātiskās stjuartes minisvārkos pasniedz vīnu divlitrīgās muciņās, kā arī siermaizītes un desmaizītes :D |
Pasākums izdevās uz urrā, apmierināti bija visi-gan tie, kas klintī bija pirmo reizi, gan arī tie, kas jau n-to. Bija forši braukt kopā ar sportistiem, foršā tempā- ne pārāk ātri ne pārāk lēni, bez liekas aizkavēšanās. Neviens nepārpūlējās, visiem smaidi uz sejām, izņemot Intu tajos brīžos, kad vajadzēja šķērsot stāvās klints pārejas :) ..bet viss tika paveikts bez pārmērīgām problēmām.Un atmiņas par braucienu, domājams, vēl saglabāsies ilgus gadus...
Paldies Čipsikam par sulīgajām fotkām, Gitai par fotopanorāmām un man par melnbaltajām action fotkām :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru