Costa Brava un Cap de Creus

Kamēr Stass ir devies muzikālajā velotūrē pa Franciju-http://betonbeat.blogspot.com/-, es nolemju doties ārpus pilsētas, lai izbaudītu vientulību dabā (nosacīti). Par savu galamērķi izvēlējos dabas parku Cap de Creus, kas ir populārs ar īpetnējiem akmens veidojumiem un alām, kas izveidojušies tramuntana jeb ziemeļu vēju ietekmē. Parks atrodas Katalūnijas pašos ziemeļos (aptuveni 200 km no Barselonas) un to ieskauj Vidusjūras bangojošie ūdeņi. Lai līdz turienei nokļūtu, mēroju ceļu gar vienu no krāšņākajam Vidusjūras piekrastēm-Costa Brava.

PIRMĀ DIENA-BARSELONA-PALAFRUGELL

Pirms nokļūt līdz patiesai dabai-cilvēku ne tik ļoti skartai-nākas kulties cauri lielākiem un mazākiem tūristu apsēstiem ciemiem/pilsētām. Viena no tādām pilsētām-Lloret de Mar. Tur šķiet, fiesta nebeidzas nekad, un krievu valodu dzird biežāk kā spāņu vai katalāņu.

Lloret de Mar

Ceļš vijas te augšā, te lejā, aiz katra nākamā līkuma skatam atklājot arvien krāšņāku peizāžu.

Tipiska Vidusjūras piekrastes arhitektūra

Kaut kas ne tik tipisks un ne tik elegants…biet pieļauju, ka mitināties šajā savdabīgajā ciematā var atļauties tikai izredzētie.

Cala de Giverola

Ceļš cauri tunelim aizved līdz cala de Salionc (par calām parasti  tiek sauktas mazas, klinšu ieskautas, pludmales).

Ir dienas vidus un saule karājas tieši virs galvas. Nolemju, ka ir laiks atpūsties un atveldzēties vēsajā ūdeniī.

Neskatoties uz to, ka cala de Salionc ir izvietota neliela ciematiņa pakājē, cilvēku tur ir salīdzinoši maz, kas, protams, priecē.

Cala de Salionc

Pludmale, kā jau lielākā daļa Costa Brava pludmaļu, ir klinšu ieskauta.

… kas gan nav šķērslis šiem ziediem

…un priedei, kas spītīgi žņaudz klinti ar savām spēcīgajām saknēm

Kalnainais piejūras ceļš ved tālāk  mani cauri Sant Feliu de Guixols, Platja d’Aro un Palamos

St. Feliu de Guixols

Platja d'Aro

No Palamos nolemju izmēģināt taku GR-92, kas mani aizvedīs līdz Palafrugell. Šī taka stiepjas gar visu Costa Brava, bet dažādos posmos tā ir ļoti atškirīga, tā ka man ļoti paveicās, ka tieši šajā posmā tā bija viegli izbraucama ar velo.

Jau plānojot maršrutu, nolēmu, ka izmēģināšu kādu no kartē atzīmētajām takām, tāpēc centos riteni īpaši neapkrāmēt ar mantām-viens sainis priekšā, otrs, ar gumijām nostiprināts pie beņķa trubas aizmgurē, un mugursoma plecos-sanāca visnotaļ kompakti.

O jā, tieši tas, pēc kā es braucu-daba, miers un neviena tūrista tuvumā. Ne miņas no motorizētā transporta-tikai putnu dziesmas un vēja šalkoņa koku zaros. Šis īsais posms, ko veicu pa taku, atstāja vispozitīvākās emocijas.

Mas Canyet, vai, pareizāk sakot, pārpaliekas no tā, kas kādreiz bija mas Canyet.

Smilšainais ceļš drīz vien aizlīkumo līdz jūrai. Diena ir bijusi gara un pietiekami nogurdinoša-nolemju, ka ir pienācis laiks raudzīties pēc nakšņošanas vietas.

Nekur tālu nav jābruac-turpat aiz pāris līkumiem ir norāde uz cala del Crit. Stāvs, līkumains ceļš ved lejup, strauji tuvojoties jūrai, atklājot skatam akmeņu un priežu ieskautu, mežonīgu pludmali.

Nokāpjot pa stāvajām koka kāpnēm un paveroties apkārt, nospriežu, ka šī ir ideāla vieta naksņošnai.

Nekavējoties sāku eksplorēt apkārtni, un atklāju, ka izejot cauri dabiski izveidotām durtiņām klintī var nokļūt otrā, nedaudz mazākā, pludmalē.

Lai gan pludmale ir smilšaina, jūras dibens ir pilnībā noklāts ar dažāda izmēra glumiem, ar jūraszālēm apaugušiem akmeņiem, kas ieiešanu ūdenī padara visnotaļ sāpīgu un sarežģītu.

Aizrautīgi turpinot eksplorēt apkārtni, ūdenī pamanu visnotaļ prāva izmēra beigtu zivi.

Kad iebrienu ūdenī, lai to apskatītu tuvāk, ne no kurienes uzrodās krabis un uzrāpjas uz zivs. Pēc brīža pamanu, ka zem zivs ir paslēpies vēl viens. Tikai vēlāk saprotu, ka zivij vēderā ir caurums, un viens no krabjiem ielīdis tajā. Izskatās, ka krabji ir ieskvotojuši mirušu zivi un vienlaicīgi to izmanto kā maltīti :D

Nometnes vieta

Arī malkas te netrūks-lielāki un mazāki zariņi, kas laika gaitā izskaloti no jūras, ir izbārstīti pa visu pludmali.

OTRĀ DIENA-CEĻĀ UZ CAP DE CREUS

Otrā dienā, maldoties caur ielu labirintiem un sekojot norādēm „Begur” (nākamā pilsēta manā maršrutā), nonāku uz ļoti stāva, visnotaļ gara un pilnīgi noteikti-smaga-augšupvedoša ceļa. Vēlāk, pēc cīniņa ar kalniem, ielūkojoties kartē, secinu, ka visas pūles bijušas visnotaļ liekas- ja vien es būtu izvēlējusies ceļu, kas ar nelielu līkumu iet apkārt šai pilsētai, būtu ietaupījusi gan laiku, gan pūles. Atpakaļceļā noteikti izvēlēšos citu ceļu. 

Tālāk ceļu nolemju turpināt pa C-31 šoseju, kas ved uz Torroella de Montgri, tātad atvirzās no jūras-tas šķiet vistaisnākais un ātrākais ceļš uz Cap de Creus. Skaistās jūras ainas nomaina luku ainavas, kalnus atstājot kaut kur tālu fonā.

Nogrižoties no C-31 atkal uz mazas lauku šosejas, ceļš izved mani cauri Parc Natural dels Aiguamolls de l’Emordā. 

Vērienīga upe/kanāls-reti sastopama parādība saules izžāvētajā Spānijā.

Ap pusdienlaiku beidzot esmu nonākusi līdz Roses-pirmajam ciematam, kas ir Cap de Creus teritorijā. Šodien esmu sarunājusi tikties ar dradzeni nākamajā ciematā-Cadaqes-kas ir kādu 20 km attālumā no Roses.

Turpat veicu visus pirkumus (sapērkos visādas ekstras, tādas kā vīns, siers, šokolāde, olīvas u.c.) pēc kuriem mugursoma kļūst manāmi smagāka. 

Paiet diezgan daudz laika, kamēr atrodu sev vajadīgo ceļu, kurš tieši no pilsētas mani uzved augstu kalnos, Cadaques virzienā. Jāpiebilst, ka neizvēlējos standarto šoseju, kas ved uz Cadaques, bet gan mazu celiņu, iespējams bez seguma, kas vairāk paredzēts gājējiem un riteņbraucējiem, tādējādi cerot izvairīties no civilizācijas un būt tuvāk dabai.

Aiz muguras paliek Roses

Pēc jau iepriekš nobrauktajiem kilometriem kāpumi stāvajos kalnos šķiet īpaši grūti, tāpēc izmantoju iespēju atpūtināt kājas, ar fotoaparātu  ķerot apkārtējās ainavas.

Skati apkārt, protams, iespaidīgi: kalni, kurus apskalo jūra-perfekts apvienojums.

Ceļš ir šaurs, bet asfaltēts. Satiksme arī pagaidām ir salīdzinoši intensīva, kas nav iepriecinoši, jo biju gaidījusi, kas šis ceļš būs bez seguma un bez motorizētas satiksmes klātbūtnes…

Atskats uz paveikto

Pēc pamatīga uzbrauciena seko ātrs nobrauciens, kas mani aizved… strupceļā! Šaurais, asfaltētais ceļš pēkšņi apraujas, un man priekšā ir tikai mikrociemats tūristiem-Platja de Montjoi. Sākas neliela panika, un galvā šaudās dažādas domas: vai tiešām es izvēlējos nepareizo ceļu, un visas pūles bijušas veltīgas? Vai tiešām tagad nāksies braukt atpakaļ? Un Cami jau ir Cadaques un gaida mani, bet es vēl muļļājos pa kalniem!

Paveros apkārt, un pamanu pāris takas, kas aizvijas kaut kur starp krūmiem. Tās izskatās mazas un grūti braucamas.

Visbeidzot nolemju, ka prātīgāk būtu sameklēt kādu zinošu cilvēku šajā mikro-ciematā, un pajautāt, kā nokļūt līdz Cadaques.

Modernajā viesnīcas uzgaidāmajā telpā satieku meiteni, kura man izskaidro ceļu, kurš patiesībā esot ļoti vienkāršs. Atviegloti uzelpoju-tomēr viss kārtībā, un atpakaļ braukt nenāksies. Aiz hoteļa aizvijās grantēts ceļš, kuram mani vajadzētu aizvest līdz mērķim. Braucot uz priekšu pamanu arī norādes uz Cadaques, kas ir labs mierinājums, ka joprojām esmu uz pareizā ceļa. Garām un pretim joprojām pabrauc pa kādai mašīnai.

Pēc ilgāka kāpuma atkal sākas nobrauciens. Ceļa malā pamanu informatīvās zīmes ar virzieniem, un nolemju apstāties, lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka neesmu apmaldījusies. Šoreiz, aplūkojot norādes, samulstu. Virziens uz Cadaques ir norādīts nevis taisni, kā biju gaidījusi, bet gan vērsts pret mazu, stāvu taciņu, kas iet augšā kalnā. Nevar būt, ka man ceļš jāturpina pa šo taku! Ja var ticēt norādēm, tad, ja es turpinātu ceļu taisni, tad nonāktu atpakaļ Roses. Mistika. Nolemju nogaidīt, kad pie apvāršņa parādīsies kāda mašīna. Ilgi nebija jāgaida, kad nostopēju kādu holandiešu tūristu  pāri. Viņi cer nokļūt līdz Cadaques, bet, kad izstāstu par norādēm, arī viņi sāk šaubīties, vai ir uz pareizā ceļa… Pētam karti, prātojam šā un tā, bet gudri netiekam. Tikmēr mums pievienojas tūristu pāris no Vācijas. Arī viņi domā, ka dodās uz Cadaques. Pēc brīža mūsu muļķu pulciņam pievienojas trešā mašīna (kamēr pa visiem nevaram saprast, uz kuru pusi doties, uz šaurā ceļa ir izveidojies mini sastrēgums). Šoreiz tie ir spāņi. Dodos pie viņiem cerībā, ka vismaz nu viņiem gan būtu jāzina ceļš uz Cadaques. Un izrādās, ka zina arī. Mašīnas vadītājs ne tikai prata pateikt pareizo virzienu, bet arī informēja mani par to, cik garš būs kāpums augšā, pēc kura sekos līdzens ceļš, un tad jau nobrauciens uz pilsētu. Viņš vēl piebilst, ka kopējais ceļa garums varētu būt ap 10 km. Holandiešiem un vāciešiem nācās griezties atpakaļ, jo ceļš, kas ved tālāk ir slēgts jebkādam motorizētam transportam. Totoies es priecīgi sēdos uz sava riteņa, paminos nedaudz atpakaļ kalnā, un nogriezos uz sev vajadzīgā ceļa/takas. Tur gan vairs ne miņas no mašīnām vai vispār jebkāda veida cilvēku kustības. Tikai klusums un kalni. Un jūra tālumā. Pēdējie kilometri līdz Cadaques bija grūti. Pa dienu jau bija sakrājies nogurums, un visgrūtākā daļa sekoja tieši tad, kad spēki jau bija izsīkuši. Ja nebūtu Kami, kas mani gaida Cadaques, es laikam būtu palikus kaut kur turpat kalnos līdz nākošajai dienai. Bet doma, ka mani kāds tur gaida, dzina mani uz priekšu.

Pārņem milzu prieks un atvieglojums, kad pārveļoties pāri kalna mugurai tālumā ieraugu baltās Cadaques mājiņas. 

Tuvojoties pilsētai, ceļa malā parādās pa kādai vientuļai saimniecībai.

Sastopos ar pirmajām vēja izdobtajām alām.

Beidzot nonāku Cadaques.







Cadaques ir tipisks Vidusjūras zvejnieku ciemats (šajā gadījumā-tūristu)-mājas ar baltām fasādēm un šauras, bruģētas ieliņas, kas ugšup-lejup vijas starp tām.

Starp nolaizīto glamūru var sastapt arī pa kādam labam ielas mākslas darbam. Aitiņa ar iepirkumu saiņiem saka: ”Priecīgu iepirkšanos!” es vēl no sevis beigās piemetinātu: „aitasgalva!”

 Casa Blau-Slavenā spāņu mākslinieka Pablo Picasso bijusī dzīvesvieta.
 Cadaques ir kalpojusi par dzīvesvietu arī tādiem ievēŗojamiem maksliniekiem
 Salvador Dali, Joan Miro, Marcel Duchamp, Richard Hamilton,
 Albert Rafols-Casamada, Antoni Pitxot... 

Ūdenslīdējs 

Satieku Kami un pēc atvēsinošas peldes un nelielas atpūtas, dodamies ārā no tūristu apsēstās pilsētiņas.

Kādam bagātniekam piederoša saliņa.

Jūraskaķis

Vakars nāk virsū, un šī vieta šķiet itin labi piemērota nakšņošanai-mīksta zāle zem kājām, un šalkojosa jūra priekšā.

Kamēr saule vēl nav pazudusi aiz apvāršņa, dodamies izpētīt apkārtni. Visapkārt maģiskei vēja/ūdens mākslas darbi kalti  akmenī.

Kamēr saule laižas uz leju, baudam vakaru pļāpājot,  dzerot vīnu un uzkožot dažādus našķus.

 

Rīta pusē sola lietu, tāpēc mēģinam sastutēt jumtu virs galvas. Šoreiz talkā nāk ritenis.

 Pēc gardām vakariņām un vīna, dodamies pie miera.

Mēģinu attaisīt otro vīna pudeli.

Saullēkts starp spieķiem.

TREŠĀ DIENA-DODOS IEKAROT CAP DE CREUS UN PARATGE DE TUDELA

Rīts ir apmācies. Ik pa laikam pilna lietus. Bet tas mūs neattur no pastaigas pa tuvējo apkārtni.

Turpinam apbrīnot dīvainos akmens veidojumus

Kopbilde 

Līdz Kami prombraukšanai vēl ir visnotaļ daudz laika, kuru nolemjam pavadīt laiski vaļājoties uz šīs laipas.

Pēc brīža arī laiks noskaidrojas un uzspīd saule-laiks doties ūdenī.

Lienot ārā sagriezu kāju vairākās vietās –laikam vainojams kāds ass akmens vai  gliemežvāks, pret kuru atspēros, cenšoties uzrāpties atpakaļ uz laipas.

Mr. Krabs

Atvados no Kami un dodos tālāk savās gaitās-iekarot Cap de Creus!

                                 

Pa ceļam uz Cap de Creus no tālienes redzama S.Dalī kādreizējā dzīvesvieta. Pieļauju, ka ieeja ir par maksu, tāpēc nemaz nedomājot dodos tai garām augstāk kalnā.

Nonāku līdz el paratge de Tudela-iekšējais rezervāts ar milzīgu ģeoloģisko vērtību, kur magnetīti un meatamorfie ieži veido neticamas formas.

“Kamielis” - Viens no populārākajiem akmens veidojumiem.

Starp šiem dīvainajiem dabas veidojumiem jūtos kā nonākusi uz citas planētas-esmu aizrauta un saviļnota, netraucē pat daži tūristi, kas blandās riņķī. Esmu milzīgas ziņkāres pārņemta- nogrūžu riteni tuvējos krūmos, lai dotos izpētīt visu sīkāk-viss šķiet tik interesants un aizraujošs!

Metos fotografēt visu pēc kārtas, un vēlos padalīties šajos skatos arī ar jums.

Vēl viens slavens dabas mākslas darbs, kuru visi pazīst 
ar visnotaļ atbilstošu nosaukumu-“Ērglis” 

Akmens labajā pusē atgādina kādu mītisku zvēru-pielietojot iztēli, katrā akmens veidojumā var sasktīt kādu mistisku radību.

Neesmu īsti pārliecināta, taču kaut kas man liek domāt, ka šis varētu būt  daudz pieminētais dabas veidojums ar savdabīgo nosaukumu “El Gran Masturbador” (Lielais Masturbētājs), kura iedvesmots S. Dalī radīja gleznu ar tādu pašu nosaukumu.

El Gran Masturbador?

Paratge de Tudela burvība ir beigusies, un es esmu nonākusi līdz Cap de Creus virsotnei. Nekas īpašs, salīdzinot ar iepriekš redzēto, tikai bars ar kaitinošiem tūristiem, kuru vidū pamanu  arī lēdijas uz augstpapēžu kurpēm, kuras līdz virsotnei acīmredzot nonākušas ar auto, lai pagorītos pa nelielo, asfaltēto laukumiņu. 

Bāka Cap de Creus virsotnē.

Ceļu līdz el Port de la Selva nolēmu mērot pa GR-11 taku. Pagaidām izskatās pat ļoti braucama, kas sekos tālāk, atliek vien minēt.

Senas drupas nekurienes vidū.

Zīme brīdina, ka aiz žoga ir privātīpašums un ir iespējamība sastapties ar savvaļas dzīvniekiem. Uz brīdi sajūtos neomolīgi, taču neatliek nekas cits kā doties uz priekšu.

Pareizo virzienu atliek tikai minēt…

Jo tālāk, jo mistiskāk… Visnotaļ oriģināls dizains virzienu rādītājam, es pat teiktu-ļoti iederās apkārtējā vidē. 

Arī informācija ir ļoti izsmeļoša-norādīts pat attālums kilometros līdz Romai un Parīzei. Līdz manam šodienas galamērķim atlikuši 7km.

Taka pastāvīgi maina savu apveidu-ja sākumā tā bija plata un pārredzama, tad tagad tā ir sarāvusies un starp krūmiem aizvijas nezināmā virzienā.

Ilgi prātoju, kas tas varētu būt. Sākumā domāju, ka tā ir noliktava darbarīkiem, bet apkārt nemana neviena lauka… Nākamais variants-sena mājiņa (ļoti sena). Vai arī… refugio-patvērums ganiem, ceļotājiem-jebkuram, kam tas vajadzīgs? 

Visvairāk mani mulsina ļoti zemā ieeja-lai tiktu iekšā, jāpietupjas ļoti tuvu zemei, vai jālien uz vēdera.

Pabraucot nedaudz tālāk, izbrīns pieaug-takas malā slejas vesels mikro ciematiņš šo nezināmo akmens veidojumu. Interesanti…Varbūt tiešām senie cilvēki mitinājās šajās dīvainajās celtnēs?

Taka ir ļoti labi apzīmēta-sarkani-baltās strīpas nepazūd no redzesloka, kas priecē un rada nosacītu drošības sajūtu. Ja ne šo norāžu, tad sāktu šaubīties, vai tiešām turpināt ceļu pa šo taku, kas nu jau sarukusi pavisam šauriņa, un šķiet, ka ieved nekurienē.

Kārtējais dabas veidijums-šoreiz ala.

Strauji dodos uz leju, līdz nonāku līdz piparmētru dīķītim-piparmētras te ir brangas un sulīgas-nolemju paķert kādu saujiņu, lai vakarā uzvārītu tēju.

                            

Tālāk taka ved caur krūmiem, kuri ar saviem asajiem zobiem cenšas par katru cenu pieķerties klāt un saskrāpēt.

Izvairīties no tiem ir grūti.

Sākas stāvs kāpums; taka joprojām šaura un plēsīgu krūmu ieskauta; zem kājām skraida nepaklausīgi akmeņi, aiz kuriem ķerās kājas (jā tieši tā-kājas-stāvums ir pārāk liels, un es nolemju stumt riteni augšup kalnā-tas nebūt nav viegli, bet nedomāju, ka uzbraukt būtu vieglāk, ja es vispār to spētu).

Pēc gara, nogurdinoša kāpuma, beidzot nonākau atkal uz platas takas. Tur mani sagaida vēl vienas senas drupas-ļoti senas, taču civilizācijas pazīmes iepriecina-jūtu, ka līdz mērķim atlicis vēl nedaudz. Nedaudz uztraucos, jo sāk jau krēslot, bet nonākot pilsētā, man vēl vajadzēs atrast vietu, kur pārlaist nakti.

Un lūk, azi apvāršņa parādās miglā un dūmakā tīta el Port de Selva

Nonāku uz šaura, taču asfaltēta ceļa, kas lielā ātrumā mani aizved pie jūras-tieši tas, kas man vajadzīgs.

No augšas jau noskatu potenciālo naktsvietu.

Netālu no pludmales atrodu interesantu akmeni, kam cauri izvijies zigzags citā krāsā, un škiet, ka arī materiāls nedaudz atšķiras.

Par nožēlu pludmale ir nosēta ar akmeņiem, tāpēc dodos meklēt kādu vietinu neddaudz tālāk. Necik tālu netieku, kad pamanu kautko alai līdzīgu.

                           


Nonākot tuvāk, saprotu, ka tā tiešām ir neliela ala! Esmu ļoti priecīga, jo laiks ir apmācies un naktī iespējams lietus, tāpēc ala šonakt varētu būt ideāls variants naktsmītnei.

Izskatās mājīgi un komfortabli,un, pats galvenais, ka zeme līdzena un pietiks vietas, kur gulēt.

Arī vieta uguns kuršanai ideāla. Nolemju uzvārīt piparmētru tēju un apēst atlikušās siermaizītes. Ala ir tiešām ļoti komfortabla, it īpaši, kad ir iekurta uguns, kas dod patīkamu gaismu un siltumu.

CETURTĀ DIENA- APSKATU KLOSTERI ST. PERE DE RODES UN DOLMEŅUS


Nākamajā dienā no el Port de la Selva nolemju doties uz Sant Pere de Rodes. 

Rīts ir balts un miglā tīts. Ceļš neatlaidīgi vijas kalnā, kāpums ir garš un grūts.

Pēc vairāk kā 8km smaga kāpuma beidzot nonkāku līdz miglā (vai mākoņos?) tītā klostera-Sant Pere de Rodes. Skats visnotaļ iespaidīgs.

Pieveiktais ceļš paliek tālu lejā.

Kad laiks turpināt ceļu, kas šoreiz vedīs uz leju, migla ir izklīdusi un beidzot var saskatīt sauli.

Nobrauciens ir super jauks, tomēr ik pa laikam piestāju ceļa malā, lai nogrūžot riteni krūmos, dotos apskatīt kādu no šajā reģionā tik bieži sastopamajiem dolmeņiem. Pirmais manā ceļā ir dolmen de Puig Margall.

Dolmen de Puig Margall

Šo dīvaino akmens veidojumu rašanās iestiepjas 7000 gadu senā pagātnē, kad uz zemes valdīja Akmens laikmets.  Nelielas mednieku un savācēju cilšu grupas apdzīvoja šo reģionu, būvējot šos apbedījuma un, iespējams, kulta pieminekļus no milzu akmens plāksnēm. Šie dolmeņi atspoguļo Megalītiskās kultūras augstāko atīīstības posmu. Lielākā daļa šo veidojumu ir tā saucamie koridoru vai galeriju kapi, kuros tika apglabāti vairāki cilvēki.

Arheoloģisko pētījumu laikā šajos dolmeņos tika atrastas dažādas rotaslietas un keramikas izstrādājumi, kas liek domāt, ka iespējams arī šajā kultūrā cilvēki ticēja pēcnāves dzīvei. Vairāk par dolmeņiem šajā reģionā varat izlasīt šeit: http://www.cbrava.com/dolmen/dolmen_uk.htm

Dolmen de Vinyes Mortes I

Dolmen de Puig Margall citā rakursā

Dolmen de Vinyes Mortes II-šis nav tik iespaidīgs

Dolmen de la Carena

Dolmen de Carena citā rakursā

Dolmen de les Ruines

Dolmen de les Ruines-skats no priekšas

Dolmen de la Talaia

Ceļš jau sāk grizties uz māju pusi. Sejā pūš spēcīgs vējš, un braukt ir grūti. Nolemju tikt līdz Cap Roig, lai tur atkal nakšņotu cala de Crit, kur jau nak šņoju turpceļā.

Šoreiz pludmalē neesmu viena-no nekurienes uzrodas izbadējies kaķis, kurš ir gatavs ēst pat čipšus.

PIEKTĀ DIENA-SĀKU CEĻU UZ MĀJĀM

Nākamajā rītā veicu nelielu ekspedīciju pa tuvējo piekrasti (netālu no Palamos).

Lai izvairītos no tūristu un vispār cilvēku masām, nolemju turpināt ceļu, līdz nonāku līdz cala de Sr. Ramon-šī pludmale atrodas starp St.Feliu de Guixols un Tossa de Mar. Protams, arī tur neiztikt bez pāris holandiešu tūristiem, no kuroiem man jau metas slikti, bet pludmale ir pietiekami liela, lai sajustos komfortabli. Ūdens ir dzidrs un tīrs un pludmale ir klāta ar smiltīm, nevis akmeņiem, kā tas  nereti mēdz būt. 

 Pēc pāris laiskām stundām saulē, sāku garlaikoties, un nolemju, ka turpināšu ceļu, lai, iespējams, pabūtu vēl kādā mežonīgajā pludmalē. Par nožēlu, turpmākās pludmales ir pārverstas par komerciālām tūristu pievilināšanas vietām, tā ka gribot negribot nākas mīties vēl tālāk uz Barselonas pusi. Nolemju, ka meklēšu naktsvietu nelielā piejūras ciematiņā Cala de Canyelles. Kartē norādīts, ka no šī ciemata uz nākamo pilsētu ved taka gar jūru, tad nu nolemju, ka gan jau ejot pa šo taku atradīšu kādu jauku vietiņu nakšņošanai. Bet viss izrādījās gaužām citādi, kā biju plānojusi. Pirmkārt jau, nonākot šajā ciematā konstatēju, ka te ir pilns ar krievu tūristiem (ja ne krievu, tad krievu valodā runājošiem), un taka, kuru izmisīgi, tumsai nākot virsū, cenšos atrast, daudzās vietās ir slēgta (nu tā, ka nekādīgi nevar žogam pāri pārlīst).

Kad beidzot atrodu pieeju pie takas, secinu, ka tas, kas kartē atzīmēts kā taka, reālajā dzīvē ir akmens kāpnes, kuras gar jūras malu ved uz nākamo pilsētu-Lloret de Mar (kas ir līdz nelabumam tūristiska pilsēta). Tā ka man nācās stiept savu riteni rokās un manevrēt starp šurpu-turpu spietojošo tūristu masām. Cerība te atrast nakšņošanas vietu izgaisa tāpat kā migla iepriekšeja rītā. Garīgais galīgi sašļucis, jo vakars jau virsū, un kurp doties, nav ne jausmas.

Apbruņojos ar lampiņu, un dodos atpakaļ uz šosejas, nospriežot, ka šonakt laikam nekāda gulēšana pie jūras nesanāks, un nāksies nakšnot kādā krūmā ceļa malā.

Beigu beigās man tomēr paveicās, jo tūlīt izbraucot no pilsētas pamanīju norādi uz kādu pludmali, un nolēmu doties turp-zaudēt vairs nebija ko.

Pludmale tīri labi derēja nakšņošanai, ja neskaita, ka agri no rīta tiku pamodināta ar milzīgu troksni-bija ieradies neliels traktoriņš, lai sapostu pludmali jaunai dienai. 

Kolīdz saule sāka sildīt, savācu savas mantas un atradu jauku vietu turpat pludmalē kur zvilnēt saulē. Kad beidzot jutos pietiekami atpūtusies, sāku pēdējo posmu līdz Barselonai.