Pāri Pirinejiem ar kājām

Beidzot arī Barselonā šogad ir atnākusi īsta Spānijas vasara, kad, izejot pusdienlaikā uz ielas, saule spiež pie zemes, apavu zoles kūst un līp pie netīrā asfalta un tālumā rēgojas oāzes mirāžas. Glābjoties no karstās saules, dodamies kalnos. Šoreiz ceļu līdz Pirenejiem pārmaiņas pēc mērojam ar sabiedrisko transportu, atstājot mūsu personīgos pārvietošanas līdzekļus  mājas. Pārgājiens pa kalniem ir ieplānots apmēram uz piecām dienām, tādējādi ieņemot pagaidām garākā/ilgākā pārgājiena statusu mūsu abu "kājošanas" pieredzē. Būs grūti, it īpaši manām plakanajām pēdām!

1.diena

Agri no rīta ieslīdam stacijā un jau pēc pāris stundām esam Ribes de Freser, kur arī sākam kāpt kalnos. Pirmajā dienā ir plānots aiziet līdz Nūrijai-slēgtai ielejai, kas ir paslēpta Pireneju kalnu grēdā; līdz tai neved neviens auto ceļš-tikai takas un komerciāls vilciens, kurā mums nesanāca iešmaukt par velti. Bet tas mūs necik nesarūgtināja-priekša ir daudz lēni kilometri, kas ved caur krāšņām meža takām, kuras vijoties starp klintīm ved mūs augšup. Mežs ir sulīgi zaļš, visapkārt zied dažādi ziedi veidojot īpatnēju, bet arvien ļoti atpazīstamu vasaras smaržu kokteili. Dūc mušas un vaboles un šalc lapas vējā, saplūstot ar vienmēr klāt esošo strautu šalkoņu.

Tiekot līdz Nūrijai  jau esam supernoguruši (5h ceļā uz augšu vien!)-kājas nav radušas pie tādas slodzes. 
Te  ir manāmi vēsāks-saulei aizejot aiz kalna paliek pat nedaudz auksts un saceļas vējš, ko pavada neliels smidzeklis. 

Nūrijas ieleja mums lika vilties, jo  kādreiz slavenais vientuļais klosteris ir pārtapis par viesnīcu ar visvisādām izklaidēm priekš tūristiem. Ātri izejot caur tā teritoriju turpinām pa  taku dziļāk kalnos.

Kā jau kalnos, nakšņošanas vietu atrast nebija viegli. Veroties apkārt, līdzenas vietas nemana. Pārcentāmies arī ar iešanu-kājas smeldz un, ņemot vērā dabu visapkārt, var spriest, ka atrodamies  jau vairāk kā 2000 mvjl. Koku apkārt nav, tik daži krūmi, zāle, govis un murkšķi, ar kuriem sastapāmies pirmo reizi.

Murkšķi mūs pārsteidz ar saviem svilpieniem un blīvajiem alu tuneļiem

Pienākot tumsai paliek patiesi auksts, un saprotam, ka mūsu izvēlētais apģērbs ir pārāk pieticīgs pat Pireneju vasaras naktij. Toties mugursomas nesver tonnu (hārdkor minimālisms)! Lai kompensētu nepaņemtās drēbju kārtas, man nācās uzturēt ugunskuru visu nakti, lai mums abiem būtu silts. Ap diviem naktī beidzās malka un neatlika nekas cits, kā  doties pie miera.

2.diena

Pamodāmies dzīvi, pat nenosaluši. Gita atzina ka gulēja labi, tik sānus nedaudz atgulēja. Pabrokastojot musli, (kas jau ir apnicis, bet nekādu labāku brokastu alternatīvu mēs vēl pagaidām neesam atraduši), čāpojam tālāk kalnā. Tuvojamies Spānijas/Francijas robežai. Apkārt ir gandrīz tikai akmeņi;  ik pa laikam manāmi mazi ledājiņi, paslēpušies no saules stariem kalnu ieplakās.  Tie lēni kust, sulojot ar dzidru ūdeni, kas dod dzīvību maziem strautiņiem, šalcošiem lejā pa nogāzēm.

2h ceļā un mēs esam uz robežas. Uff… grūti! Atrodamies aptuveni 2700 mvjl.  Paveicot kāpumu dzīve paliek nedaudz vieglāka, jo, pēc kartes spriežot, līdz pašam vakaram ceļš ies tik uz leju. 
Nonākam ielejā, kur sākās  kalnu upe Caranca-tā pati upe gar kuru mēs pastaigājāmies jaunajā gadā. Kāpjot lejā mēs atduramies pret pirmo kalnu ezeru, kuru mazā izmēra dēļ gan vairāk gribētos saukt par dīķi. Miers un klusums dzīvo šeit. Ir dzirdams tikai vējš un kūstošā ledāja pilienu krišana dzidrajā ezera ūdenī. Pēc nākamā paugura redzam jau nākamo ezeru, šeit arī sākās  upe. Apbrīnojami!

Flora apkārt nemitīgi mainās atkarībā no augstuma, kādā atrodamies. Pa  ceļam sastopam neiedomājami daudz dažādu krāsu, smaržu un izmēru augus, kuri kārtējo reizi liek aizdomāties par dabas neierobežotajām iespējām un burvību.

Refugio jeb patvērums kalnu staigātājiem.

Cilvēces atstātās pēdas izraisa sašutumu un neizpratni...bet nātrei viss vienalga

Soļojot lēnām lejā, mums apkārt parādās nelieli ziedoši krūmi, puķu pļavas, vēlāk skuju koku audzes, kas lēnām saplūst ar lapu kokiem un upe, kurai mēs visu laiku sekojam, paliek arvien lielāka un skaļāka, aprijot sevī ietekošos strautiņus.

Esam nokļuvuši līdz zaļai ielejai, kur sastopamies ar govīm

Laiks ir ļoti mainīgs- spīd saule tad pēkšņi līst lietus, kuru vēlāk nomaina krusa... bet ir silts un tas ir pats galvenais.

Beidzam soļot tikai pašā vakarā, atkal pārpūlot savu ķermeni – 12h ceļā nav normāli, bet kur apstāties un uzcelt nometni arī īsti nebija. Lielas cerības bija liktas uz galamērķi – uz karstajiem avotiem. Kā polārā zvaigzne jūrniekiem tie spīdēja mums priekšā jau pārgājiena pēdējas 4 stundas. Sasniedot galamērķi, bijām galīgi izmocīti-ar tulznainām un slapjām pēdām un smeldzošiem muskuļiem. Liela bija mūsu vilšanās, kad aizejot līdz karstajām ‘vannām’, par kurām bijām tik neatlaidīgi sapņojuši, atklājām, ka kāds dabas spēks -visticamāk plūdi- ir pamatīgi pārveidojis karsto vannu "arhitektūru"- tās ir līdz malām piepildītas ar smiltīm un akmeņi, kas karsto avotu norobežoja no aukstās upes ir pārvietoti... Gaidītā karstā avota vietā saņemam smilšu vannu, kuras ūdens temperatūra īpaši neatšķiras no aukstās kalnu upes dzestrajiem ūdeņiem. Pamatīga vilšanās pēc mokošas dienas! Nācās mierināt sevi tik ar vakariņām un ciešu miegu! Un domu, ka rīt mēs iesim uz citu vietu sēdēt karstā ūdenī-nevaram taču palikt bez karstajiem avotiem!

Pamesta sanatorija La Tet upes ielejā. 

3. diena

Pēc kārtīgas pastaigas kārtīgs miegs, bet mūsu kājas ir padevušās. Muskuļi neciešami sāp, Gitai tulznas uz katra pirksta. Staigājam kā pingvīni. Smieklīgā gaitā aizčāpojam līdz Thues les Bains, šīs karstās vannas  tik vienkārši nevar pazust – 100% veiksme gaida mūs, jo tās ir iekaltas klintīs un iekala tās pati māte daba!

Pēc nelielas atmērcēšanās un pusdienām izdomājam, ka  tomēr  ‘viegla’ pastaiga nenāks par ļaunu, jo sēdēt visu dienu uz vietas, kad apkārt tik daudz smuka apskatāma, būtu pārāk grēcīgi. 

Kad jau esam pavisam tuvu mērķim pamanām, ka debesis ir pārklājušās ar dažādu nokrāsu ziliem, draudīgiem mākoņiem...

Ceļš mūs aizved uz leģendāru pamesto ciematu kalna galā par kuru mēs uzzinājām no viena čaļa nostāstiem. Viņš arī bija tas, kas mums atklāja šo avotu atrašanas vietu.

Ciems izrādījās daļēji pamests (turpat nomalē bija pajaunāka māja), bet ar ļoti daudzām pussabrukušām mājām. Nosaukums gan ciemam ir dīvains – En. 

Tieši laikā paspējam patverties zem kāda jumta pirms sākās pērkona negaiss. Kaut kur virs mūsu galvām pērkons šķeļ debesis ar skaļu dārdoņu, tomēr mēs jūtamies droši zem jumta, ko gan nevarētu teikt par govīm, kas ganās visur apkārt-tās kļūst tramīgas ik reiz, kad atskan spēcīgs pērkona dārds. Dažreiz liekās ka debesis plīst pušu!  Kad beidzās lietus, dodamies eksplorēt ciemu.

Medaini smaržo milzīgā liepa, kas vientuļi zied ciemata vidū.

Baznīca un govis-neizitrūkstoši kalnu ciemata elementi

Vakarā atgriežoties nometnē vēl izbaudām divus karstā un sērainā ūdens seansus un dodamies gulēt.

4.diena

Kājas nerimstas sāpēt, bet mums priekšā ir pāris stundu gājiens līdz Olette, kur ir 1Eur busa pietura. No turienes mēs dodamies uz Perpignan un no turienes vēl ar vienu 1Eur busiņu uz Banyls-sur-mer. Soļot nācās gar šosejas malu, kas gāja gar nogāzi. Par laimi nav daudz mašīnu-ceļmalas šeit īsti nav un šoseja ir diezgan nepārskatāma, daudzo līkumu dēļ. Soļojam visu laiku no kalna, bet ar kājām tas ir diezgan vienalga. Noskaužu divus šosejas braucējus, kas patesās garām, ar ātrumu ne mazāku kā 40km/h.  Sagaidot busu un samaksājot vienu eiro, pēc divām stundām esam jau Perpinjanā, kur ir manāmi karstāks un sutīgāks laiks. Te mums ir vēl stunda līdz nākamajam autobusam. Jāiet uz veikalu!

Vakarā esam Banyls, kas ir pārpildīts ar tūristiem. Vakaru un nākamo rītu  pavadām pludmalē, kas no pilsētas centra un tās tūristiskajām atrakcijām ir nošķirta ar asiem, klinšainiem veidojumiem. Vēl joprojām jūtamies pārguruši, un šī ir mūsu pelnītā atpūta pie jūras.