Uzredzešanos mājas

Es rakstu šo postu dažu svarīgu iemeslu dēļ. Iemeslu,  kuri ietekmē manu dzīvi pašlaik un ietekmēs arī nākotnē.

Šis stāsts ir par mūsu māju  un mūsu nākotni. Nu jau apmēram divus gadus dīvojam ieskvototā mājiņā vienā no daudzajām Barselonas piepilsētām, arvien to pilnveidojot un veidojot ērtāku dzīvošanai. Māja ir aptuveni 100 gadus veca, taču tā joprojām glabā sevī pagājušā gadsimta arhitektūras šarmu un dvēseli. Pašlaik Barselonā šādas mājas var sastapt arvien retāk-tās pakāpeniski tiek iznīcinātas un aizvietotas ar gigantiskām, bezdvēseliskām  bloku mājām, kuras savos  identiskajos dzīvokļos aprij simtiem cilvēku, betona, stikla un metāla ieskautus.

Arī mūsu māju, kā arī tai pieguļošās kaimiņu mājas, sagaida līdzīgs liktenis. Tās tiks iznīcinātas kopā ar zaļojošajiem dārziņem un saulainajām terasēm. To vietā tiks būvēts kārtējais betona „monstrs” ar žopinga paradīzi pirmajā stāvā un sazin ko citu pārējos stāvos. Neko īsti arī nevaram darīt, lai situāciju mainītu, jo projektā ir iesaistīta liela nauda, kas diktē noteikumus. 

Mūsu mājas priekšpagalms

Skats no mūsu pagalma. Dienas laikā šis milzīgais metāla monstrs aprij veselu 5stāvu māju. Nedēļas laikā tas iznīcināja 3 šādas mājas. Tagad tikai atliek gaidīt, kas sekos...

Kāds izbijis skvots blakus rajonā. Arī šīs mazās mājas tiks nojauktas, lai aizvietotu tās ar milzu bloku mājām

Kādam varētu rasties tādi jautājumi kā  „kāpēc jūs tur vispār esat” un „ ko jūs tur vispār darāt” vai „kā jūs dzīvojat?” 

Barselonā, kā arī daudz kur citur Eiropā ir ļoti daudz ieskvototu māju, kurās mitinās dažādi cilvēki, ar dažādām domām, dažādiem  dzīves skatījumiem… Es padalīšos ar savu skatu uz dzīvi.

Es izvēlējos dzīvot skvotā dažādu iemslu dēļ. Pirmkārt, tā ir neparasta dzīves pieredze; otrkārt, tas ir viegli un grūti vienlaicīgi, un, treškārt,  es esmu pret nekustamā īpašuma spekulācijām, kas  plaukst un zeļ visā  pasaulē. Tik daudz bepajumtnieku, taču vienlaicīgi tik daudz  vecas un jaunas mājas ir pamestas noāvrtā, stāv tukšas un neapsaimniekotas. Cilvēkiem tiek atņemtas tiesības uz jumtu virs galvas, tikai tāpēc, ka kāds nevar iekļauties kapitālisma spēles noteikumos.

Šis ir mans protests pret šo korumpēto sistēmu.

                                   

Tas ir arīdzan veids kā mācīties un gūt pieredzi, satikt interesantus cilvēkus, kurus savādāk nekad nebūtu saticis, ceļot un dzīvot piedzīvojumā.  Nestrādāju, tāpēc man ir daudz brīvā laika. Es nejūtos par to slikti, jo man ir viss, kas vajadzīgs plus vēl viss brīvais laiks. Arī nabadzīgs es nejūtos, jo strādājot gadījuma darbus varu sapelnīt pietiekami naudas, lai uzturētu savu dzīvesstilu un veltītu daļu naudas saviem hobijiem.

Lielveikalu atkritumu tvertnes nodrošina mani ar visu nepieciešamo pārtiku, kas bieži vien ir pilnvērtīgāka par to, ko mēdzu ēst Latvijā. Es no tā nekaunos. Taču vienai lielai sabiedrības daļai gan vajadzētu kaunēties par to, ka tik daudz laba pārtika tiek aizlaista nebūtībā, tikai pārspīlētu kvalitātes standartu un maldus ekonomikas dēļ! Kāpēc maldus? Kas gan tā par ekonomiku, kur 50% visas ES saražotās pārtikas tiek iznīcināta, pat nesasniedzot patērētāju? Tāpēc es tiešām jūtos labi pārtiekot no kapitālisma pārpaliekām. Man pat ir sajūta, ka šādā veidā es daru kaut ko labu priekš šīs zemes. Ik pa laikam uz ielas atrodu apģērbu, apavus,  mēbeles un dažādas citas saimniecībā noderīgas lietas, ko kāds cits izsviedis, jo uzskatījis par nolietotām, vai arī no modes izgājušām.  Viss, kas atrodas mūsu mājā, ir lietas , kurām mēs esam devuši otro dzīvību: sākot ar mēbelēm, stereo sistēmu un dažādām elektroierīcēm, beidzot ar pēdu masāžas vanniņu un mūzikas instrumentiem, nemaz nerunājot par traukeim un citiem sīkumiem. Būtībā visas dzīvošanai (diezgan glaunai) nepieciešamās lietas esam atraduši uz Barselonas ielām.

Dzīvojamā istaba

Virtuve

Priekšpagalms

Pirmais pašu izaudzētais arbūzs. Bija salds un sulīgs, neskatoties uz to, ka mazs.

To sabiedrības daļu, kura ir mazinformēta vai aizspriedumaina pret skvotošanu un skvoteriem, es gribētu nedaudz tuvāk iepazīstināt  ar šo tēmu.  Daži cilvēki domā, ka skvoteri ir narkomāni, izvarotāji, pazudušās dvēseles un vēl sazin kas….Palasot komentārus kādā no Latijas ziņu portāliem, izrādās, ka kāds domā, ka skvoteri pārtiek no smilšu pankūkām virsū uzdzerot čuras… Vēl kāds cits domā, ka viņi ēd cilvēkus… Godīgi sakot, es nepazīstu nevienu skvotā dzīvojošu cilvēku, kurš nodarbotos ar augstāk minētajām lietām. Lielākā daļa skvoteru nestrādā. Taču katrs nodarbojas ar dažādām lietām. Kāds organizē dažādus pasākumus un koncertus, kāds cits organizē darbnīcas, kur cilvēki var  apgūt dažādas noderīgas iemaņas ( kā piemērus varu minēt velodarbnīcu, šūšanas darbnīcu, ārstniecības augu darbnīcu, automehānikas darbnīcu, cirkus darbnīcu..), kāds  iekopj dārzu, kāds organizē izstādi. Kāds nedara neko, kāds lieto narkotikas. Cilvēki ir ļoti dažādi, katrs izvēlas kaut ko savu.

Mēs, piemēram, esam ieguldījuši daudz enerģijas un laika, lai uzlabotu savu māju- savestu kārtībā savulaik vētras laikā nopostīto terasi, atjaunotu tualeti, un visbeidzot, no māla, veciem ķieģeļiem un stikla pudelēm uzceltu pirti. Mēs rūpējamies par savu mazo, bet bioloģiski tīro dārziņu, kas mūs apgādā ar tomātiem, dažādiem zaļumiem un savulaik arī gurķiem un pāris arbūziem. Mēs pavadam laiku vācot dažādus ārstniecības augus un mācoties, kā tie iedarbojas uz mūsu organismu. Mēs apgūstam dažādas iemaņas, mācamies no „izlietotiem” materiāliem izveidot sev noderīgas lietas, tādējādi nepērkot lietas un neradot vēl vairāk nevajadzīgu atkritumu. Reizi pa reizei mēs dodamies velo izbraucienos uz kādu no Katalūnijas dabasparkiem… No šejiemes arī rodas mūsu dzīvesprieks-no dzīves pieredzēšanas.

Sabrukušās terases pārpaliekas, kuras vēlāk izmantojām pirts būvēšanai

Gala rezutāts izskatās apmēram šādi

Uz pirts jumta izdevās izveidot terasi

Drīz mūsu mājas vietā, iespējams, būs tikai gruveši. Liela daļu blakus esošo māju jau ir nojauktas,  pateicoties jaunajam projektam. Jau pavisam drīz mēs dosimies uz Āfriku, tāpēc atvadījušies no vietas, kur pavadītas daudzas spilgtas un saulainas dienas, mēs lecam uz riteņiem un pāršķiram lapu… Nākotne ir pārsteigumu pilna…