Spānija un Maroka uz diviem riteņiem: divas pasaules 14km attālumā

“ Eiropa ir nopulēta marmora ola. Sviedri, bauda un berze gadu laikā to padarījusi spīdīgu un nevainojami gludu. Garlaicīgāku par vilcienu sarakstu, paredzamāku par mēnešreizēm sievietei, kura ne ar vienu nemīlējās, bet tik un tā lieto kontracepcijas tabletes”


/D. Rukšāne/

***

 

KLUSĀS ŠOSEJAS UN LIELCEĻI UZ GIBRALTĀRU


S:
Barselonā palēnām iestājās rudens, kalendārais rudens. Oktobris iet uz beigām, bet temperatūra pilsētā turas labi virs 25C pa dienu un nedaudz zem 20C pa nakti. Lapas uz kokiem, protams, vēl vietā un negaidīti sniega nokrišņi nav gaidāmi, un, pēc iepriekšējo gadu pieredzes, arī nebūs. Šajā ziemā jaunas pieredzes medībās mēs ieplānojām doties uz Maroku, lai uz savas ādas izjustu nedaudz Āfrikas. Daudz kas dzirdēts par Maroku, gan Green Sun Club dziesmā, kas slavē Maroku par apelsīnu valsti, gan par zemajām cenām, gan par draudzīgiem cilvēkiem un viltīgiem tirgoņiem, gan ņipriem zagļiem un haša tirgoņiem… Sagribējās pašiem ar savām acīm to visu ieraudzīt, ar ķermeni sajust un ar prātu aptvert, lai pēc tam izstāstītu stāstu, kas piebiedrosies daudzajām jau esošajām leģendām par  Āfriku. Pietam, Maroka ir rokas stiepiena attālumā no Barselonas.

Pēc gandrīz pusgada (netipiskai mums) plānošanas un gatavošanās, galu galā sasteigti un nedaudz nedroši mēs speram pirmo soli prom no mājām un dodamies ārā no Barselonas. Vakar bija ļoti pozitīvs atvadu tusiņš ar pirts kurināšanu un šodien, izmantojot pēdējos braucienus uz T10 biļetes, mēs stāvam metro vagonā ar apkrautiem riteņiem un gaidām savu izkāpšanas staciju, kas atrodas uz pilsētas perifērijas. Mazāk autosatiksmes- priecīgāki riteņbraucēji!

G:
31. oktobrī sākam savu garo, bet nesteidzīgo ceļu pretim Āfrikai. Sajūta, izejot no mājas, dīvaina. Pēc gara un nedaudz stresaina gatavošanās perioda beidzot ceļam savus  ar  „vissvarīgākajām“ lietām apkrautos velo pāri mājas slieksnim. Kādā no apziņas vai zemapziņas līmeņiem iemaldījusies sajūta, ka šis ir viens no īsajiem izbraucieniem uz kādu no Katalūnijas dabasparkiem, un drīz vien jau būsim atpakaļ, taču tik pat ātri šo sajūtu aizdzen realitātes raupjums-mēs braucam uz Āfriku! Šie vārdi liekas neīsti. Un tomēr mēs braucam.

Pa ceļam sastaptie banānu palmas ziedi

S:
Vienreiz  jau mērojām šo maršrutu, kas sākās Barselonā un beidzās nedaudz pirms Malagas- šī maģiskā piejūras šoseja. Bet šoreiz, lai divreiz neatkārtotos, mēs dodamies pa apvedceļiem uz dažām vietām, kuras ir paslēptas no lielceļa braucējiem…
Taragona

Olīvkoku zemē


Jau otrajā ceļojuma dienā mūs gaida pirmais dienvidu maršruta pieturpunkts - vizīte pie mūsu drauga, kas skvoto vecu mājiņu olīvkoku plantācijā, augsti kalna galā (ap 600m.v.j.) netālu no Tortosas, kur jebkurš brīvs zemes pleķītis ir aizņemts ar trekniem olīvkokiem, kas ar savām simtgadīgajām saknēm stingri ieķērušies akmeņainajā zemē.



Fēliks te dzīvo jau otro gadu un ir labi iekārtojies: saremontējis veco mājiņu, iekārtojis virtuvi, cep maizi māla maizes krāsniņā, uz jumta stāv pāris saules paneļi,kas ražo elektrību, ekonomiski izmantojot doto iekšējo telpu; uzcēlis augsto gultu pie pašiem mājas griestiem, kas ir ne mazāk kā 4m no grīdas. 


Fēliksa darinātais didžeridū

Brīvajā laikā viņš kopj pamesto olīvkoku dārzu un ķīlē savu busiņu. Mēs esam šeit tieši šo divu iemeslu dēļ. Ir pienācis ogu ražas vākšanas laiks un Fēliksa busiņš ir ieripojis 'grāvī'. Ar vārdu grāvis es domāju ne mazāk kā 200m garu, nenormāli stāvu grants ceļa posmu- servisa ceļš, kas ved uz leju un apstājas pie augstsprieguma līnijas staba. Neveiksmīgi apgriežoties pie mājas F. atmuguriski noripoja līdz pašai lejai ar busiņu, kas pilns ar mantām, brīnumainā kārtā neuzmetot nevienu kūleni. Mūsu misija bija palīdzēt izvilkt šo monstru ārā no kraujas, lai varētu notikt olīvu talka. Darbs mums aizņēma gandrīz nedēļu, atrodot vajadzīgo tehniku, izdomājot stratēģiju un pārdomājot drošību. Krauja stāva - joki mazi! 


Kā drošības enkurus izmantojām masīvos olīvkoku stumbrus un vēl divus tikpat stiprus stumbrus drošības virvju nostiprināšanai. 


Pielietojot mehānisko mašīnas motora pacēlāju, kas spēj izcelt no mašīnas 1T smagu motora konstrukciju, mēs vilkām apmēram 1,5T smagu busu, izmantojot 10mm metāla trosi un konstanti mainoties uz ķēdes vilkšanu. 






Četras dienas, plaukstas lupatās un auto bija izvilkts ārā. Pa starpu mums vēl izdevās nedaudz sakopt olīvkokus, apcirpt zālāju... sagatavot vietu talkai. Šeit, kalnā, laiks lido ātri- diena beigta līdz ar saulrietu. Ceļš priekšā vēl ļoti garš un ar prieku sirdī par padarīto darbu, mēs dodamies tālāk nākotnē. F. tagad varēs transportēt savākto ražu uz vietējo kooperatīvu, kur tiks izspiesta ekoloģiskā olīveļļa ar patīkami svaigu aromātu un bagātu garšu.


DABAS BRĪNUMI - MONTANEJOS

Četras dienas  esam uz otršķirīgas šosejas-te gandrīz nav satiksmes atšķirībā no N340, kas tagad kaut kur sekojot jūras krastam, pārvēršas par piepilsētu artēriju, kas lielveikalu epidēmijas pārņemta ietriecas Valensijā. Mēs esam kaut kur kalnos, klusuma pavadīti slīdam caur olīvkoku zemi, kas ik pa laikam pārtop par siltiem priežu mežiņiem uz slīpām kalnu nogāzēm. Saules apspīdēti, pamatīgi svīstot, mēs lēnām rāpjamies šauru ceļu serpentīnos, kas strauji līkločo kaut kur augšā mežā. Vakaros, apbruņojušies ar vējjakām un siltiem cimdiem, domājam par veiksmīgas naktsvietas atrašanu, kur mūs pa nakti nelaizīs auksts kalnu vējiņš. Meklējam vietu kur sasildīties, jo naktis ir aukstas, neskatoties uz to, ka dodamies uz dienvidiem.



 Montanejos ir mazs ciematiņš kalnos netālu no Valensijas. Tas ir slavens ar savu krāšņo dabu un īpašo dabas dāvanu - kalnu upi, kas termisko ūdeņu sasildīta (26C silta), plūst caur klinšaino ieleju. Jau sen atpakaļ, uzduroties informācijai par šo vietu, es gribēju tur nokļūt. Nebiju izbrīnīts, kad nobraucot no pēdēja kalna iekšā ielejā, kur arī klusām eksistēja Montanejos, es ieraudzīju tūristizskata cilvēkus, kas bariem čāpoja kaut kur ar baltiem dvielīšiem un mugursomām apkrāvušies. Ciems atrodas ļoti skaistā un šaurā ielejā ar nelielu kalnu upīti un termisko ūdeņu resursiem pašā dibenā. Protams ar šitādām kārtīm uz rokām jebko var pārvērst par tūristu magnētu.







Mūsu budžets, protams, neatļauj paņemt istabu kādā vietējā viesnīcā vai hostelī, vai aiziet pasēdēt karstajā minerālūdeņu džakūzī par 30 eiro. Tā vietā mēs dodamies paskatīties uz pašu brīnumu-upi- un kaut kur tuvākajā apkārtnē atrast drošu nakts vietu.
Izmetot apli pa iekārtoto parciņu, kas vijās pa ielejas apakšu kopā ar upi, mēs konstatējām, ka  ūdens upē ir patiešām visnotaļ silts, bet priekš novembra sākuma tomēr par aukstu, lai tajā peldētos. Laiks arī nepriecē. Te, kalnos, ir vēss; pie debesīm saskrējuši mākoņi un pūš auksts, rudenīgs vējš, dzenājot sausās koku lapas gar upes krastu. Pievakarē  atrodam labu nakts vietu priežu mežā uz vienas no kalna nelielajām terasēm, no kuras paveras labs skats uz naksnīgo, laternu apspīdēto pilsētu. Pēc vakariņām dodamies eksplorēt pilsētas mazās ieliņas, bet nākamajā dienā, sekojot brošūrai no Montanejos tūrisma ofisa, mēs dodamies pastaigā gar upi.







Nākamā diena mūs atkal nedaudz sarūgtināja ar vēsu un mākoņainu laiku, un, veltot pusi dienas pastaigai pa ļoti krāšņo upes ieleju, mēs dodamies tālāk ceļā.


NEĪSTIE AVOTI UN ĪSTAS DUBĻU VANNAS


Paātrinātā tempā laižam lejā no kalniem Valensijas plašajos līdzenumos, turot virzienu uz Banos de Mula Mursijas reģionā, kur atkal, izmantojot interneta resursus, es uzdūros  informācijai par dabiskiem karstajiem avotiem. Viss Mursijas reģions ir slavens ar savu termisko aktivitāti.
Klusie, kalnainie meži pārvēršas par laukiem, lauki pārvēršas par mandarīnu plantācijām. Lauku ceļi pārtop par lielām šosejām un debešķīgais kalnu miers pārvēršas par nepārtrauktu satiksmes drūzmu. Naktīs mēs meklējam patversmi plašajās pļavās, nostāk no lielceļa. Mūsu labākie draugi ir kuplās un zemās Spānijas priedes-ar garajām skujām un zemu noliektajiem zariem tās rada perfektu naktsvietu mums abiem, dāvājot mīkstu un siltu skuju gultu. Es jūtos kā betonu džungļu partizāns, slēpjoties no nevēlamiem kempinga lieciniekiem un visas pārējās drudžainās sabiedrības. 



Pa ceļam mēs vācam barību  gan no plantāciju kokiem, gan mežonīgiem vientuļniekiem, gan, šķērsojot pilsētu robežas, lielveikalu konteineri ir mūsu ledusskapji, piebāzti ar daudz ko tādu, ko parasti roka neceļas pirkt veikalā, bet visam ir laiks, visam ir derīguma termiņš.

Nebeidzamās mandeļkoku plantācijas...


...mijas ar vīnogulājiem



Iebraucot Mursijas reģionā, daba krasi mainās-agrāk priežaine kalni paliek pliki kā veca vīra galva ar krunkainiem zemes izskalojumiem uz bēšīgi dzeltenās ādas. Sauss un tuksnešains klimats, gandrīz nekas neaug  kā tikai dadžaini krūmi. Tikai izredzētajās zaļajās ielejās, bieži ar upes klātbūtni ir iekārtoti simtiem dārzu un plantāciju.
Mursijas posts un nabadzība





Bezpersoniskās rindu mājas pirms Banos de Mula

Beidzot esam sasnieguši Banos de Mula. Vēlme ielaisties siltajā ūdenī un nomazgāties bija liela, taču tajā dienā veiksme nebija mūsu pusē. Atrodot ciemu un izlaižot riņķi pa galveno ielu, mēs ieraudzījām tikai bailenarios,-mājas, kas  uzceltas pa virsu karstajam avotam un tagad tirgo to, kas kādreiz bijis  dabas dots absolūti visiem un par baltu velti. Ir atstāta tikai neliela strūklaka ceļmalā- karstais ūdens koplietošanai, kurā kāds vīrs, kamēr mēs okšķerējām pa apkārtni, mazgāja savus matus... Bet ar šo mūsu bezmaksas karstā ūdens meklēšanas kvests tikai sākās. Nepamierināts ar dienas iznākumu, es dodos izlūkos pa šaurām kāpnēm, kas ved augšā kalnā, stiepjoties gar karsto ūdens strūklu un pilsētiņas māju sienām. Tur augšā atradās šaura gājēju ieliņa, uz kuras izvietojušies pāris bāri, kafejnīcas un, protams, bailenarios (spa centrs). Vienā no tiem aiz loga stāvēja vecs vīrs un runāja pa stacionāro telefonu. Iegāju iekšā, lai palūgtu padomu. Nogaidot ne mazāk kā 10 minūtes, kamēr šis veic visas savas svarīgas pārrunas, es  beidzot uzdevu  man interesējošo jautājumu, manā ne tik perfektajā spāņu valodā: "Vai apkārtnē eksistē, kāda vieta, kur var ielīst karstajā ūdeni zem atvērtām debesīm, bez maksas?" Pārprotot mani, vīrs uztaisīja man ekskursiju pa visām džakuzi istabām un neskaitāmajām karstajām vannām: „Tikai 20 eiro  divām personām!“, viņš teica lepni. Paskaidroju vēlreiz, ka mani tas neinteresē un mēs meklējam tieši dabiskās vietas, protams nepasakot, ka mūsu budžets vienkārši neatļauj tādu 'greznību'. Šoreiz vīrs mani saprata un izstāstīja leģendu par vietu, kas atrodas pie Mazzaron pilsētas- tur esot karstie avoti, kas ir slaveni ar savu 'netīro' brūno ūdeni un apmeklētājiem, kas lielākoties ir marokāņi (to ir ļoti daudz Mursijas reģionā). Leģenda izklausījās tieši pēc tās, ko es šovasar biju dzirdējis no kāda paziņas, kas neatcerējās pilsētas nosaukumu un nespēja izstāstīt avotu atrašanās vietu. Vīrs runāja ļoti ātri un aizrautīgi, vairākās reizes atkārtojoties. Es sāku apjukt un izmantoju savu uztrenēto kurjera gājienu - paprasīju, lai tas vienkārši uzzīmē man karti ar paskaidrojumiem. Kaut gan es vēl neapzinājos, kas ir Mazzaron pilsēta, shēma, kas  fiksi tika uzmesta uz neliela piezīmju papīrīša lika man nojaust, ka vietu es atradīšu. Pieklājīgi atvadoties un veikli izslīdot ārā pa durvīm, lai vairāk nedzirdētu vīru jau desmito reizi atkārojot vienu un to pašu, es ātri tipināju kokainās velokurpēs lejā pa šaurajām trepītēm, kur mani jau sen gaidīja Gita un nu jau dienas noriets.




G:
Jau īsu brīdi pēc ceļojuma sākšanas mani sāka mākt doma, ka varbūt tomēr esmu parakstījusies uz man „neiespējamo misiju“. Vairakas dienas salstot, no konstantās braukšanas norīvētu un sāpošu pēcpusi, netīrām drēbēm un saķepušiem matiem, cenšos pie sevis izdibināt: ko es īsti te daru un kāpēc? Ilgi cīnos ar domu un iespēju visam šim neprātam atmest ar roku, izvēlēties vieglāko ceļu un doties atpakaļ uz Barselonu, pie civilizācijas sniegtajiem labumiem. Doma par vēl vismaz diviem mēnešiem  klaiņojot pa pasauli, roku rokā ar jauko, bet reizēm nežēlīgo dabu, liekas absurda. Katru reizi, kad kalns pārāk stāvs, vēders pārāk tukšs, vai vējš pārāk stiprs, manī pamostas dēmoni, kas cenšas man iestāstīt, cik viss ir slikti. Grūti ar viņiem cīnīties. Pagaidām bez panākumiem. Nolēmu, ka nedrīkstu padoties, un ir jādodas uz priekšu, lai  pamatīgāk iepazītu savas dvēseles tumšos kambarus.

S:
Pārciešot ļoti nepatīkamu vējainu nakti milzīga kalna vientuļnieka pakājē, kur nebija atrodamas nevienas vairāk vai mazāk līdzenas vietas, ne aizvēja, pamostoties līdz ar pirmo gaismu, mēs ātri savācam vēja izmētātās mantas un dodamies prom, lai atrastu mierīgu vietu brokastīm, kas uzlādēs mūs ar enerģiju, lai veiktu pēdējos 40km līdz Mazzaron.
Pirms došanās tālāk ceļā,  lai pēc nepatīkami vējainās un aukstās nakts nedaudz sasildītos, nolemjam uzkāpt tepat blakus esošajā kalnā, kura galā slejas vecas arābu pils  (?) palikeas.


No augšas paveras skats uz visām četrām debespusēm: kalna pakājē saullēkta apspīdēti plešas nebeidzamie lauki un kailie Mursijas pauguri


Augu valstī dominē asie un adatainie augi, kuri ir vieni no retajiem, kas spēj izdzīvot šajā apvidū



Dūšīgi pabrokastojot ar tā paša ļaunā nakts vēja palīdzību mēs ar pilnām burām aiznesāmies pa bāņu taisnajiem servisa ceļiem līdz pilsētai, iebraucot tajā tieši siestas laikā. Pilsēta stipri pārsteidza ar savu lielumu. Biju to iztēlojies daudz mazāku. Mums ir jāatrod vecā Mazzaron šoseja, kas ved uz Mursiju. Tādos mērogos tas ir grūtāk izdarāms, īpaši, kad pilsēta ir devusies diendusā. Pamēģinot dažus garāmgājējus un parkā sēdētājus, mēs ieguvām plašu spektru ar pirkstu žestiem norādošiem  pilnīgi dažādos virzienos. Apjukums pieaug. Mazzaron brīnumainā kārtā ir palicis bez tūrisma ofisa, kurā parasti var iegūt bezmaksas pilsētas un reģiona kartes ar norādītām tūristiskām vietām un vietējiem dabas brīnumiem, kā arī iegūt dažādu interesantu informāciju no darbiniekiem. Kādus 6-7km no šejienes pašas jūras krastā ir izpleties uzspodrinātais tūrisma magnēts Puerto de Mazzaron – tur arī ir tūrisma ofiss. Varbūt tur mūs gaida veiksme? Noripojot lejā no piejūras kalniem mēs iekļūstam cītīgi izgreznotā piejūras ciemā, kas, par spīti tūristu burzmai, tomēr atgādina par reģiona nabadzību ar savām mazajām, netīrajām ieliņām. Tūrisma ofisā mūs beidzot gaidīja veiksme. Uzdodot jau perfekti noslīpēto jautājumu par brūnajiem avotiem, es tiku apbalvots ar saprotošu smaidu, reģiona karti ar norādēm, kur tieši mums jābrauc ārā no pilsētas un avotu precīzas atrašanās shematisko karti. Es domāju, tas ir vairāk kā pietiekoši. Muchas gracias! un es esmu ārā, rokā vicinot nupat iegūto slepeno bagātību karti. Īsā novembra diena ir jau cauri un uz avotiem jābrauc rīt, jo līdz vietai ir vel 20km pret kalnu.

Pilnmēness spīd caur zemajām priedītēm, kurās mēs atradām naktsmājas starp Puerto de Mazzaron un Mazzaron. Nevaru aizmigt no sajūsmas par nākošo dienu. 
Jau pirmajā dienas pusē, sekojot norādēm, mēs ripojam gar jau citu bāni augšā kalnos, nost no jūras. Nogriežoties pa zemes ceļu, kas ved dziļi iekšā šķietami bezgalīgi plašajos laukos, kurus apstādina tikai klinšu grēda, kas rēgojās kaut kur 20km attālumā. Sekojot pamatīgi izbraukātam zemes ceļam mēs atrodam vietu, tieši tādu, kāda tā bija aprakstīta, tiesa gan, ar dažiem papildinājumiem, ko cilvēki parasti nepiemin. Pirmais, kas piesaistīja uzmanību bija iespaidīga izmēra apļveida konstrukcija ar ķieģeļu sienu apkārt. Siena bija apmēram plecu augstumā, un ar iespaidīgu izmēru es domāju, ja šo visu teritoriju pārklātu ar ledu, tad varētu ierīkot nesliktu slidotavu. Pa vidu "slidotavai" no cementētās grīdas ārā līda metāla caurule ap 25cm diametrā, kas gandrīz momentāli, veidojot 90 grādu līkumu un stiepjoties pa rādiusu, izšāvās ārā caur slidotavas ķieģeļu sienu, kur arī beidzās. No caurules masīvi tecēja dedzinoši karsts, mineralizēts ūdens. Krītot uz mālaini cietās zemes, ūdens izveidoja nelielu vanniņu un laika gaitā apdarināja tās sieniņas ar viļņainiem minerālu nosēdumiem. Verdošā vanna dalījās ar savu ūdeni ar diviem lielākiem baseiniem, kuros ūdens temperatūra bija ne tik verdoša, un pat ļoti patīkama. Slidotavas neglītā ķieģeļu siena bija vēl papildus izkropļota ar neskaitāmiem "Es te biju!" parakstiem, no visiem, kam nav slinkums. Teritorija ap avotiem bija mašīnu izbraukāta, cilvēku piemēslota. Te drošivien notiek nebeidzama cilvēku kustība. Kamēr mēs pētījam apkārtni avotos mazgājās marokāņu ģimene. Vīri sēdēja brūnajā džakūzī, kāds drosmīgais līda zem verdošās trubas, bērni skraidīja apkārt apenēs un laistījās ar ūdeni, kamēr sievas, sēžot un visu vērojot, ģērbtas lakatos un halātos, ik pa laikam nomazgāja kājas biku virs potītes. Apskatot visu šo scēnu mēs uzreiz atmetām ideju līst ūdenī pliki. Nedaudz pavilcinoties un tad izlecot ārā no sasvīdušajām velodrēbēm un uzvelkot 'peldenes', pa mālaino zemi uzmanīgi pierāpjamies pie pirmā baseina. Gita joko: "Tulīt, kad es ielīdīšu pie šiem večiem pusplika baseinā, tie visi izkāps ārā! He, he!" "Aizies pēc lielā naža un pārgriezīs mums rīkles", piebildu es, uzmanīgi bāžot kājas ūdenī. Nenotika ne viens ne otrs. Ielienot vilinoši siltajā ūdenī pateicām „Hola!“  un mums pasmaidīja pretī, arī sasveicinoties. 



Ūdens bija fantastisks- ne karsts ne auksts. Tas bija brūns, bet šādu krāsu tas ieguva tikai baseinos, no caurules tas šļācās ārā dzidrs. Baseini bija cilvēku izveidoti, iekalti smilšakmenī, kas ātri vien sekoja aiz mālainās virskārtas. Dzelme bija klāta ar patīkamu māla un smalko smilšu maisījumu. Tā nemanāmi pagāja  pirmās 3 stundas un pēcāk arī 3 dienas. Netālu atradām vietu nometnei-izžuvušas upes krastā, zem kārtējās priedes. Dienas priecēja ar patīkamu siltumu un ļāva mums atpūsties no ceļa; naktis biedēja ar nepatīkamu aukstumu un lika domāt par došanos tālāk ceļā. Izmazgājot visas drēbes un izbaudot gājienus uz avotiem visos iespējamajos dienas laikos un savācot izmesto ēdienu no tuvākā Consum šopingcentrā, kas baro vietējo angļu pensionāru kolonizēto pilsētiņu Campdesol, mēs turpinām tālāk uz dienvidiem, pretī jūrai, pretī Gibraltāram.

ANGLIJA SPĀNIJĀ jeb GIBRALTĀRS


21. Novembris un trešā nedēļa ceļā, aiz muguras mēs atstājam Mazzaron brūnos avotus, kas mūs palutināja ar karsto ūdeni vēlajā rudenī un deva mums jaunus spēkus minienam tālāk. Ātri vien mēs sasniedzam Mursijas reģiona robežu un iebraucam maģiskajā Andalūsijā. Braucam gar pašu piekrasti, pa maz izmantoto A-332 šoseju, kuras apkārtni Vidusjūras ūdeņi un visu virzienu vēji ir pārvērtuši par mākslas galeriju. Ceļš vijās starp stāviem krastiem un tumši pelēkiem kalniem, kuros ik pa brīdim var manīt dažāda izmēra iegrauztās alas. Tepat arī veco civilizāciju paliekas, kas simtgadēm vēro jūru un klausās vējus, kas milzu spēku iespaidā lēnām brūk akmeni  pa akmenim. Mūs moka stiprs pretvējš, neļaujot pilnībā izbaudīt ceļa viļņus un virāžas.

 













Andalūsijā ir izteikti karsts pa dienu un salīdzinoši auksts pa nakti, tukšajos kalnos atrast naktsmājas paliek grūtāk un grūtāk.
Nomira viens dinamo lādētājs un sākās enerģijas krīze. Boikotējot Almērijas apkārtnes siltumnīcu epidēmiju, mēs griežam iekšzemē. Tur mūs atkal gaida grandiozie Sierra Nevada pakalnu skati, šosejas kā čūskas un baltie mazie ciemiņi ar arābu civilizācijas iezīmēm. Bija grūti un auksti, bet patīkamu siltumu sagādāja apziņa, ka mēs esam tālu aiz kalna un prom no siltumnīcu parazitētās zemes, plus vienā no velosomām mums tagad brauc līdzi 1kg Granādas ekoloģiskā medus burciņa.




Cilvēciņš uz sienas saka: "Esam jukuši?" Tas tik ļoti atbilst situācijai, jo stiprā vēja dēļ nācās nakšņot šajā pamestajā, pussabrukušajā mājā ceļa malā,

 Nolaižoties atkaļ piekrastē pie Motril pilsētas, turpinām ceļu mašīnu drūzmā, bet šoreiz pa vēl nezināmu ceļa posmu, kas mūs pāris dienas lutinājis ar saldiem čirimojas augļiem un avokado , un beigās licis pamatīgi saspringt ar mīšanos pa bāni, jo cits ceļš uz Gibraltāru neeksistē.






Ielāps...


G:
Ceļā pavadītas trīs nedēļas. Esam mācījušies sadzīvot ar dabu, jo esam ar to kontaktā visu dienu-katru dienu. Līdz ar tumsas iestāšanos meklējam naktsvietu (ap 18.00 jau ir tumšs) un līdz ar ausmu (ap 8:00) ceļamies, ēdam un turpinām ceļu. Pašlaik ir zilas debesis un spīd saule. Sēžu zem palmas jūras krastā. Taču laiks ne vienmēr ir saulains. Aiz muguras (un ļoti iespējams, arī priekšā) ir aukstas, vējainas naktis, salstoši roku un kāju pirksti un apziņa, ka vienīgā vieta un mājvieta, kur patverties no dabas nežēlastības ir guļammaiss un tents virs galvas. Parasti tas arī ir viss, kas vajadzīgs, plus vēl ugunskurs un uz tā gatavots ēdiens. Luksus. Un vērtību skala mainās. Tagad luksus būtu tekošs ūdens un mīksts matracis zem sāniem. Ikdienā tādus sīkumus nenovērtē-cilvēki dzīvo savos labiekārtotajos mājokļos un tiecās arvien pēc jaunām lietām, dažkārt, šķiet, aizmirstot novērtēt to, kas jau ir. Vot, tagad sēžu te pļažā, virs galvas dūkdams lidinās „parašūtists ar motoru“, bet pēc pāris dienām jau būšu Āfrikā… Nez kāda tur cilvēkiem tā „ lietu vērtību mēraukla“?















Ierodoties Gibraltārā, laika apstākļi nebija mūsu pusē-debesis stipri apmākušās un spēcīgais vējš rausta te uz vienu, te otru pusi
S:
Ar savu nepilsoņa pasi iekļūstot mazajā Anglijas karalistē, mēs ar Gitu dodamies pa nemierīgu cilvēku un mašīnu plūsmu meklēt mūsu pirmo Dīvānsērfinga namatēvu, kas mūs viesmīlīgi izmitināja savos betona un stikla apartamentos, pabaroja, iedzina mūs dušā un, par cik mājās strādājošais biznesa cilvēks pats bija ļoti aizņemts, beigās piespēlēja savam labam draugam, kas dzīvo tepat aiz robežas, Spānijā. 
"Mans draugs ir krišnaīts, ļoti interesants cilvēks, jums patiks!" mums teica S., iedodot precīzas mājas google koordinātas ar smalkiem paskaidrojumiem. 


Daļu dienas pavadām kāpjot slavenajā Gibraltāra klintī, no kuras paveras skats uz visām debespusēm



Turpat arī satiekam brīvā dabā dzīvojošos pērtiķus, kas ir visnotaļ komunikalbli un pat bezkaunīgi-pamanījuši, ka Stasim kabatā ir saulespuķu sēklas, tie neatklāpjas no mums un seko ik uz soļa. Dažkārt palike baisi, jo daži, it īpaši tēviņi, ir visnotaļ lieli.

...un rokas stiepjas pēc semušku paciņas...
Mēs atvadījāmies un devāmies atkal pāri robežai. 
Liels bija mūsu pārsteigums, kad piezvanot pie durvīm pēc norādītās adreses, mums smaidot pretī pa koridoru nāca netipiska izskata krišnaīts- liela auguma pusmūža vīrietis brillēs, tērpts stilīgās ofisa darbinieka drēbēs. Arjuna bija viņa tagadējais vārds. Arjuna Krishna Das. Viņš patiešām izrādījās ļoti īpatnējs cilvēks savā domāšanā, sarunas manierē un uzvedībā. Šim krišnaītam patīk iedzert, spriežot pēc tukšo dārgā alkohola pudeļu kolekcijas, kas  smuki sarindotas virtuvē virs tvaika nosūcēja. Viņš pīpē zālīti un ēd treknu veģetāro ēdienu, piekopjot „high fat diet“ kā viņš pats mums paziņoja. Pāri visam, viņš vēl ir rakstnieks, pirmais rakstnieks, ko es satieku personīgi. Dienā, kad mēs šķīrāmies viņš uzdāvināja mums vienu no saviem darbiem - izklaidei ceļā-noliekot mums priekšā divus grāmatas eksemplārus, piebilstot: "Parasti es piespiežu visiem saviem Dīvāna Sērfotājiem nopirkt manu grāmatu (cena ap 14Eur), bet skatoties uz jums es saprotu, ka ne riteņu celtspēja ne finansiālā celtspēja to neatļauj, tāpēc es jums tās dāvinu", un divdomīgi piemetinot:
 "Jūs, protams, variet arī kaut ko samaksāt ." 
Mēs paņēmām vienu eksemplāru, vienojoties, ka  atgriežoties mājās, es viņam nosūtīšu pašdarinātu olīvkoka pīpi, lai Arjuna varētu atmest savu kāsīšu pīpēšanas ieradumu un varētu izbaudīt tīru hašu.


Beidzot cilvēcīga brīvdiena no mīšanās. Un brokastīs rauga pankūkas. mmm...


Pastaiga pa La Linea de Concepcion-Gibraltāram pieguļošo Spānijas pilsētu. Salīdzinot ar Gibraltāru, šī noplukusī pilsētele ir nabadzības un netīru ielu perēklis.


Vesela iela ar pamestām, novārtā atstātām un pussabrukušām mājām. Tādu te ir daudz.


Tomer, starp visām nolupušajām un neglītajām mājām, var atrast arī kaut ko visnotaļ skaistu un oriģinālu. Šīs mājas fasāde bija pilnībā apdarināta ar krūzīšu un šķīvju lauskām.





PĀRCELŠANĀS AR PRĀMI


Labi atkopušies, pa mākoņos tīto piekrasti mēs šķērsojam Gibraltāra līci, lai dotos uz Algeciaras, kur pēc jauniegūtās informācijas ir vislētākie prāmji uz Maroku.



Piebraucot pie ostas termināla, nepaspējuši vēl saprast kā tikt iekšā un pat pamirkšķināt aci nepaspējām, kad mūs ātri apkalpoja vairāki uzņēmīgi vīri no Marokas, burtiski, velkot mūs aiz drēbēm uz kasēm pāri ielai, un piedāvājot savu „vislētāko“ biļeti. Pim-pam un divas biļetes pa 20Eur kabatā (ieskaitot riteņus) un mēs dodamies uz klāja. 
Neskatāmas biļešu tirgotavas rindojas viena aiz otras.







Tā bija mana pirmā kuģa pieredze. Ārā pūta brutāls vējš, kas triecās caur šaurumu no Vidusjūras uz Atlantijas okeānu un stipri šūpoja prāmi. Gitai piemetās jūras slimība, sēžot ērtajā kafejnīcas zālē, kur stūrī televizors rādija kādu grāvējfilmu un logi uz āru ik pa laikam rādīja  jūru, kas slīdēja uz leju un tad parādījās atkal. Es iegrimu dūcošā transā, vērojot uz galda saļimušu nabaga Gitu un apkārt dominējošo marokāņu publiku. Es skaitīju 40 minūtes līdz otram krastam, cenšoties neskatīties ārā pa logu un klausījos plejerī thrash metāla zāģos Vortex izpildījumā.


Stiprā vēja un draudīgo lietus mākoņu ieskauts, aiz muguras paliek Eiropas krasts un Gibraltāra klints.

WHERE ARE YOU FROM? WHATS YOUR NAME? WELCOME TO MOROCO! PIRMĀS DIENAS MAROKĀ, PIRMIE IESPAIDI.


G:
Esam šķērsojuši apmēram 14km plato jūras šaurumu, kas atdala divus kontinentus-divas dažādas pasaules. Par spīti niecīgajam attālumam un tam, ka no viena kontinenta krasta ar neapbruņotu aci skaidrā dienas laikā var saskatīt otru, atšķirība starp abiem ir milzīga. Braucot cauri pirmajām apdzīvotajām vietām, kur cilvēki, it īpaši vīriešu kārtas, bariem vien pulcējas gar ceļmalām (šķiet, ka gaida taksi) un ar smaidiem un nesaprotamiem izsaucieniem pavada mūs ik uz miniena, aizdomājos par to, cik ļoti liela atšķirība ir jūtama starp tepat, rokas stiepiena, 30 minūšu brauciena attālumā dzīvojošo eiropieti un Āfrikas kontinentā mītošo marokāni. Viena no pirmajām amizantajām lietām, kas pievērš mūsu uzmanību ir vīriešu ietērpi-garas, halātveidīgas „kleitas“ ar spicu kapuci. Kājās čības, neskatoties uz to, ka decembris. Izskatās jau ērti. Bet neierasti. Ceļa malā stāv poliči, kuriem arī kaut kas halātam līdzīgs mugurā, tikai zolīdāks-baltā krāsā, rokās līdz elkonim gari, balti cimdi, kas man uzreiz asociējas ar vetārstu, kurš gatavojas apsēklot govi; galvā miliču cepure. Braucu un brīnos. Un pie sevis klusībā nosmīnu par mentu izskatu.
Vēl viena neierasta lieta, kas piesaista uzmanība ir mopēdiem līdzīgas uzpariktes ar piekabēm, citam priekšā, citam aizmugurē, bet pārsvarā aizmugurē. Piekabēs tiek pārvadātas visdažādākās lietas, pagaidām vēl sīkāk nevaru uzskaitīt, kādas.

Ceļa malās sievietes tirgojās ar sīpoliem un kartupeļiem. Bravūrīgi klaigādama pretī brauc velo banda, sastāvoša no kādiem 10 puišeļiem, kas viens caur otru kaut ko nesaprotamu uzjautrināti klaigā-diemžēl izkliegto skaņu nozīme mums paliek nesaprasta.
Ceļmalas nosētas ar lielākām un mazākām cilvēku grupiņām. Pat tur, kur nav nekādu apdzīvotu vietu pazīmju, gar ceļmalām drūzmējas cilvēki.
Neievērojot drošu intervālu un braukšanas ātrumu, viens pēc otra garām traucas sagrabējušie krēmkrāsas takši, kas visi kā viens piebāzti ar cilvēkiem. Tad nu arī sākam pamazām sajēgt, ka ceļu malās stāvošie ļautiņi visdrīzāk gaida savu krēmkrāsas mersedesu.
Asfalts ir grumbuļains un vadītāji-neapdomīgi: riteņbraucējs nav pilnvērtīgs satiksmes dalībnieks, un ar viņu nav jārēķinās. Brauc kaut nost! Nedaudz biedējoši.

S:

Atveru acis, ir agrs un auksts. Saule vēl slēpjas kaut kur aiz kalna. Gita vēl guļ, šķietami ērti ieritinājusies man blakus kopā sazipotajos gulīšos, uz aukstās cementa grīdas. Lēnām parādās saule, ar rīta stariem apgaismojot piejūras kalnus. Atslieti pret sienu, stūrī stāv mūsu riteņi, apkārt tiem ir izmētāts mūsu izpakotais ceļošanas ekipējums. Pamazām sāku aptvert, ka nu jau esam citā kontinentā – Āfrikā- un nupat pārlaidām pirmo nakti uz pamestās mājas ‘sliekšņa’, kuru vakar atradām pēdējā brīdī, pirms tumsa pārņēma Marokas ziemeļu piekrasti. Gita lēnām mostas izstaipot pie ķermeņa pierautās kājas- guļammaisa kājgalis ir auksts. Apsveicot viņu ar pirmo dienu Marokā, es paziņoju, ka nu jau ir apritējis mēnesis, kopš esam ceļā. Izbaudot pēdējās minūtes siltajos gulīšos, mēs izlienam ārā, lai sāktu dienu ar brokastīm-cepumiem, kas vēl tika pirkti kaut kur Spānijā un zaļo tēju, atsaucot atmiņā vakardienas ierašanos…
 
Visur apkārt ložņā mitrenes, kuras mēs vakar nepamanījām krēslā, pa nakti tās paspēja salīst visur,kur iespējams- mūsu mantās un apavos.

Vakar, prāmim piestājot pie ostas, mūs savāca moderns ostas autobuss un kopā ar citiem pasažieriem fiksi aizveda līdz terminālam. Bez problēmām izejot dokumentu un drošības kontroli,  esam oficiāli ieradušies Marokā. Turpat ostā samainot mūsu ceļojumam atvēlētos 200 eiro un saņemot pretī nedaudz vairāk kā 2000 dirāmu, mēs esam ārā no termināla, uz labi asfaltētā ceļa, kas ved uz pilsētu Tanžer. Labais ceļš, beidzoties ostas teritorijai, arī beidzās. Sākās Latvijas cienīgs, izdangātas asfalta segums ar apgrauztām maliņām un padilušu sadales svītru. Garām ar lielu ātrumu un troksni nesās vecie krēmkrāsas mersedesi, maksimāli piebāzti ar cilvēkiem no ostas. Tiem pretī lido tādi paši mersedesi, jau bez cilvēkiem. Tie ir Marokas taksisti, kuri savos vāģos var sabāzt tik cilvēku un bagāžas, cik nepieciešams. Vai drīzāk tik, cik turēs aizmugurēja resora. Un pēc tam, pārkāpjot ātruma ierobežojumus, var aizvest tos tur, kur vajag, aiz sevis atstājot tikai pelēko izplūdgāžu mākoni un skatu uz svara dēļ nosēdināto pakaļējo tiltu.  Gar Tanžiras šoseju notiek arī dzīvīga kājāmgājēju kustība. Abos virzienos cilvēki kaut kur iet, kad daži vienkārši stāv ceļmalā, gaidot, vai negaidot neko – vienkārši stāv. Citi skatās uz mums neizpratnē sašķiebtām sejām, bet daudzi, ieraugot mūs, pa gabalu sāk smaidīt un māt ar rokām, kaut ko kliedzot mums nopakaļ. Potenciālā nakts vieta nekur nav redzama un ar tādu vērotāju daudzumu visapkārt paliek nedaudz neomulīgi. Bet mums paveicās ar tukšu māju, kas stāvēja uz viena no piejūras pauguriem, nost no ceļa. Tā bija aizslēgta ar ķēdēm, bet  deva mums aizsardzību no aukstā vēja un dažādiem lieciniekiem, ļaujot mums apmesties uz savas betona terasītes, kas bija vērsta ar skatu pret jūru…

Klusi dūc dinamo, ražojot enerģiju. Mugurā pūš vējš un mēs ripojam augšā-lejā pa piejūras kalniem uz Tanžiru. Kāpumi ir diezgan stāvi, bet īsi, un nobraucieni ir ātri, bet bīstami, sliktās ceļa kvalitātes dēļ. Asfalts ir vecs un rupjš, ik pa laikam pārsteidzot ar kādu negaidītu vilnīti, vagu vai izsistu bedri. Garām vēl joprojām nēsājās pārbāzti takši, neļaujot atslābināties un izbaudīt skatus.
Tuvojoties Tanžirai ceļi paliek platāki, nedaudz labākas kvalitātes. Mūs sveic daudzas jaunbūves, kas no tāluma šķiet pamestas, biedējot ar saviem tukšajiem logu caurumiem, bet pietuvojoties tām izrādās, ka būvdarbi norit pilnā sparā: braukā smagie pārkrāmēti ar ķieģeļiem un strādnieki smieklīgajās cepurēs rosās kā skudras pa visu teritoriju. Tuvojoties centram sāk strauji pieaugt mašīnu skaits, kas mijās ar veciem nolaistiem mopēdiem un kājāmgājējiem, kas ik pa laikam šķērso ceļu visneparedzamākajās vietās…


Pirmā pilsēta Marokā - Tanger


G:
Satiksmes haoss, cilvēku rosība, troksnis un kņada. Uz ielām pirmajā vietā anarhija, tikai pēc tam monarhija. Ieslīkstam mašīnu un moto-piekabju haotiskajā jūklī. Stress sit augstu vilni. Šķiet, ka te ir viegli izdarīt nepareizu kustību. Turu acis plaši vaļā un minu pedāļus, cenšoties nepakļūt zem kāda nepacietīga autovadītāja riteņiem.

Nolemjam piestāt centrā, lai palietotu internetu. Kamēr domājam, kur labāk novietot riteņus, pie mums piepeld vecs, izkaltis onkulītis, ar zīļu cepurīti uz galvas un „halātu“ mugurā. Mums par pārsteigumu, vecais labi runā angliski. Viņš ir žiperīgs un laiku velti nešķiež-jau pēc pāris pārmītiem teikumiem viņš no sava brūnā talāra kabatas izvelk ovālu, plevē ietītu haša gabaliņu, kas stipri atgādina čivauvas kakiņu. Vecais slavē, ka šī esot vislabākās kvalitātes manta, un viņš varot piedāvāt labu cenu-„nieka“ 50 eiro. Mēs skaidrojam, ka mums ir tikai 100 eiro uz mums abiem, uz 2 mēnešiem. Beigu beigās viņš nolaiž cenu līdz 20 eiro. Mēs, protams, atsakām, par ko vecais ir manāmi vīlies, un beidzot notinās. Bet nekur tālu.
Iznākot ārā no internetiestādes, atrodu Stasi runājam ar kādu aziātiska paskata veloceļotāju. Izrādās čalis no Dienvidkorejas. Sācis savu ceļu Beļģijā, izminies cauri Eiropai, lai arī apskatītu mazumiņu Āfrikas. Kamēr pļāpājam ar jauniegūto paziņu, kā no zila gaisa atkal uzrodas vecais haša tirgonis. Beigu beigās viņam tomēr izdodas nopelnīt uz mūsu rēķina-viņš izdiedelē naudu par to, ka palīdzēja man iegādāties vietējo SIM karti.

Kopā ar veloceļotāju Hanu nolemjam doties apskatīt pilsētas centru. Nesteidzīgi ienirstam pilsētas skaņu, smaržu un krāsu jūklī. Visapkārt zib un ņirb nenogurstošie ielu tirgoņi, kuri ar spīdošām acīm cer no mums izvilināt naudu, jo priekš viņiem tūristi šķiet kā staigājošas banknotes. Mūs pamanījuši, viņi uzstājīgi  aicina  katrs uz savu bodi, mēģinot mums nopārdot visādus brīnumus. Daudz cilvēku uz ielas uzsāk ar mums sarunu, taujājot par mūsu ceļojuma mērķi utt. Citi vienkārši smaida, sveicina un novēl mums jauku ceļojumu.



Pārvietojoties pa šaurajām ieliņām, gar acīm ņirb simtiem krāsu. Viss ir tik neredzēts un interesants. Mazajās bodītes tiek tirgotas brīnumu lietas. Gribas ieiet katrā un izpētīt visu sīkāk, taču pārlieku lielā pārdevēju uzmācība attur no šīs idejas.
Mazs, brūnīgs bērnelis izstieptajā rokā tur košļeņu paciņu, izmisušu skatienu cenšoties to pārdot katram no mums.

Šķiroties no Hana nospriežam, ka kopbilde nesanāks, jo, ļoti iespējams, uzprasot kādam nejaušam garāmgājējam mūs nofotogrāfēt varētu izvērsties par maksas pasākumu... Šķiet, ka marokāņi, pretēji angļiem, pie kuriem nupat viesojāmies Gibraltārā, mūsos nesaskata noskretušus nabagus, bet gan iespēju nopelnīt, kas ar laiku sāk šķist kaitinoši.






Atvadījušies no Hana, dodamies ārā no pilsētas. Tikmēr bars ar puišeļiem skrituļo pakaļ mašīnām, ik pa laikam pieķeroties kādai aizmugurē un izbaudot bezmaksas braucienu pa pilsētu. Pamanījuši divus apkrautus veloceļotājus, tie metas pakaļ mums, un vienam no viņiem arī izdodas pieķerties mana velo pakaļdaļai. Šķiet, ka autovadītāji neliekas traucēti par šādām bērnu rotaļām.

Neskatoties uz pārmērīgo uzmācību, pēc šīsdienas raibajiem piedzīvojumiem, marokāņi liekas draudzīgi un atvērti ļaudis-nekad vēl Eiropā nebija gadījies, ka tik daudz  svešu cilvēku sāk sarunu tāpat vien. Šodien tas notika ik uz soļa. Tāpat kā sveicināšanās un laba ceļa vēlējumi.

S:
Pulkstenis ir desmit no rīta un pilsēta dūc pilnā sparā. Visur, kur skaties, notiek aktīva cilvēku kustība, kuri pārvietojas pa plašiem, ar rakstainām flīzēm klātiem trotuāriem. Uz ielām notiek drudžaina satiksme. Ielas ir kā sacensību trases, kurās piedalās visādu viedu motorizētie līdzekļi, starp kuriem pa retam manevrē kāds velosipēdists uz veca velosipēda ar brūnīgi oranžu ķēdi, kas eļļu nav redzejusi gadiem, nolupušu metāla rāmi un ar dubļiem dāsni ieziestiem ratiem. Tepat arī bērni uz skrituļslidām lavierē satiksmē, ķeroties pie mašīnu durvju rokturiem un kopā ar tām aiznesoties tālumā pa ielu. Vadītāji tam nepievērš uzmanību- tā ir ierasta ikdienas lieta. Tepat arī kāds ēzelis iejūgts smagajā pajūgā ved savu vezumu. Uz apļveida kustībām valda anarhija, tā vārda labākajā nozīmē. Te nav likumu, izņemot vienu: „Skaties uz abām pusēm un mēģini neiebraukt citā!” Ar ko vietēji ļoti meistarīgi tiek galā. Apļa vidū baltā ādas mētelī tērpts,  baltiem ādas cimdiem rokās, stāv policists un šķietami kaut ko dara. No tā visa man reibst galva un es uztraucos par Gitu, kura jau ir manāmā stresā no apkārt notiekošā. Uz ielām nav manāmi luksofori un cilvēki, skrienot savās darīšanās, visnegaidītākajās vietās šķērso ielas, citi brien zigzagojot caur mašīnām, kas laicīgi ir apstājušās vai samazinājušas gaitu nelielos sastrēgumos, un nepacietīgi pīpina.

Pilsēta šķiet neliela, bet cilvēku burzma ir apbrīnojama. Liekas, ka neviens te nesēž mājās, visi skrien darīšanās vai stāv uz ielas kaut ko gaidot. Pilsētas cilvēki ir ģērbti ļoti dažādi. Citi nēsā arābu tradicionālos apģērbus, citi ir pārdevušies Eiropas modei. Vīriešiem dominē melnās ādas jakas, kādas mums bija populāras 90tajos, citiem ir vietēja ražojuma „mēteļi” kas sedz ķermeni no galvas līdz pašam potītem; galvas sedz platas, dziļas kapuces ar spico galu, bieži ar slotiņu piestiprināto spicītē. Sievietes ir ģērbtas ļoti dažādi – citai mugurā  glauns kostīms, citai -grezns Marokāņu tērps, kas aci priecē ar savām raibajām krāsām un sarežģītajiem ornamentiem. Daudzām galvā ir raibs lakats, kas sedz galvu un apvij kaklu kā šalle. Citas sievietes staigā ar Makokāņu tērpiem, kuri ir prasmīgi piegriezti, un pieguļ pie ķermeņa kā kleitas, izceļot valkātājas figūru. Jaunieši, atkarībā no vecāku maka biezuma, vai nu staigā modernās, krāsainās drēbēs, vai arī nedaudz netīros sporta tērpos un prašņā naudu.

Vecpilsēta ir pārvērtusies par tirgu, kur simtiem pārdēvēju tirgo savu preci un piedāvā savus pakalpojumus, izvietojušies neskaitāmajās šaurajās ieliņās. Citiem pieder neliels veikaliņš, citi tirgojās sēžot aiz plaša galda, kas pārkrāmēts ar visu ko, citiem ir tikai pāris kastes ar svaigi izzvejotajām zivīm, daži atkal nepārtraukti kustās pa vecpilsētu, tirgojot mājās gatavotu karstu ēdienu vai augļus, kalniem iekrautus ratos. Ieraugot eiropiešus, tie metās viņiem virsū kā plēsīgi zvēri uz medījumu, piedāvājot ‘neticami zemās’ cenas, kas vēlāk parasti tiek nolaistas pieckārtīgi, lai tikai izdotos kaut ko notirgot. Lēnām pārvietojoties pa šaurajām, bruģētajām ieliņām nodevīgās sporta drēbes un ar somām apkrāmētie riteņi mūs daudzu acīs padara par staigājošiem naudas maisiem no Eiropas. Viņi pat nevarēja iedomāties, ka mūsu ceļojuma budžets ir pat smieklīgs priekš vidusmēra marokāņa. Izlaižot apli pa vecpilsētas labirintu, konstanti atgrūžot tirgoņu piedāvājumus, mēs dodamies ārpus pilsētas, ceļā uz Fēs.

PILSĒTAS UN CIEMI

Maroka, salīdzinot ar Spāniju vai kādu citu Eiropas valsti, nav blīvi apdzīvota. Lielās pilsētas ir skaitāmas uz roku pirkstiem un nelieli ciemi, kas ir izmētāti starp tām, nav sastopami uz ceļa tik bieži, bet cilvēku klātbūtne ir gandrīz visur-visur ir redzamas vientuļas mājas un to iemītnieki, soļodami gar ceļmalu savās darīšanās.

Ciemos un nelielās pilsētelēs dzīve rit manāmi citādāk, kā pilsētās. Uz ielām joprojām pulcējas daudz cilvēku, uzturot Marokai tik raksturīgo burzmu. Visas darīšanas te notiek caur tiešo komunikāciju, tāpēc vislabākā vieta tam ir kāda gaļas grilētāva vai kafejnīca, kur pulcējās skaļas cilvēku grupas, kaut ko apspriež dzerot  pārsaldinātu piparmētru tēju. Mazajos ciemos mēs ar savu klātbūtni izraisījām lielus izbrīnus-brīžiem likās, ka priekš dažiem mūsu ierašānās bija gada notikums: divi, ar somām apkrāmēti riteņbraucēji no Eiropas,  šķērso manu ciemu! 

Bērni dodas uz skolu nekurienes vidū
Mikro ciemats nekurienes vidū. Mājas būvētas no māliem/dubļiem


...tomēr arī šeit bērnu pa pilnam
Piestājot pie kāda kioska, lai nopirktu nedaudz ēdiena ceļam, mēs mirklī bijām aplenkti ar daudziem bērniem, kuri sastājušies riņķī vēroja mūs, nesakot ne vārda, tik ik pa laikam kaut ko sačukstoties. Pieaugušie bieži māja ar rokām, sveicināja mūs ar patīkamu smaidu un apbrīna pilnām acīm, novēlot mums „Bon voyage!”.
Ciemi ir manāmi nabadzīgi, ar sadrumstalotu asfaltu galvenajā ielā, kas jau desmitgadēm cieš kravinieku satiksmi. Mājas ir noputējušas un nepievilcīgas, pa šķērsielām kopā ar cilvēkiem ložņā kaķi, meklējot savas iecienītākās ēdināšanas vietas, kur tos pabaro kāds gaļas izcirtējs vai zivju tirgonis. Ceļmalā ik pa laikam manāma kāda vista brīvgaitā. Un, protams, neatņemama katra ciemata sastāvdaļa – mošeja-kas, stingri ievērojot laika intervālus, sasauc cilvēkus uz lūgšanu, caur ruporiem, kas izvietoti augstajos torņos, izdziedot: „Allah akbar!”, kas no tāluma dažreiz izklausās pēc mopēdu motora akselerācijas un lielākos ciemos un pilsētās vairākas mošejas rada mopēdu sacensību efektu. Rūcot kā mazkubīgi motori, kas maina savu skaņas toni, ieskrienoties un pārslēdzot ātrumu un ieskrienoties vēl ātrāk. Daudzi vietējie, paklausīgi klausot saucienā, krīt ceļos ar skatu uz austrumiem un saplok lūgšanā, daži pat izmantojot ceļmalas netīro ‘zālāju’ lūgšanas tepiķa vietā. 


CEĻI UN ŠOSEJAS (LIELCEĻA RECEPTES KĀ NOMIRT MAROKĀ)


G:
Vakar (un arī šodien) pārliecinājos par to, ka Marokas ceļi nu galīgi nav riteņbraucējiem draudzīgi. Nokļuvām uz ceļa, kur satiksmes plūsma abos virzienos bija nepārtraukta. Garāmbraucošās mašīnas traucas mums garām tik tuvu, ka es no bailēm esmu sarāvusies maziņa, un ar rokām, cik vien spēka, iekrampējusies riteņa stūrē, lai garāmbraucošo mašīnu radītā vēja plūsma neiemet mani grāvī, vai vēl ļaunāk-zem ātri skrienošajiem mašīnu riteņiem. Ceļa malas ir nelīdzenas un asfalts apgrauzts un bedrains. 



Noskatoties uz kārtējo pret asfaltu izsmērēto suni, pār ķermeni pārskrien aukstas tirpas. Iespēja nomirt ir visnotaļ reāla. Ar sakostiem zobiem un no stresa un bailēm nospriegotu ķermeni cenšos pierauties pēc iespējas tuvāk ceļa labajai malai, lai neizšķīstu pret pretimbraucošās mašīnas vējstiklu, kura patlaban veic kārtējā traktora apdzīšanas manevru, totāli diskriminējot divus velobraucējus. Mašīnai traucoties man tieši garām, nedaudz sašūpojos, un šķiet, ka tūliņ jau lidošu grāvī. Tomēr atgūstu līdzsvaru, un sāku mīt pedāļus sparīgāk, lai ātrāk tiktu prom no šīs mašīnam, traktoriem, smagajiem un citiem dīvainiem motorizētiem braucamajiem pārpildītā ceļa.




G:
Šķiet, ka tāda ierobežojuma kā pasažieru skaits mašīnā vai krasvas svars šeit neeksistē, bet, pat ja arī eksistē, neviens to neievēro. Veco krēmkrasas takšu priekšējā pasažieru sēdveitā nereti sēž divas personas, un, protams 3-4 personas aizmugurē. Par pārvietošanās līdzekli tiek izmantotas arī dažādu veidu piekabes-gan mopēdu nelielās, gan kravas mašīnu ietilpīgās, kur ērti pārvietoties var pat 10 sari tērptas lēdijas. Zirga/ēzeļa pajūgs-ierasta lieta pat pilsētā, par lauku ciematiem nemaz nerunājot. Visizmisušākie, vai tie, kuriem busā nepietiek vietas, vienkārši pieķeras pie busa aizmugures un, stāvot uz pakaļējā bampera, izbauda braucienu svaigā gaisā ar ātrumu 70km/h.

Velosipēds nav ļoti izplatīts pārvietošanās līdzeklis, bet, ja kāds to lieto, tad parasti tie ir bērni vai tie, kuri nevar atļauties motorizēto transportu.





S:
Arī Marokā būdami uzticami saviem ratiem un pedāļiem, mēs mērojām visas distances pašu spēkiem, kaut gan transporta pakalpojumi bija manāmi zemāki kā Eiropā.
Pametot Tanžiru mēs ienirām dziļāk vilinošajā Āfrikas kontinentā, sekojot dažādiem ceļiem, kas veda mūs iekšzemē uz Fēs, tad atkal pretī okeānam uz galvaspilsētu Rabat, kam sekoja Casablanca divu dienu braucienā un, visbeidzot- Marakeša, kur arī mūsu Marokas ceļojums aprāvās. Kā tad mums gāja pa ceļam?

Ar masīvu ceļa vēja palīdzību mēs izlidojām ārā no Tanžiras, sekojot Atlantiskā okeāna piekrastei. Braucās viegli-spidometrs rāda jau 33km/h. Ir agrs rīts un labi asfaltētā šoseja, kas gar krastu iet uz Rabat, ir gandrīz tukša. Saule virs galvas spilgti izgaismo ar plastika iepakojumiem piepūstos laukus. 


Reizēm skatu uz okeānu aizsedz kāda priežu audzīte. Negaidīti mums garām ar ātrumu, kas varētu būt ap 40km/h, paslīd velosipēdists. Pirmais sportists, ko es šeit redzu. Tas panesās garām uz sava 90to gadu šosejnieka ar alumīnija rāmi un vēl joprojām 36 spieķu ratiem, pasveicinot mūs ar plašu, baltu smaidu. Tas lēnām attālinās, kamēr es ar apbrīnu pētu viņa baltās velodrēbes un baltās Adidas sporta bikses, kas plīvo stiprajā vējā. Pieaugot kilometrāžai, ceļš un satiksme uz tā mainījās, un patīkamais rīta brauciens tika aizmirsts.
Šosejas Marokā izrādījās ļoti bīstamas, pārspējot pat nolādētos Polijas tranzīta ceļus. Uz šauriem, sliktas kvalitātes ceļiem, valda strikta hierarhija: vislielākais transportlīdzeklis rullē un pārējie pakārtojās tam pēc izmēriem. Velosipēds vai kas mazāks tajā nemaz nav iekļauts. To man pavēstīja plakana pankūka uz šosejas asfalta, kura izskatījās pēc kādreiz dzīvās vistas, kas ganījās pie ceļmalas. Vairāki klibie suņi, ko es satiku pa ceļam tai piekrita. Braukt palika ļoti stresaini un domu par mūzikas klausīšanos garlaicīgajos apvidos nācās aizmirst. Sapņojot par spogulīti, kā ieradumu  pieņēmu ik pa laikam atskatīties pāri plecam, kad no tāluma sāka tuvoties kāda skaņa. Ja gadījās tā, ka nopakaļ braucošā mašīna un pretī braucošā mašīna satikās tieši tajā kustīgajā punktā, kur tu pārvietojies ar saviem 20km/h, kas ir manāmi mazāks par 100-110km/h vidējo ātrumu marokāņu vadītājiem, nācās lēkt no ceļa nost, jo cerēt, ka viena no tām piebremzēs vai pabīdīsies bija nāvīgi muļķīgi. Dažreiz asinīm lika sastingt skats, kad  pretī ar milzīgu ātrumu virsū nesās daudztonnu nāve – kārtējais ar malku vai ķieģeļiem pārkrāmētais smagais, kas  veica apdzīšanas manevru, ignorējot faktu, ka tu brauc viņam pretī pa šauru šoseju un aiz tevis vēl no tāluma tuvojas pretimbraucošās mašīnas. Neatliek nekas cits, kā lēkt uz ceļmalu, stingri iegrābjoties stūrē pieplokot pie tās, lai ar pretvēja vilni netiktu iepūsts grāvī. Interesanta sajūta! Absolūti visi braucēji ir Šumaheri.




Nogriežoties uz mazākas, otršķirīgas šosejas ceļā uz Fēs, vienlaicīgi ar mašīnu skaitu iespējas nomirt manāmi samazinājās, bet vēl joprojām bija reālas. Ceļš vēl vairāk sašaurinājās un tā kvalitāte pasliktinājās. Asfalts ik pa laikam pārvērtās par izdangātiem grantenes posmiņiem. Mašīnas, braucot viena otrai pretī, lai izmainītos nobrauca ar diviem riteņiem no asfalta,aiz sevis paceļot milzīgu putekļu mākoni, bet nepamazinot ātrumu. Mašīnu nav daudz, tāpēc var braukt vēl ātrāk! Te arī noderēja mūsējās traktorenes, jau mēnesi nobraukājušas līdz tāpat vien, salocītās somā. Vienu dienu samainot gumiju, nolekšana no apgrauztā ceļa asfalta uz akmeņainu ceļmalu vairs nebija tik sāpīga.
Plānojot maršrutu
Kad  nonācām uz pavisam maziem ceļiem, kas kartē ir apzīmēti ar baltu krāsu, mūs gaidīja veloceliņa platumā ceļš, gandrīz bez satiksmes un civilizācijas pazīmēm. Vai nu taisns pa līdzenumiem, vai lokans pa pauguriem, tas veda mūs caur plašiem, uzartiem laukiem, kur pavasarī kaut kas augs. Milzīgi, vientulīgi plašumi dažādos brūnās krāsas toņos un tajos izkaisītās vientuļās mājiņas.





 Stiprs vējš arī bija katras dienas pavadonis, klejojot garlaicībā pa pauguriem, uzjautrinoties dzenājot atkritumus…  


PLASTMASAS DRUDZIS


G:

Ceļmalas ir izraibinātas ar dažādu krāsu atkritumiem, pa gabalu radot sajūtu, ka tās ir kādas dīvainas dekorācijas. Bet labi neziskatās. Lopi, kas ganās ceļmalās ēd zāli, kas caur caurēm piedrazota ar plastmasas maisiņiem un citu mūsdienu pasaules naftas izstrādājumu pārpaliekām. Kāds ar grābekli grābj atkritumus ugunskurā, no kuras gaisā paceļas toksiski melni dūmi. Par dabas tīrību, šķiet neviens te nebēdā. Sākumā šķiet, ka tā tas ir tikai lielākās pilsētās un ap tām, taču vienreiz iegriezāmies palūgt ūdeni kādā ļoti nomaļā mikro ciematā nekurienes vidū, kur visas  sarkanās māla/dubļu mājiņas bija pašu iemītnieku rokām celtas, un pat tur valdīja tas pats plastmasas maisiņu un citu sūdu drudzis.
Viss viens-mazs ciemats, vai liela pilsēta...


...atkritumi ir visur


***

G:
Joprojām izpelnāmies vietējo uzmanību un interesi-katrs grib uzsākt sarunu un novēlēt bon voyage. Žēl, ka valodas barjera traucē saprast visu pārējo.

Šodien arī pāris reizes pierādījās marokāņu izslavētā viesmīlība. No rīta kā ierasts ēdām brokastis, kad  pār lauku mūsu virzienā tuvojās veca sieva, rokās nesdama paplāti. Uz paplātes bija tējkanna ar karstu piparmētru tēju, pašcepta maize un vārītas mājas vistu olas, kuras pēc sievas pamācības pirms ēšanas jāapvārta karijā. Žēl tikai, ka neko lāga nevarējām sarunāties, kā tik vien ar žestiem un katras savā valodā. Vecā sieva notupstas mums blakus, un klusēdama ik pa laikam piepilda caurspīdīgās glāzes ar saldo piparmētru tēju. Šāds brokastu papildinājums šajā īpaši dzestrajā rītā bija tieši laikā.



Tajā pašā dienā, kad tik tikko bijām papusdienojuši, pie mums pienāca divi vīrieši un, noprotot pēc viņu žestiem un pāris franču valodā izteiktiem vārdiem, aicināja mūs pusdienās uz savām mājām. Par cik tik tikko bijām labi paēduši, nospriedām, ka nebūtu lāga vēl vairāk piestūķēt vēderus. Šamējie bija dikti ieinteresēti mūsu ceļojumā, tāpēc cik pratām, centāmies atbildēt uz viņu arābiski uzdotajiem jautājumiem. Atvadījušies, turpinājām ceļu pret stipro vēju.

Ceļa kvalitāte manāmi pasliktinājās-likās, ka viena braucamās daļas josla laika gaitā ir izdilusi līdz nullei, un nu tās vietā ir smiltis un akmeņi. Toties uz šāda ceļa satiksme bija krietni mazāka un lēnāka. Pārsvarā te kursēja zirgu pajūgi, ēzeļi vai kājāmgājēji, tikai reizēm garām pabrauca pa kādam motorizētam aparātam.


Ceļš mūs ieveda dziļāk laukos. Šķiet, ka cilvēki te ir vēl nabadzīgāki. Ielu malās katrā apdzīvotā vietā ir tirdziņi. Un, protams, šiškebaba smarža un baltie dūmi, kas piepilda ielas. Braucot cauri katram ciemam, ceļu malās stāvošie ļaudis pavada mūs ar sveicieniem un citiem uzjautrinošiem izsaucieniem. Kad dodamies cauri kādam īpaši mazam miestam, šķiet, ka visu acis ir piekaltas mums. Vislielāko interesi izrāda bērni, kuri dažkārt pat mēģina skrienot mūs panākt.


Uzmācīgā "Velobanda"
Pusdienu pārtraukums upes krastā
 Arī kad iegriežamies kādā super mazā veikaliņā ceļmalā, lai nopirktu šo to ēdamu, vienā acu mirklī mēs esam mazo knēveļu ielenkumā, kuri ar acīm seko katrai mūsu kustībai, katram dīvainajā valodā izteiktajam vārdam.


LĒTĀ VALSTS

Iebraucot Fes
S:
Viens no stāstiem, ko mēs bieži dzirdējām no dažādiem cilvēkiem, bija par to, ka Marokā ēdiena un dažādu preču cenas ir neticami lētas salīdzinot ar Eiropu. Tuvojoties Marokai, abi mēs lolojam šo domu, jau iztēlojoties, kā mēs pirksim visādu štruntus nemaz neskaitot naudu. Realitāte bija diezgan citādāka.
Galveno samulsinājumu radīja eiro un dirāmu dažādās vērtībās. Par vienu eiro Marokā var saņem 11 ar astīti dirāmu. Kas liekās daudz, smuko papīra naudas zīmēs ietērpti, bet patiesībā tas ir tikai viens eiro. Tā mēs, apmainot eirikus pret vietējo valūtu uz laiku sajūtamies bagātnieki, saņemot pāris tūkstošu ar dažādas krāsas papīrīšiem, un dēvamies tos tērēt.
Ieejot pirmajā lielveikalā Tanžirā un izmetot ekskursijas apli gar produktu plauktiem, es biju smagi sarūgtināts par patieso situāciju. Cenas galīgi neizskatījās lētas un tām klāt pieliktā dirāmu mazvērtības nulle padarīja cenas vēl draudīgākas. Mums pierastie ceļošanas produkti izrādījās ievērojami dārgaki un ‘ekskluzīvas’ lietas tādas kā siers vai jogurts stāvēja augstākā plautiņā, mums nesasniedzami. Nācās pārplānot ierasto ēdienkarti, kurā tagad tika iekļauts kus-kus, aromatiskās garšvielas un zaļā tēja, kas tiešām bija pieņēmamā cenu kategorijā un bija nopērkami uz svara.
Atpūtas un lēto kūciņu pauze kādā  Fes medinas šaurajā, klusajā ieliņā
Tālākais ceļš mūs aizveda uz tirgu, kur sulīgi krāsainajiem augļiem un dārziņiem nebija norādīta cena, to vajadzēja prasīt un mēģināt izkaulēt labāko piedāvājumu. Ar to mums ar negāja diez ko gludi, jo mēs vēl joprojām bijām Eiropas naudas maisi. Bet arī te mēs atradām veidus kā pielāgoties pārtikai un izveidot jauno Marokas ēdienkarti diviem mūžīgi izsalkušiem riteņbraucējiem. Tajā tika iekļauta maize, kas salīdzinot ar Eiropiešu bagetēm garšoja pēc īstas maizes nevis paralona. Bieži to varēja nopirkt tikko izceptu, vēl siltu. Tirgū atrodamā maize ļoti bieži bija mājās gatavota, kas to padarīja par vēl iekārojamāku, jo varēja izbaudīt dažādus maizes garšas toņus dažādu cepēju izpildījumā. Rieksti uz žāvētie augļi piepildīja mūsu somas un vēlāk vēderus- svaigi un naturāli, īpaši treknās dateles. Un, protams, dārzeņi un dažreiz augļi, kuri tirgū, neskatoties uz savu ne tik sterilo izskatu, izraisīja uzticību un apetīti, jo nebija mērojuši tūkstošiem kilometru, lai, apsmidzināti ar dažādām ķīmijām, nonāktu veikalu plauktos. Olas palika par mūsu iecienītākajām brokastīm, jo bija nopērkamas pa vienai un lielākoties izskatījās pēc mājas vistu darba un maksāja sākot no viena dirāma, atkarībā no to lieluma.
Fēs tirgus
Mūsu prāts nebija noskaņots uz suvenīru un drēbju pirkšanu, kam nebija īsti vietas uz velo un tirgoņu pārmērīga uzmācībā atbiedēja vēl vairāk. Kaut gan, staigājot pa Fēs vecpilsētas tirgu, viena pārdēvēja ‘šarms’ un runātprasme (angļu valodā) lika mums apstāties un beigās iegādāties mūsu vienīgo suvenīru, ko mēs atvedām no Āfrikas. Nokaulējot 180 dirāmu nesimpātisko cenu līdz 50 dirāmu smaidīgam piedāvājumam. 5 eiro – nav slikti, par retro tējkannu ar 400ml ietilpību. „Good Marocan price”, teica pārdevējs piemiedzot ar aci un smaidot, ar no saldās tējas dzeltenīgiem zobiem, piečukstēdams: „Because it’s very quiet now…” viltīgi pārmetot ar skatienu apkārtējos tirgoņus un garāmgājējus, un tad atkal ieurbinoties mums un pabeidzot: „It’s quiet season!”
 Tagad mums ir jauns ceļa biedrs!

Būdami lieli tējas dzeršanas cienītāji, kas ir vairāk kā Lipton maisiņa mērcēšana karstajā ūdeni, mums patīk dažādu civilizāciju tējas kultūras, kas tējas dzeršanu padara vairāk ka karstā šķidruma ieņemšanu ķermenī. Tās ir tradīcijas, kas ietver sevī noteiktas ‘ceremonijas’, kas saistās ar cilvēku socializāciju pie tējas krūzītes. Marokāņem arī ir sava tējas kultūra, sava tēja, savas formas un materiāla tējkannas un citas neatņemamas lietas. Marokā visi dzer stipru, karstu piparmētru tēju, kas parasti ir brūvēta tērauda tējkannā uz četrām kājiņām, ko rotā metālā iegravēti raksti. Neatņemama tējas sastāvdaļa ir cukurs. Daudz cukura! Tik daudz, ka tēja paliek nedaudz sīrupaina, bet stiprais piparmētru brūvējums patīkami atsvaidzina. Tēja tiek ielieta apmēram 100ml stikla glāzītēs, kas bieži izskatās kā miniatūrās graņonkas un greznākās no tām ir apdāvinātas ar apzeltītiem rakstiem. 


DĪVĀNSĒRFINGS

Maroka nebeidz pārsteigt - Fes pilsētas centrā starp palmām un trotuāriem mierīgi savā nodabā ganās zirgs brīvgaitā
S: 
Es sēžu pilsētas centrā, vērojot spēcīgu satiksmes straumi uz vienas no pilsētas apļveida kustībām: tie paši takši, tikai citā krāsa, autobusi, vieglās mašīnas, mopēdi un velosipēdi steigā traucās visos virzienos, kaitinoši pīpinot, starp satiksmi brien cilvēki, neskatoties uz luksofora gaismām. Spilgti spīd saule un patīkami cepina. Vēl joprojām jūtos apslimis, lasu Arjunas grāmatu nogalinot laiku, kamēr Gita nodarbojās ar interneta sērfošanu kafejnīcā. Atgriežoties, viņa paziņo, ka šodien vakarā ir sarunāta tikšanās ar vienu čali, kas mūs izmitinās savās mājās. Lecam uz riteņiem un kopā ar satiksmi dodamies uz tikšanās vietu – Fēs vilcienu staciju. Vakars izvērtās galīgi ne tā kā bija plānots. Nogaidot čali ne mazāk kā trīs stundas, un saulei jau norietot, tas mums piezvanīja un paziņoja, ka kaut kas ir noticis ar viņa māti un viņš nevar mūs izmitināt. Negaidīta un visnotaļ nepatīkama situācija. Mēs esam palielā pilsētā, paliek tumšs un naktsvieta mums aplauzās. Veiksmīgā kārtā mēs atradām labu vietu koku audzē parkā, nost no centra, kur arī pārlaidām nakti, lai no rīta dotos apskatīt vecpilsētu un  pēcāk doties tālāk uz Rabat. Nakts izvērtās mierīga un silta neskatoties uz to, ka gulējām gandrīz vai Fēs centrā. No rīta mūs pamodināja mošeju mopēdu sacensības.  Sātīgi pabrokastojot mēs devāmies ceļā…

G: 
Ceļā (Marokā) pavadītās teju divas nedēļas šķiet kā vesela mūžība. Jūtos kā iesēdusies karuselī, kurā griežoties gar acīm ņirb simtiem krāsainu iespaidu un notikumu. Sākumā ir jautri un pat patīkami, bet pēc ilgākas šādas griešanās sareibst galva un sametas slikta dūša. Gribas apstāties, izkāpt āra un uz brīdi atvilkt elpu. 
Kārtēja kempinga vieta

Stress un nogurums valda pār  garu un ķermeni. Nekas neiet kā plānots. Visvairāk sarūgtina tas, ka dīvānsērfingā sarunātās naktsmājas viena pēc otras atkrīt: vienam slima māte un pilna māja ar apraudzītajiem, otram māte roku salauzusi, un pilna māja ar apraudzītājiem, trešajam ir iebildumi pret pāriem, ceturtais izliekas par beigtu, uzzinot, ka es ceļoju kopā ar vīriešu kārtas pārstāvi... un tā tālāk un tā joprojām. 
Trīs stundas pavadām pie stacijas, gaidot zvanu no dīvānsērfera, kurš beigu beigās mūs tomēr nevar izmitināt...


Fēs-visnotaļ eiropeiska pilsēta. Ja neskaita zirgu, kurš ganās ielas malā...
Sauc to kā gribi-sliktu veiksmi, sakritību vai seksismu-nozīmi daudz tas nemaina, jo tādu vai citādu iemeslu dēļ naktsmājas mums neizdodas dabūt.
Nakti pavadām piepilsetas šķidrajā mežiņā, lai otrā rītā dotos apskatīt pilsētu. No rīta vēl pirms saulrieta mani pamodina mošeju aurošana. Sākumā viena, tad otra, un tā cita pēc citas tās apvieno savas skaļās rīta lūgsnas vienā kopēja kakafonijā, kas stipri vien atgādina mopēda rūkoņu. Dažkārt pat grūti atšķirt.
Pusi dienas pavadām maldoties pa varenā mūrī ieskauto medinu jeb vecpilsētu, kur superšaurajās ieliņās simtiem gadu vecu māju ieskauti sēž ielu tirgoņi, kuri cenšas notirgot visdažādākās preces, sākot no glaunām marokāņu tējkannām un rakstainiem lakatiem, beidzot ar svaigu piparmētru buntītēm, krāsainu un smaržīgu garšvielu kalniem un dažnedažādiem žāvētiem augļiem un putraimiem. Viss izskatās neparasts un vilinošs, un pēkšņi manī pamostas patērētāja instinkts. 


Katrā pilsētā, kur pabijām, ir medina jeb vecpilsēta, kuru no visām pusēm ieskauj varens mūris


Ieeja medinā

Gribas visu nopirkt un paņemt sev līdzi. Tomēr vienīgā lieta, ko atļaujamies iegādāties ir tipiska marokāņu tējkanniņa, kuras cenu mums izdodas nokaulēt pat 3 reizes uz leju, tādējādi sākotnējo 15 dirāmu jeb 15 eiro vietā samaksājot vien 50 dirāmus jeb aptuveni 5 eiro. Pārdevējam gan ilgi nākas mūs pārliecināt par šī pirkuma iegādi. Savas tumšās acis ieurbis te vienā, te otrā no mums, viņš pusbalsī, it kā lai kāds nejaušs garāmgājējs nesadzird, atkārto:” Give me 80 dihrams, it’s quet season, i usually sell it for 200!”
Veids un intensitāte, kādā viņš savu sakāmo atkārto, izraisa manī pēkšņu smieklu eksploziju, un, lai neaizskartu pārdevēju, pagriežos uz promiešanu. Sapratis, ka izredžu ir maz, tirgonis beigu beigās atdod mums čajņiku par nieka samaksu, beigās vēl piemetinot, ka nekāda ienākuma no šī viņam gan nebūšot.

Maldoties tālak pa šauro, cilvēkiem pieblīvēto ielu labirintu, ik pa laikam mums uzklūp kāds „izpalīdzīgs” lēta hoteļa ierādītājs vai ekskursijas vadītājs, kurš gatavs mums izrādīt ievērojamākās pilsētas vietas. Bet velti, jo naudas mums ironiskā kārtā ir vēl mazāk, nekā viņiem.



G:
Tomēr šajā pasaulē sastopami arī nesavtīgi cilvēki, kas gatavi palīdzēt, pretī negaidot nekādu samaksu. Tā  piemēram, dienu pirms ierašanās Fēs mērojām ceļu caur tuksnesīgiem kalniem, kas plešas visapkārt, kur vien acis rāda. 

S: 
Cīnoties ar stipro pretvēju, mēs esam ceļā uz Fēs. Uzartajā ‘tuksnesī’ tuvojās dienas beigas, bet potenciālā naktsvieta nekur nav manāma. Nesakoties uz leģendāro marokāņu viesmīlību, šī zeme nav viesmīlīga mūsu ceļošanas stilam. Apvidus ir tuksnešains – ne mežu ne pļavu. 



Vakar ar grūtībām  atradām vietu apelsīnu plantācijā, kur mums sanāca atrast aizvēju aiz bieziem krūmiem, bet aukstā, mitrā zeme mums neļāva labi atpūsties pa nakti. Vai mūs šodien gaida kaut kas ļaunāks? Vai šonakt uzartie lauki būs mūsu mīkstā gulta un aukstais vējš-sega?
Oranžā saule, brīdinot par dienas beigām, ir sastingusi virs paugura, izgaismojot laukus ar siltiem gaismas toņiem. Braucot garām kārtējai lauku sētai, mēs izlēmām piestāt un paprasīt ūdeni- mūsu rezerves ir gandrīz izsmeltas. Nogriežoties no asfalta mēs iebraucam sētā pa grantinieci, apmetot līkumu gar zemu vienstāva lauku māju ar salmu jumtu. Pagalmā sēž vairākas sievietes, tērptas laucinieku pelēcīgajās un manāmi netīrās drēbēs. Pa pagalmu skraida vistas un mazi bērni. Ar žestiem parādām, ka mums vajag ūdeni un padodam tām tukšās velopudeles. Viena sieviete saprotoši paņem pudeles un uz dažām minūtēm pazūd iekšā mājā, tad atgriežs ar 4 piepildītam pudelēm un iedot tās mums. Pasakot paldies, ieliekot pudeles turētājos mēs jau taisāmies izbraukt ārā no sētas, kad no mājas iznāk pusmūža vīrietis, ģērbts acīmredzami darba drēbēs, kuras bija pamatīgi novalkātas un dāsni klātas ar dažādu laikmetu traipiem un pleķiem. Viņš mūs atsauc, un,  pielietojot roku žestus  sāk mūs iztaujautāt arābiski, kur mēs dodamies. Pasakām, ka uz Fēs. Vīrs izskatās nedaudz sašutis un rāda ar roku, ka saule ir jau zemu-jautā, kur mēs gulēsim šonakt. Saliekot rokas piramīdas formā es skaidroju, ka gulēsim teltī. Tas pagriežas pret savu māju un  kaut ko saka. Mēs, saprotot, ka mūs aicina pārlaist nakti, nedaudz samulstam un sākam mīcīties neizlemtībā. Tas ir diezgan neparasts piedāvājums un mums ir neērti. Vīrietis atkārto teikto, pieliekot roku pie sirds un nedaudz pieliecot galvu, dodot mums saprast, ka tas būs liels pagodinājums priekš viņa, ja mēs paliksim viņa mājā.. Saskatījušies ar Gitu, mēs piekrītam piedāvājumam. Priekšā diez vai mūs gaida kas labāks par šo. Bet, kas mūs gaidīja iekšā mājā arī bija liels pārsteigums.

G:
  Griežam riteņus riņķī un sekojam saimniekam atpakaļ uz mājas pusi. Pie mājas ganās šķietami grūsns ēzelis. Tiekam ievesti iekšējā pagalmā, kas ir kvadrātveida laukums, kuru no visām pusēm ieskauj ēkas. Pa vienu no tumšajām durvju ailēm uz mums noraugās vairākas govis. Pa pagalmu skraida vistas ar cāļiem. 



Mēs tiekam ievesti garā, šaurā istabā, kuras klona grīdu rotā zils paklājs, bet gar 3 sienām novietoti dīvāni/gultas, kas pārklātas ar skaisti rakstotām segām. 

Noliekam istabā  velo, un tiekam aicināti ārā, kur zem nojumes žigli un operatīvi mājas saimniece sagatavo glaunu sēžamo stūrīti, no diviem šauriem matračiem izveidojot kaut ko līdzigu stūra dīvānam. 

Pa iekšpagalma durvju šķirbu uz mums noraugās četri ziņkārīgu, bet kautrīgu bērnu acu pāri. Ienākot pagalmā tie trinas gar mātes garajiem brunčiem, neatraudami katienu no svešajiem viesiem. Cik nu varam, cenšamies komunicēt ar draudzīgo mājas saimnieku. Viņš paskaidro, ka šī ir viņa māja, un ka tas viņam esot gods, mūs izmitināt.
Mājas saimnieks Mohameds

 Laimīgi sēžam uz mīkstajiem sēžamajiem un vērojam aiz kalna aizkrītošo sauli.

S:
Saule nu jau norietēja, uzsmaidot mums ar pēdējiem vakara stariem un, izgaismojot terasi, pazuda aiz kalna. Palika vēsi. To pamanot, saimnieki mums atnesa vairākas segas un spilvenus, paši tos pabāžot mums aiz muguras, lai nav jāsaskaras ar auksto sienu. Palika tumšs un saules gaismu aizvietoja LED diožu laternas uz baterijām, jo elektrības mājā nebija...

G:
Pēc brīža mūsu priekšā uzrodas mazs galdiņš, uz kura tiek noliktas ceptas olas, nupat cepta, silta maize, mazos, glītos trauciņos tiek pasniegts pašmāju sviests un aromātiska olīveļļa. Mūsu acis un vēderi jau priekā gavilē. Viss izskatās ļoti labi, garšīgi un tradicionāli. Vēl pēc brītiņa saimniece iznes paplāti ar tējkannu un glāzēm.

S:
Kamēr mēs noparkojāmies, uz terases zibenīgi tika uzklāts tepiķis, atnesti divi matrači pārklāti ar rakstainiem pārvalkiem, un maziņš galdiņš. „O! Cik labi būs gulēt uz matračiem!” padomājām mēs, atpakojot mūsu mantas, lai pārģērbtos. Bet matrači bija tikai sākums. Piesēžot uz tiem kopā ar mājas saimnieku un uzsākot žestu dialogu ar Muhamedu (mājas saimnieku), kas runāja tikai arābu valodā. Pēc īsa mirkļa uz galda parādījās svaigi cepts kukurūzas plācenis, kas bija uzlikts virsū mājās ceptai maizei uz liela, plakana, ar rakstiem rotāta šķīvja. Tad tika pasniegti vēl vairāki mazi trauciņi no tā paša rakstainā komplekta ar tajos ielietu olīveļļu un citos ieliktu sviesta pikucīti. To mums, kopā ar viesmīlīgu smaidu, pasniedza saimniece. Meistarīgi, ar ātrām naža kustībām, tā sadalīja kukurūzas plāceni šķēlēs un atkal pazuda virtuvē, lai pēc brīža atnestu sudrabotu paplāti ar vairākām stikla glāzītēm un baltu tējkannas formas termosu, kurā iekšā bija svaigi vārītā kafija. Protams, pārcukurota. 
Mājas saimniece
Salejot visiem kafiju glāzītēs, sieviete piesēdās kopā ar mums, lai paklausītos mūsu dialogos, kas gāja ar grūtībām, valodas barjeras dēļ un nu jau aizņemtām rokām. Plācenis bija fantastiski garšīgs, vēl nedaudz silts. Saimnieks parādīja mums, kā plāceņa gabaliņus ar rokām jāmērcē eļļā vai sviestā. Eļļa bija ļoti bagātīga garšā un sviests bija ar īpatnēji stipru garšu, atgādinot vienu no tiem puvušajiem franču sieriem. Viss bija mājās darināts. Mums apkārt sapulcējās bērni ziņkārīgi pētot mūs, saimnieks ik pa laikam tos aizšušināja prom. 

G:
 Pirms ķerties pie maltītes, viena no vecākajām meitām atnes bļodu un no īpašas plastmasas tējkannas palej mums uz rokām ūdeni-vietējā roku mazgāšanas procedūra. Meitene ar bļodu un „tējkannu” apiet apkārt galdam, līdz visi ir nomazgājuši rokas. Šī procedūra ir ļoti vietā, jo te ēdienu pieņemts ēst ar rokām.
Mājas saimnieks pievienojas mums pie nelielā galda, bet saimniece tikmēr salej glāzēs kūpošo kafiju. Pagaršoju malku, un man gandrīz aizlīp mute-nu ir skaidrs, kāpēc namatēva zobus rotā brūns iekrāsojums.
Namamāte nesēž mums blakus, bet atnes priekš sevis mini ķeblīti un atsēdusies uz tā arī iemalko saldo kafiju, kura gan viņai nešķiet pietiekami salda, jo glāzē tiek iemesti vēl pāris cukura kubiņi. Skatamies un brīnamies...

Saimnieks mums tikmmēr ierāda kā ēst no kukurūzas miltiem cepto plāceni-noplēš no tā nelielu gabalu, tad apmērcē to olīveļļā vai sviestā un liec mutē. Sekojam viņa paraugam un pamazām piepildām vēderus ar gardo ēdienu. Kad jau gandrīz esam paēduši, vērojam, kā saimniece saķer vienu no pagalmā skraidošajām vistām, un bezrūpīgi uzšķērž tas trauslo rīkli. Vista pāris reizes nospirinās, līdz visbeidzot saļimst uz klona grīdas. Sastinguši vērojam notiekošos, un pie sevis nodomājam, vai tik šis nav mums veltīts pasākums-goda izrādīšana nokaujot vistu un pagatavojot to viesiem. Sākam prātot, ka šovakar nāksies atkāpties no savas veģetārās pārliecības, citādi mājas saimnieki mūsu žestu varētu uztvert kā apvainojumu, turklāt, ieskaidrot šiem ļaudīm, ka esam veģetārieši un gaļu neēdam būtu visnotaļ veltas pūles, jo, pirmkārt, mēs nerunājum vienā valodā, un, otrkārt, ja pat runātu es pieļauju, ka viņu leksikā neeksistē tāds termins kā „veģetārietis” vai vārdu sakopojums „es neēdu gaļu”. Kamēr tā sēžam un prātojam, kas mūs šovakar sagaida, pagalmā ieskrien bērni un, satverot mirušo vistu aiz spārniem, sāk to dancināt pa pagalmu, tādējadi laikam mēģinot mūs uzjautrināt.
Ārā satumst un uz mazā galdiņa parādās uz baterijām darbināma „laterna”. Elektrības šeit nav. Bērni satupstas ap mazo galdiņu, ar acīm sekojot katrai mūsu kustībai. 
Pēc brīža LED lampa tiek nomainīta pret gāzes degli, kura gaisma ir siltāka un patīkamāka
Viena no meitenēm atnes franču valodas darba burtnīcu, un, notupusies pie mazā galdiņa laternas priekšā, sāk pildīt savu majasdarbu. Vecāka māsa palīdz. Vēlāk mājās pārrodas vēl vecākais dēls-esot nupat atnācis no skolas. Pēc brīža viņš atstiepj angļu valodas mācību grāmatu, kuras pirmajās lappusēs apskatītas iepazīšanās frāzes. Puisim ir 16 gadu, un viņiš mācas 1. klasē...
Toties, atšķirībā no sava tēva viņš vismaz prot lasīt. To, ka namatēvs neprot lasīt (vismaz ar latīņu burtiem ne), liecina man pasniegtā viņa autovadītāja apliecība, uz kuras viņš nevar norādīt savu vārdu. Bet kam gan viņam prast lasītm ja te laukos darba līdz kaklam un nevienā no tiem ne lasīšanas, ne rakstīšanas prasmes nav vajadzīgas.
Tā nu sēžam visi ap mazo galdiņu, pētam angļu valodas grāmatu un vēlāk arī Marokas karti. Namatēvs vārdā, protams, Muhameds, baksta ar pirkstu kartē, norādot vietas, kurās viņš pabijis.

S:
Kamēr vēl bija gaišs, iekšpagalmā, mūsu acu priekšā tika nokauta vista, ar kuras līķi vēlāk spēlējās bērni. Es pajokoju: „Lūk, Gita, priekš mums nogalināja dzīvnieku, būs jāēd gaļiņu!” un pasmējos pats, bet gaužām man bija taisnība. Sēžot laternu gaismā un skatoties kā bērns pilda mājasdarbu es pamanīju, ka sieva ir kaut kur pazudusi un caur savu, ar garšīgo kukurūzas plāceni līdz pašām maliņām jau pieēsto vēderu, sāku nojaust, ka mūs gaida tas, no kā es visvairāk baidījos. Bailes bija pamatotas- paejot dažām stundām uz galda atkal parādījās milzīgs, rakstains šķīvis ar īso salmiņ- makaronu kalnu, zem kura bija aprakts vistas līķis. Joks tapa par īstenību. Sieviete ar rokām izraka no makaroniem vistu un sāka dalīt to, plēšot nelielus gaļas gabalus no vistas ķermeņa, un liekot to mums tuvāk uz šķīvja. Labi-padomāju es, saskatoties ar Gitu-paskaidrot šiem cilvēkiem to,  ka mēs neēdam gaļu un neēdīsim vistu es nevarēšu- tas pat varētu būt liels aizvainojums saimniekiem, un kā vispār es to varētu paskaidrot bez valodas zināšanas cilvēkiem, kas izrāda savu viesmīlību, un galu galā, tā vista tika nogalināta mūsu dēļ. Pārkāpjot pāri savai diētai, ko es piekopju jau daudzus gadus, es ielieku pirmo vistas gabaliņu sev mutē, lai atcerētos, kā tā garšo. Nebija slikti, bet es sen nebiju ēdis neko tādu, ko vajadzēja tik ļoti piepūlēties košļājot. Apēdot dažus vistas gabaliņus un uzēdot makaronus, uz mūsu šķīvja puses parādījās vēl vistas daļas, ko priekš mums noplēsa sieviete, žestikulējot, ka mums jāēd vēl. Marokāņu ģimene arī sasēdās ap lielo šķīvi un baudīja vakariņas kopā ar ciemiņiem, plēšot vistu un ēdot makaronus, visu darot ar rokām. Un kāds vēl saka, ka ar rokām ēst nav kulturāli. Pasaki to marokānim! 

G: 
Klāt vakariņu laiks. Uz galda parādās milzīgs šķīvis, kas piepildīts ar mazajiem makaroniņiem, atkal pašceptā maize un sviests. Visi satupstas/ sasēžas ap mazo galdiņu un pēc roku mazgāšanas procedūras katrs ar rokām ņem pa skupsniņai mazo makaroniņu un liek sev mutē. Saimniece speciāli priekš mums sagādājusi divas karotes, no kurām mēs gan atsakāmies-gribam ēst pēc vietējās metodes. Ēdam makaronus un nopriecājamies, ka laikam tomēr nokautā vista nebija domāta mums, kad pēkšni zem makaronu kaudzes parādās vistas plikais ķermenis, kas vēl daļēji aprakts zem makaronu kaudzes. Saimniece ar rokām ķeras pie vistas, saplēšot to mazākos gabalos, atdalot kājas un spārnus no ķermeņa, un tad arī ķermenis tiek sadalīts mazākos kumosos. Lielako daļu ēdiena viņa sastumj mūsu pusē, ar žestu norādot, lai ēdam. Lai neaizskartu saimnieci, iebāžu mutē nelielu vistas gaļas gabalu un žļembāju to. Gaļa ir sīksta un sprūst starp zobiem. Ātri vien pāreju pie makaroniem, un šķiet, ka neviens nemana manu izvairīšanos no gaļas. Laikam tāpēc, ka Stas notiesā divus prāvus gabalus, un tas šķiet gana pārliecinoši. Visi pārējie jau beidz maltīti, tikai mēs abi, saimnieku skubināti, turpinām piestūķēt kuņģus līdz nemaņai, pa virsu vēl uzēdot pa pāris mandarīniem.

S: Pēc vakariņām mūs aizveda uz vienu no mājas istabām, kur mums ierādīja gultu, atstājot gulēšanu uz terases kā manu personīgo izdomu. Mums tika atvelēta pašiem sava istaba: liela, gara ar balti krāsotām sienām. Istabas galā atradās divguļamā gulta, stūrī vecs skapis ar spoguļiem uz tā durtiņām. Nekā daudz vairāk istabā nebija-tā bija vienkāršā un tīra. Mums tika atnestas vairākas segas un pārliecinoties, ka esam apmierināti, saimnieki mūs atstāja vienus. Burvīgi! Beidzot siltumā, gultā un atēdušies. Es jūtos saaukstējies, slims, moka klepus, ceru ka nakšņošana zem jumta nāks man par labu.

No rīta, labi izgulējušies, mēs nesteidzoties izlīdām no gultas. Bija vēl ļoti agrs un saule vēl bija aiz horizonta. Brokastīs mūs gaidīja omlete, kukurūzas plāceņa paliekas un atkal kafija ar cukuru. Mums iedeva maizes kukuli ceļam, sirsnīgi atvadījās, piebilstot, ka atceļā mēs droši varam ieraukt atkal ciemos. Izbraucot atpakaļ uz agrā rīta ceļa, mēs ripojam pa pauguriem uz Fēs. Apkārt tie paši uzartie lauki, bet galvā vakardienas atmiņas rada patīkamu noskaņojumu minienam.


Brokastis

G:
No rīta atkal tiekam pabaroti ar ceptām olām un saldo kafiju, un, pošoties prom, saimniece vēl iedod līdzi ceļamaizi, kuru ar prieku pieņemam. Kā vien spējam, izrādam savu pateicību par viesmīlību un, atvadījušies, stumjamies ārā no pagalma. Uzejot uz ceļa vēl pēdējoreiz atskatāmies uz mājas pusi, lai pamātu pagalmā stāvošajam bērnu bariņam, kuri mūs ar skatieniem pavada, līdz pazūdam aiz nākamā paugura. Uzaustošās dienas rīts ir salts, bet saulains. Dodamies pretim jaunai dienai!



Marokas galvastpilsētā - Rabat


S:
Tuvojoties Rabat, Gita sakontaktēja vēl pāris cilvēkus no dīvānserfinga. Viens no tiem uzreiz atkrita, pēc pirmās telefonsarunas, kad uzzināja, ka Gita nebrauc viena, bet ar puiku. Tas atteica mums naktsvietu, bet apsolīja uzjautāt draugiem un tā arī mums neatzvanīja. 

Rakstainie trotuāri pilsētās


Ar patīkamu pavēju mēs ieripojam Marokas galvaspilsētā, kur saule jau norietējusi un pilsēta ieslēgusi savas nakts gaismas, apgaismojot plašās ielas. Mēs sēžam un gaidām zvanu no otra čaļa,  pie sevis domājot, kurā vietā mēs varētu paslēpties šeit uz nakti, ja kaut kas notiks ne tā kā plānots. Pienācis vakars, mēs atkal sēžam pilsētas centrā, gaidot. Garām brien Rabat iedzīvotāji, kas izskatās ļoti eiropeiski-tīras un stilīgas drēbes no pazīstamiem brendiem, nekur nav manāmas sievietes lakatos un paltrakos, kur nu  vēl sejas maskās, un uz ceļa satiksme notiek pēc likumiem. Neviena ēzeļa ar pajūgu, neviena nolaista mopēda. Zvana telefons, no otra gala balss saka: „Tiekamies pie centrālās vilcienstacijas!” Tas ir tieši tur, kur mēs esam tagad. Pārejot pāri ceļam, mūs  satiek jauns, neliela auguma jaunietis ar ģitāras čeholu uz pleca, viņam līdzi ir vēl viens jaunietis garāks augumā. Abi izskatās kā skolnieki, abi divi ģērbti tīrās, stilīgās drēbēs. Mazo sauc Ajob, tas sasveicinās ar mums un saka ka mums jāseko viņam uz kaut kādu parku, kur mēs satiksim pārējos. Abi strauji dodas prom no stacijas, aicinot mūs līdzi, ejot pāri ielai pārgalvīgajā marokāņu stilā. Manevrējot starp braucošām mašīnām, mēs tipinām līdzi, mēģinot neatpalikt. Mūs aizveda uz nelielu parciņu, kurā sēdēja jaunieši un spēlēja mūziku uz akustiskajām ģitārām. Ajob iepazīstināja mūs ar pārējiem un teica, ka mēs palikšot pie viena no šiem jauniešiem, jo viņa māja ir aizņemta jau ar diviem dīvānsērferiem no Polijas. Pasēžot kopā ar visiem, mēs dodamies uz Sale – Rabat piepilsētu, kur arī ir mūsu apsolītais dzīvoklis uz nakti. Mums gribējās palikt ilgāk, bet visi šie jaunieši bija pirmā kursa universitātes studenti un rītdien tiem jāiet uz skolu.
Vieta atradās vecpilsētā, aiz masīviem cietokšņa mūriem, kas sargā šo pilsētu kopš viduslaikiem. Sale ir slavena ar savu seno ostu un pilsētas mūriem, kas agrāk bija ienaidnieku neieņemami. Šauras, netīras ieliņas aizved mūs līdz mājai. Izrādās mēs šodien paliekam viena jaunieša vecmammas mājā. Vecmammas nav mājās un jaunieši rīko nakts tusiņu. Paveicās, ka tikai viens no viņiem kaut cik runā angliski, pārējie runā tikai arābiski, tāpēc visa komunikācija notiek caur vienu cilvēku. Mēs sēžam šaurā, bet ļoti garā istabā, gar tās garākajām sienām visas istabas garumā abās pusēs ir izvietoti dīvāni, savienoti kopā kā viens garš dīvāns. Tālākajā galā ir ieslēgts televizors, kas visu nakti rāda arābu MTV un citus muzikālos kanālus, kurus jaunieši skatījās visu cauru nakti, pielipuši pie ekrāna kā mušas pie medus. Viņiem ļoti patika visa tā lētā popsa televīzijā. Viņi sēdēja un skatījās, ik pa laikam piedziedot līdzi kādam hītam, drošvien īsti nesaprotot, ko viņi dzied.
Mēs sēdējām un komunicējām ar angliski runājošo jaunieti, tas mums stāstīja par dzīvi Rabatā un Marokā. Visa vakara gaitā jaunieši pīpēja hašišu, konstanti uztinot jaunu kāsīti un laižot to pa apli. Uz galda nebija nevienas alkohola pudeles, tā vietā, izrādot savu viesmīlību, vienā brīdī uz galda parādījās sudrabota tējkanna ar cukuraino piparmētru tēju. Tā bija ļoti garšīga un piemērota mirklim, jo mājā bija visnotaļ auksts un vienā brīdī mēs sēdējām ietinušies segās, domājot, ka vasarā te noteikti ir patīkami svaigi. Tā mēs pavadījām pus nakti sēžot ar kāsīšiem mutē un piparmētru tēju rokās, skatoties jau uz nerviem krītošos arābu popmūzikas klipus, kuru melodijas pēc tam kaitinoši džinkstēja mūsu galvās vēl pāris nedēļas.

...UN NEVEISMUJU VIRKNE TURPINĀS...


Rītam pienākot, mums vajadzēja doties. Nomazgāties mums nesanāca, jo karstā ūdens un dušas šajā mājā nebija. Ekskursija pa pilsētu arī izpalika, jo jauniešiem vajadzēja gatavoties skolai, tāpēc mēs nedaudz neapmierināti, bet tomēr priecīgi par iespēju pabūt kopā ar citas kultūras pārstāvjiem, devāmies uz Kasablanku, pa ceļam pieturot vienā smukā Atlantijas pludmalē, lai uzsūktu saules starus un siltumu. Aukstums, kas likās, jau sāk iesūkties mūsu kaulos, jau pamatīgi apriebies. 



Kasablankā mūs arī neviens negaidīja, izņemot visuresošā brutālā satiksme un ar izplūdas gāzēm piedūmotas ielas. Mēs jutāmies jau pamatīgi noguruši, abi saaukstējušies, ar ļoti lielu vēlmi palikt pie kāda vietējā mājās, atpūsties un paklausīties stāstus par Maroku, nolikt riteņus malā un doties nesteidzīgā pastaigā pa pilsētu. Bet pagaidām mums galīgi ar to neveicās. Izgrūdušies cauri kilometrīgam sastrēgumam un tumsai jau nākot virsū, mēs esam uz ceļa, kas ved uz Marakešu, kur mūs apsolīja izmitināt jau kārtējas dīvānsērferis.
Tuvojoties Marakešai daba krasi izmainījās: uzartus laukus aizvietoja sarkanīgi smilšaini plašumi. Iebraucot pilsētā, kaut kur tālumā aiz tās mēs ieraudzījām Atlasa kalnu pelēkos siluetus, kas, mums tuvojoties, saslāņojās dažādos pelēkā toņos, atdalot tuvāko un tālāko kalnu spicās formas.
Pēc vairāk kā 130 nobrauktiem kilometriem līdz Marakešai mēs esam cerības pilni, ka beidzot mums te uzsmaidīs veiksme. Jau ir līdz kaklam atteikumi, kuri ir pamatoti ar to, ka mēs esam pāris, nevis Gita viena. Piestājot ērtā vietā, un piezvanot uz vajadzīgo numuru, mēs dabūjām norādījumus, kur mums jāmeklē mūsu dīvāna devējs lielajā Marakešā. Paskaidrojumi bija ļoti netieši un abstrakti, izstāstīti, itkā mēs dzīvojam šeit pat un pārzinām pilsētu. Tas mums aizņēma vēl divas mokošas stundas, kamēr mēs atradām īsto vietu. Apstājoties norunātajā vietā-pie centrālās mošejas- mēs piezvanījām atkal un gaidījām. Mums pretī atnāca gara auguma jaunietis, ģērbts uzvalkā, un, paspiežot mums roku ar platu smaidu paziņoja, ka viņu sauc Jasins un tagad viņš vēl strādā. Jasins strādā viesnīcā, tepat netālu. Viņš pateica mums ka viņam vēl jāpabeidz darbs un tad mēs varam doties pie viņa uz mājām. „Pagaidiet mani te pagalmā, es pabeigšu lietas un pēc 10 min būšu ar jums”, viņš teica, smaidīdams. Mēs stāvējām un gaidījām viņu, priecīgi, ka beidzot varēsim nomazgāties un atpūsties, jau kaļot plānus, ko mēs gatavosim vakariņās. Mēs gaidījām un gaidījām, laiks gāja, bet Jasins tā arī neparādījās. Viņa vietā atnāca SMS, vēstot, ka viņa tēvam būšot viesi un mājās vairs nebūs vietas priekš mums, bet mēs droši varam palikt pie viņa rīt. Izlasot šo ziņu mēs paliekam ar mutēm vaļā. Ko? Atkal?! Nevar būt! Kāpēc viņš neiziet un nepasaka mums to pats? Mēs taču esam tepat!!! Mēs esam šokā un visi mūsu vakara plāni sabrūk kā kāršu namiņš. Es uzrakstīju viņam atbildi, savaldot savu sašutumu un dusmas, ka mēs atradīsim vietu šai naktij, kaut gan man nebija ne mazākās nojausmas kur un kā, un cikos mēs rītdien varētu satikties ar viņu. Atbildi mēs tā arī nesaņēmām, viņš vienkārši pazuda, atstājot mūs vienus uz ielas nepazīstamā pilsētā nakts vidū.
Pārlaižot nakti parkā pilsētas nomalē, mēs jau bijām galīgi nomocīti un bez spēkiem cīnīties ar neveiksmi. Abi jau domājām, ka varbūt mums jādodas atpakaļ mājās, bet Marokas dienvidi un kalni tik ļoti vilināja. Tie jau bija gandrīz vai ar roku sasniedzami. Tie ir tepat, ne vairak kā 100km attālumā, stāv, Marakešas fonā, pelēkā dūmakā tīti, kārdinot ar savām baltajām virsotnēm. Apspriežot situāciju, mēs nolēmām dot pēdējo iespēju šai valstij, būt iecietīgai pret diviem nabadzīgiem ceļotājiem. Izmantojot pēdējo dīvānsērfinga kontaktu Marakešā, mēs sazvanījām vēl vienu cilvēku un sarunājām tikšanos vakarā, jau neticot nekam. Totāli noguruši no visa mēs nogaidījām visu dienu parkā, vērojot cilvēkus un iepriecinot sevi ar našķīšiem un zaļo tēju no mūsu jaunās tējkannas. Dienai ejot mēs jau painteresējāmies vilcienu stacijā par biļešu cenām līdz Tanžīrai, kas izrādījās ļoti pieņemamas. Divdesmit eiro un par riteņiem nav jāmaksā. Mūsu dirāmu kopējais budžets ir gandrīz izsmelts un atpakaļ braukt pa to pašu bīstamo ceļu gandrīz divas nedēļas galīgi negribās. Ar vilcienu var ieekonomēt gan laiku, gan nedzudz naudas. Ja vien mēs  būtu zinājuši, ka mums tā neies, būtu uzreiz ņēmuši vilcienu uz Marakešu.
Pienāca vakars un mūsu tikšanās laiks. Mums pretī atnāca vīrietis, kas izskatījās kā būtu nedaudz virs trīsdesmit gadu vecs, labi ģērbies un runāja diezgan labi angliski. Sasveicinoties mēs nedaudz aprunājāmies un taisījāmies jau doties pie viņa, kad viņš nedaudz samulsa un paziņoja, ka esot atbraucis ar motorolleru. Hmm, kā diez viņš bija iztēlojies mūs nogādāt līdz mājām? Viņš teica, ka mēs varam paņemt taksi, taču es atteicu, sakot, ka diez vai ar vieglo auto var aizvest mūs abus un divus apkrāmētus riteņus, un piedāvāju viņam citu variantu-mēs varam sekot viņam uz riteņiem, ja viņš nebrauks pārāk ātri. Sacīts-darīts! Uzvelkot ķiveri un iedarbinot motoru, viņš dodas Markakešas ielās, mēs, cenšoties nosēdēt astē, triecamies līdzi, manevrējot pa nakts pilsētas ielu burzmu. Šķiet, ka šoreiz viss būs kārtībā, bet atkal nekā. Atkal pārsteigums! Pusceļā mēs apstājamies, jo čalim vajadzēja atbildēt uz svarīgu telefonzvanu, nopļāpājot piecas minūtes pa telefonu un vēršoties pret mums viņš paziņoja, ka nevarēs mūs izmitināt šonakt, jo viņam ir darīšanās citā pilsētā un viņam ir jābrauc. Ko? Nopietni? Nē! Nevar būt! Atvadoties no mums un pasakot jau atklausīto „I’m really, relly sorry”, tas pazūd naksnīgajā ielas satiksmē un mēs palikām uz ietves absolūti satriekti par notikušo. Vai mēs esam nolādēti? Kas par neveiksmi! Tā nostāvot minūtes desmit īsti neskaot ne vārda, tikai pārcilājot trauksmainās domas galvā, mēs izlemjam – jāmūk! Naudas mums palicis tikai braucienam ar vilcienu, fotoaparāts ir pazaudēts, mēs esam slimi un noguruši... mēs padodamies. Tuksnesis un kalni izpaliek. Tieši tas, dēļ kā mēs braucām uz šejieni. Garastāvoklis ir sagrauts. Bet arī ar šo viss nav beidzies. Aizbraucot līdz stacijai, lai paņemtu pēdējo vilcienu uz Tanžiru un pavadītu vilcienā nakti, mums nesanāk vilciena stacijas apsardzes dēļ. Viņi kā auni nostājušies stacijas durvju priekšā un nelaiž mūs iekšā ar riteņiem. Tāda dzelzceļa politika. Ar riteni nevar atrasties stacijas laukumā vai stacijā vai kāpt iekšā vilcienā, kaut gan iepriekš mūs informācijā pateica, ka riteni var pārvadāt par velti. Negribot neko dzirdēt, tie mūs dzen prom. Velofašisti! Tas jau ir kā sitiens zem jostas vietas. Galvenais nekrist panikā! Mēs dodamies uz autoostu, kas ir tepat blakus, lai uzzinātu, ka autobusu cenas ir pārākas par mūsu naudas paliekām un riteņus viņi tik un tā neņem. Tikai ne to! Nāksies braukt atpakaļ pašiem! Par laimi mēs satikām vīrieti, kas izstāstīja, ka esot otra autoosta ar daudz lētākām cenām un viņi ved visu. Prasot norādes garāmgājējiem, mēs salīdzinoši viegli atradām autoostas vietu, kas bija pilna ar cilvēkiem, tirgoņiem, taksistiem un autobusiem. Kur lai te atrod mums vajadzīgo? Pamanot mūsu pazudušos skatienus no cilvēku masas mūs izķer kāds vīrietis, kas labi runā angliski. Iztaujājot, ko mēs gribam, viņš paziņo, ka tieši tagad ir viens autobuss uz Tanžiru, bet mums vajag pasteigties, un, paaicinot ar žestu sekot viņam, ātri dodas ostas dziļumā, kur pulcējās vairāki autobusi. Pie autobusiem valda haoss: cilvēki bļaustās, skraida apkārt, kaulējoties par biļetes cenām un liekot savu bagāžu bagāžas nodalījumos, kuros es pamanīju lielo somu apkrāmēts stāvēja kāds motorollers. Mūsu riteņus noteikti arī paņems! Nokaulējot autobusa cenu no 30 eiro uz 20 kopā ar riteņiem un samaksājot vēl 5 eiro vīrietim par ‘palīdzību’ mēs dabūjām savā īpašumā divas nelielas biļetītes un vietu uz aizmugurējiem sēdekļiem autobusā, kas jau tūlīt taisījās doties ceļā. 




Ceļojums ar autobusu bija ļoti intensīvs un ātrs. Tikai ar dažām pieturām pa 15min lielajās pilsētās, izbraucot no Marakešas 11tos vakarā 7os no rīta  mēs jau bijām Tanžirā. Autobusa šoferis nesās kā traks pa autobāni, bieži attaisot vadītāja durvis, ielaižot salonā auksto nakts gaisu, reizēm tas ‘piestāja’ mazās pieturiņās, lai paķertu kādu vientuļo pasažieri. Vēl pilnībā neapstādinātā autobusā leca iekšā cilvēki- samaksājot vadītājam biļetes naudu, tie ieņēma savu vietu autobusā, kas jau ieskrējās līdz savam konstantam ātrumam-110km/h, lidojot pa tukšām naksnīgām šosejām, pārkāpjot ātruma ierobežojumus.





ATVADU BALLE (REZUMĒ PAR MAROKU)


Pavadot normāli negulētu nakti autobusā, kas rīta agrumā ieradās Tanžirā, mēs esam samīcīti un noguruši no ceļa, bet priecīgi par to, ka esam nonākuši tur, kur gribējām vienas nakts laikā, nevis divu nedēļu garumā. Neskatoties uz agro rīta stundu autoostas dzīve rit pilnā sparā: pasažieri klaiņo pa ostu ar lielām somām, kāds autobusa vadītājs tīra savu sauszemes kuģi, ar slotu izslaukot pa priekšējām un vidējām durvīm visus atkritumus, ko pasažieri atstāja aiz sevis, pievienojot tos jau pamatīgai atkritumu ražai, kas izdaiļo autoostas peronus un trotuārus. Kāds zemes kuģa komandas loceklis pilnā rīklē bļauj, ka autobuss drīz dosies ceļā uz kaut kādu pilsētu, sasaucot pasažierus. Kafejnīcas darbinieki rosās ap gaļas grilētavu, pildot pasūtījumus. Apmetot visu autoostu ar skatienu, mēs sēžamies uz riteņiem un lēnā garā dodamies uz vecpilsētu, kas tikai tagad sāk mosties kopā ar lēcošo sauli. Šodien mums ir atvadu balle no Marokas, ko mēs pavadīsim divatā, staigājot pa tirgu un pērkot visādus našķīšus par pēdējiem dirāmiem. Pāris maisiņi ar saldajām, svaigajām bulciņām, par ļoti demokrātiskām cenām, teicamu dizainu un neķītri saldu garšu. Svaigo piparmētru buntīte ceļam. Trīs pakas ar dažādām zaļajām tējām ar Marokai atbilstošiem nosaukumiem: Sultan un Caravan. Un pārtika ceļam. Nekas  vairs mūs neuzrunāja- ne uzmācīgie tirgotāji ar saviem štruntiem, ne hašiša tirgotāji ar kosmiskām preču cenām. Un mēs esam prom, ārā no pilsētas, Vidusjūras piekrastes pauguru mežiņā. Priežu vidū mēs atradām mierīgu vietu ar skatu uz attālinātu Tanžiru, lai pārlaistu pēdējo nakti Āfrikā, pie piparmētru tējas un gardām bulciņām apspriežot pēdējās dienās pārdzīvoto un piedzīvoto.




Maroka mums iedeva vēl vairāk nekā mēs bijām iedomājušies: jaunas atklāsmes, jaunas emocijas, jaunu skatu uz cilvēkiem, viņu dzīvi un mūsu pašu dzīvi. Nedaudz žēl, ka nesanāca izpildīt sākotnējo ceļojuma plānu. Neaprēķinājām pareizi nepieciešamo budžetu, varbūt nebijām pavisam morāli gatavi šai valstij, varbūt pārak naivi. Jau no pirmajām dienām es jutos tā, it kā zeme būtu pazudusi zem kājām, vai kāds izrāvis tepiķi uz kura es stāvēju un nu esmu  palicis gaisā, pilnībā neaptverot, kas notiek. Krītot es ieniru Marokas dziļumā kā baseinā, piepildītu ar krāsainu nezināmo, nemākot peldēt. Airējot satraukumā ar rokām un kājām, līdz kaklam iegrimis visā tajā jaunajā un nezināmajā, es sāku nojaust, ka šeit visas lietas notiek spontāni, jārīkojas ātri, īstajā momentā, vilcināšanās nav pieļaujama, ir jāpieņem lēmums tūlīt. Gan braucot uz ceļiem, gan kaulējoties tirgū, gan runājot ar ašiem cilvēkiem, kas vienmēr grib tev palīdzēt, pat ja tev to nevajag. Tādi ir spēles noteikumi šeit. Izejot adaptācijas periodam jaunajā vidē un atgūstot atkal līdzsvaru, mēs izmetām pilnu apli un atgriezāmies ceļojuma sākumpunktā, bez naudas, bet pilni ar emocijām un apdāvināti ar piedzīvojumiem. Varbūt ar nedaudz negatīvu nokrāsu, bet tomēr piedzīvojumiem. Nākamreiz būs jārīkojas citādāk un pēc iespējas jāizlaiž Marokas ziemeļdaļas līdzenumus, kas spēj tikai nogalināt ar savu ceļu satiksmi un garlaicību, un jādodas pretī nezināmajam un tik ļoti gribētajam: kalniem un tuksnesim. Ceļā uz prāmi mēs satikām kādu vīru, kas aprunājās ar mums spāniski, un, sadzirdot, ka mēs atbraucām uz Maroku ar 200 eiro kabatā uz mums abiem, viņš sāka smieties un teica, ka viņam vienam pašam 200 eiro ir pamaz vienam mēnesim. Maroka bija patiešām lētāka nekā Eiropas valstis, bet ne tik, cik mēs bijām iztēlojušies. Tā ievilka sevī, izsita no sliedēm, šokēja, bet atstāja gribot. Gribot vairāk no šīs zemes un šīs kultūras.

G:
Sēžu kuģa lielajā vēderā un pie sevis prātā pārcilāju pēdējo divu nedēļu notikums, kamēr prāmis sāk lēni slīdēt pa viļņiem, vedot mūs atpakaļ uz Spānijas krastu.
Jūtos atvieglota, ka tūliņ būšu atpakaļ ierastajā vidē, taču vienlaicīgi vīlusies pati sevī-nav manā garā pamest lietas nepadarītas-padoties. Taču šajā gadījumā nekas cits neatlika, jo visi mūsu resursi-kā fiziskie, tā morālie, un, protams, arī finansiālie-bija izsmelti. Nācās ieraut asti kājstarpē un bēgt.
Galva pilna ar pārdomām un jaunām atziņām. Šis ceļojums lika manai pasaulei nedaudz sašūpoties un pasaktīties uz lietām no pavisam jauna rakursa. Šejienes raupjā realitāte kārtējo reizi  pierādīja naudas varu un uzspridzināja ziepju burbuli par dzīvi bez smirdīgajiem metāla un papīra gabaliņiem jeb naudas.
Jebkurā gadījumā-lai cik neveiksmīgs šis ceļojums būtu licies, es esmu gandaīta, ka tas bija tieši tāds un ne savādāks.


ŠOSEJAS OTRĀ PUSĒ







S:
Atkal mūs sveic saules apgaismotā N340 šoseja, vējš pūš mugurā. Tas piepilda mūsu buras un braucas ļoti viegli. Izstiepies uz guļstūres es braucu smaidīdams pretī braucošiem spilgti krāsainiem šosejas velosipēdistiem, kas izskatās pēc dažādu sugu ķirzakām, kas ar izbrīnu skatās uz mani caur savām spoguļīgām saulesbrillēm. Cīnoties ar diezgan stipru pretvēju, tie arī grib nonākt manā šosejas pusē. Šodien laikam ir brīvdiena un krāsaino ķirzaku ir pilns uz asfalta pa ceļam uz Malagu.
Iekšā valda patīkam atvieglojums, ka esam atkal Eiropā, atkal Spānijā, kas tagad liekās kā mājas. Pazīstamas vietas, pazīstama kultūra, saprotama valoda un sasodīti labi asfaltētie ceļi, kas ved daždažādākos virzienos, tie griežas un sadalās un tik ļoti vilina izbraukt pa tiem, kaut kur pretī nezināmajam. Kaut gan šosejas numurs ir palicis tāds pats, šoseja no citas puses ir pilnīgi citādāka, citi skati, cita pilsētu secība, nobraucieni pārvēršas par kāpumiem un otrādāk, ļaujot mums pilnībā izjust ceļojumu pa zemi.






Man galvā valda nesaprotams apjukums. Mūsu ieplānotais divu mēnešu ceļojums pa Maroku pēkšņi ir sarucis līdz divām nedēļām, naudas kabatās vairs nav daudz, tāpēc liela cerība tiek likta uz veiksmīgām medībām lielveikalu konteineros. Esam izsperti no Marokas ar astēm pierautām pie pakaļas un plāni pēkšņi ir mainījušies, drīzāk sakot plānu īsti nav. Tuvojās jaunais gads un mana vienīgā doma ir, ka es negribu to sagaidīt uz ceļmalas. Izejot cauri rīcības plāniem šajā situācijā, kuru nebija daudz, izlemjam doties atpakaļ uz Barselonu un sagaidīt jauno gadu ar draugiem un ciemiņiem no Latvijas. Bet laiks ir ierobežots, līdz gada beigām ir palikušas padsmit dienas un 999km priekšā pēc autoceļu atlanta datiem. Varam arī nepaspēt. 999 kilometri nu jau zināma ceļa, bet kā vienmēr ar neparedzamiem laika apstākļiem un dabas kaprīzēm, kas piešķir šīm nākošām dienām vienreizējo burvību. Izlemts! Laižam!
  


3 komentāri:

GG teica...

laikam kādu gandrīz stundu esmu veltījis lasot Jūsu survaiver piedzīvojumus :)

pēc garša, kā pēc National Geographic raksta, bet par mērkaķiem jautri iedomāties, kā tie kā tādi vietējie gopņiki lēkā un skrien pa ielām, diedelēdamai visu ko un jā, skatos, ka visās uz tuksnešu zemju pusi esošajām valstīm tas pārlieku uzbāzīgais "only 1 dollar" tirgoņu ārprāts ir neizbēgams, pat aiz rokas rauj iekšā savā bodē! :D

Starpcitu Jordānija ir arī tāda pat plastmasas sūdu ceļmalu paradīze

Anonīms teica...

Bomba!

Davila teica...

Labdien,
Es esmu Ms DAVILA ir, meklējot aizdevumu vairāk nekā 3 mēnešiem,
Esmu bijis daudzas reizes tricked vietnēs aizdevumu starp īpaši
Vēlas, ir aizdevumu starp atsevišķiem vairākiem cilvēkiem.
Bet katru reizi, kad man ir viltus aizdevējiem un
beigās, man nekas uz manu kontu. Bet, par laimi, es esmu
samazinājies dāma vārda LYSE ļoti vienkārša un natūrā, kas man palīdzēja
atrast savu aizdevumu 70.000€ ko es saņēmu par manu kontu 48 stundas
pēc tam, bez pārāk daudz protokolus.
Tātad jūs, kas nepieciešama, piemēram, man, jūs varat rakstīt viņam un
paskaidrot viņam savu situāciju, tas varētu palīdzēt jums savas e-pasts :
lysemarie3@gmail.com