CYCLOSAPIENS: Botsvāna

Botsāna ir viena no bagātākajām Āfrikas valstīm. Pateicoties zemē apslēpatajiem dimantiem, kuri laimīgā kārtā tika atklāti dažus gadus pēc neatkarības atgūšanas no Lielbritānijas, Botsvāna šodien var lepoties ar samērā augstu labklājības līmeni. Ceļi, būvēti no „dimantiem”, pārsvarā ir teicamā stāvoklī, daudzkārt pārsitot Latvijas ceļu kvalitāti.

Viens no lielākajiem un stabilākajiem ienākuma avotiem šajā valstī ir liellopi-bagātību nosaka liellopu skaits ganāmpulkā. Liellopus te mana ik uz soļa. Un kā nu ne, ja te to ir vairāk kā pašu iedzīvotāju. Divas trešdaļas valsts teritorijas klāj Kalahari tuksnesis, tādēļ to Francijas izmēra zemi apdzīvo vien 2 miljoni iedzīvotāji, kamēr liellopu skaits pārsniedz trīs miljonus.

Cilvēki ir draudzīgi un izpalīdzīgi, tomēr naudu mīloši un mantkārīgi. Pirmie botsvānieši, ar kuriem sastopos, mēģina izdiņgēt pa kādai pulai (vietējā valūta, kuras nosaukums arī apzīmē lietu). Tāpat īsts izaicinajums ir stopēšana. Šajā (un pieļauju, ka arī daudzās citās) valstī stopēšana kalpo kā daudzu nabadzīgākās grupas pārstāvju pārvietošanās līdzeklis un sabiedriskais transports. Bariem vien tie pulcējas ceļmalās un mēgina apturēt mašīnas, kas par nelielu samaksu tos aizvestu vēlamajā virzienā. Tāpēc nav brīnums, ka daudzi šoferi neizpratnē šķoba seju, vai pat histēriski smejas, uzzinot, ka mums nav naudas, lai maksātu par transportu. Daudzi to uzzinot, mūs vienkārši atstāj uz ceļa, kur esam pamesti saules nežēlīgajā gūstā, tomēr šad un tad uzrodas arī tādi, kas ir gatavi palīdzēt par to neprasot samaksu.

Brauciens ar kravinieku izpaliek, jo smago šoferi visi kā viens vēlas nopelnīt uz stopētāju rēķina. Mūs nepaņem, taču tantes, kas par braucienu samaksā, gan ir laipni lūgtas.

Salīdzinot ar Dienvidāfriku, Botsvānā jūtos relaksēti un droši. Vairs nedzird stāstus par kriminalitātes brutalitāti. Vienīgi kāds balto pāris, kas mūs nakts vidū nogādā līdz galamērķim ir šokēti par mūsu plānu gulēt ārā, nepazīstamā vietā nekurienes vidū.

***

Apkārt valda nakts klusums. Esam nonākuši lielveikalu un iepirkšanās molu rajonā. Ir 2.oo naktī, un apkārt nemana nevienas dzīvas dvēseles. Te pēkšni, no nekurienes iznirst grīļīgs stāvs. Gan industriālais fons, gan arī pat nācējs atgādina zombiju filmas scēnu. Tā kalsnais, grīļīgais ķermenis tērpts vien garā kreklā, kam pa virsu uzvilkta novalkāta jaka/žakete (?) un pēdas katra tērpta citāda dizaina novalkātās gumijas čibās. Nācējs ir vecs un kalsns. Bez noteiktas sejas izteiksmes sejā, tas grīļojas mūsu virzienā. Uzjautājis un aizdedzis cigaret, tas klusi aizpeld nakts tumsā.

***

Pa pusei samīcīti no bezmiega nakts ceļamies augšā, lai sāktu pirmo ekspedīcijas dienu Botsvānā. Par cik mūsu izpētes tēma šoreiz ir ūdens problēmas, dodamies rietumu virzienā-tur, kur plešas Kalahari tuksnesis. Mūsu mērķis ir saprast kā cilvēki sadzīvo un cīnās ar sausumu un plūdiem, kā arī mēģinām noskaidrot, vai Āfrikas iedzīvotāji maz ir pamanījuši, kā klimats ir izmainījies gadu laikā un kā to ir ietekmējusi tieši cilvēku bezatbildībā rīcība.

Sausuma laikā lopi mirst no bada un slāpēm. Kad nav lietus, dzīvība uz zemes apsīkst-augi izkalst, lopi mirst un cilvēki badojās.

Nonākot Ghanzi esam pārsteigti par ainavu: smilšainā tuksneša vietā visur manāmi zaļi krūmi un zāle. Pēc tuksneša jau nu galīgi neizskatās. Un nav jau arī brīnums-esam ieradušies lietus sezonas sākumā, kad sausā zeme beidzot saņēmusi ilgi gaidīto lietu, un gaišzaļie asni un lapas ar blīkšķi sparuacās ārā no zemes un sauso koku zariem. Ainava gan ir plakana un apkārt valda plašuma sajūta-lieli koki te ir retums.

Ūdens=dzīvība

Pēc nelielas pastaigas pa pilsētu novērojam, ka viena otrai blakus atrodas visdažādākās ministrijas. Dienas beigās liekas, ka viss ciemats sastāv no vienām vienīgam ministrijām. Velti laiku nešķiežam un apmeklējam dažādus departamentus, kas nodarbojas ar ūdens urbumu veidošanu un attīrīšanu, kā arī nodrošina ar dzeramo ūdeni teju visus valsts iedzīvotājus. Katrā ministrijā savos glaunajos ofisos mūs aicina uzvalkos tērptie bosi, kas vai nu atbild uz mūsu jautājumiem ,vai vienkārsi nosūta mūs uz kādu citu ministriju, kas kā izrādās ir vien dažu soļu attālumā.

Vides ministrijas pārstāvis, kas kā izrādās savulaik pat pabijis Latvijās.

Vizīšu laikā uzzinājām, ka visi publiskie ūdens urbumi un ūdens komunikāciju sistēmu veidošana ir valsts apmaksāti. Tiesa gan, par katru urbumu, kura dziļums ir 150-200 metri, valstij jāšķirās no 20 000 Eiro. Vienīgie, kam jāmaksā par dziļurbumu veidošanu no savas kabatas ir privātie fermeri. Jāpiebilst, ka cilvēki Botsvānā ir ļoti atkarīgi no šiem ūdens urbumiem, par cik pazemes ūdens ir praktiski vienīgā ūdens rezerve. Valstī ir tikai 2 upes, kurās ūdens tek bez apstājas, un lietus laikā ūdens iztvaiko ātrāk, nekā tas paspēj iesūkties zemē. Dažādu minerālu ietekmē ūdens no zemes dzīlēm nereti ir sāļš, kas prasa papildus izdevumus, lai izveidotu attiecīgu ūdens atsāļošanas staciju. Lai vai kā, ministrijās uzzinām, ka tiek darīts viss iespējamais, lai valsts iedzīvotājiem kā laukos, tā arī pilsētās būtu piekļuve pie tīra un kvalitatīva deramā ūdens. Tāpat ar dažādu kampaņu palīdzību iedzīvotāji tiek aizcināti ar ūdeni nešķiesties. Kā piemēram, ierobežot ūdens daudzumu tualetē pēc katras nokārtošanās reizes; ūdeni, kurā tiek skaloti augļi vai dārzeņi lietot augu laistīšanai; saīsināt dušošanās laiku līdz 5 minūtēm, bet ja patīk iet vannā, tad to piepildīt ar ¼ ūdens. Kāds no mums izsniegtajiem bukletiem vēsta, kādiem nolūkiem ūdeni ir aizliegts lietot. Kā dažus varu minēt automašīnas mazgāšanu, dārza laistīšanu un lopu dzirdīšamu. Interesanti būtu zināt, vai šos noteikumus cilvēki sadzīvē arī ievēro . To, ka tualetēs bieži nav ūdens vai arī ūdns ir ļoti maz, jau biju novērojusi.

Staigājot no ministrijas uz ministriju, rodas sajūta, ka Botsvāna ir sakārtota valsts un valdība ir uzsākusi daudzus projektus nākotnes attīstībai. Ar nepacietību gaidu, kad nokļūsim līdz ciematam, lai redzētu, kā tad tas viss izskatās realitātē.

Ziloņu galvaskausi, kas mētājas vides ministrijas priekšā. Viens no ministrijas uzdevumiem ir apkarot malu medniecību, un šīs, šķiet, ir malu medniecības sekas.

Jauniešu centrā atrodam plakātus, kur attēlotas dažādu alkoholisko dzērienu pudeles ar tādiem nosaukumiem kā "HIV infekcijas Alus", "Izvarošanas Gars ar mežonīgu garšu", "sausais AIDS" , "Nelaimes Gadījumu lāgers", "Grūtniecības lāgers" un "Pašnāvības lāgers"
Šāds, šķiet, demonstrē alkoholisko dzērienu lietošanas sekas.

Pudeļu otrā pusē attēlota statistika par HIV, negaidītu grūtniecību, satiksmes negadījumiem u.c.

BUŠMEŅU CIEMATĀ: D’KAR

Pēc neilga brauciena esam nokļuvuši ciematā, kas atrodas nekurienes vidū. To apdzīvo bušmeņu pēcteči jeb san cilvēki. Vēl netik senā pagātnē tiem nebija ne jausmas par modernās pasaules eksistenci, un savu ikdienu tie vadīja skraidot puspiliki pa tuksnesi, ar lokiem un bultām medījot dzīvniekus iztikai. Tie dzīvoja nomadisku dzīvesveidu, pārvietojoties uz arvien jaunam vietām, saskaņā ar to vajadzībām. Kā mednieku-savācēju cilts, tie dzīvoja mierā un saticībā-saskaņā ar dabu. Kamēr kādu dienu modernā sabiedrība nolēma, ka pienācis laiks bušmeņiem izglītoties, un izspieda tos no viņu oriģinālajām dzīves vietām. Viena no versijām stāsta, ka patiesais bušmeņu pārvietošanas iemesls esot bijiusi dimantu rakšana, jo kā atklājās vēlāk, zem to apdzīvotās teritorijas esot slēpušies vērtīgie dārgakmeņi. Laika gaitā starp dimantu kārotājiem un bušmeņiem izcēlies konflikts un vēlāk lieta pat tikusi izskatīta vērienīgā tiesas prāvā, tāpēc daži šos dārgakmeņus dēvē par asins dimantiem.

Lai vai kā, bušmeņi nu ir izspeisti no savām sākotnējām mājām un ir speisti pielāgoties 21. Gadsimsta ritmam un dzīves stilam. Kāds teiktu, ka tas ir solis pretim attīstībai, bet no otras puses šodien san cilvēkiem nākas sastapties ar līdz šim neeksistējošām problēmām ko sevī kā parazītus nēsā mūsdienu „attīstītā” pasaule. Nu tie ir pazīstami ar nāvējošo sērgu HIV un AIDS kā arī no „skolotajiem” cilvēkiem pārņēmuši alkohola darināšanas un patērēšanas „prasmi”-kā viena no lielākajam problēmām bušmeņu vidū šodien ir alkoholisms. Tāpat tiekšanās pēc naudas un „labākas dzīves” ir kļuvusi par bušmeņu dzīves sastāvdaļu.

Kopā ar bušmeniem te mitinās arī herero cilts. It īpaši izceļas sievietes, kuru galvas rotātas ar galvassegām, kas atgādina vērša ragus. Irādās, ka šī ir precētu sievu galvas rota.

Ciemata arhitektūra sastāv no dažāda veida ēkām: te var sastapt gan lielas ķieģeļu ēkas, gan guļbaļķu būves, kā arī nelielas mājiņas, kas veidotas no dubļu, slamu un govju mēslu maisījuma.

Dzīve krūmos. Bushman tulkojumā no angļu valodas: krūmu cilvēks

Šķiet, ka ciematā neviens ar neko nenodarbojas-cilvēki bariem vien pulcējas ceļmalas koku ēnās. Turpat slejas prāva nojume, kas kā vēlāk atklājas ir tiesas „zāle”. Ap to pulcējas zaļās vestēs tērpts cilvēku bariņš, kas izrādās ir „brīvprātīgie policisti” jeb miera kārtībnieki (iskatās, ka jebkurš var pieteikties, lai kļūtu par ciemta policistu). Viņu uzdevums ir novērst ķīviņus ciematnieku vidū, Šim nolūkam labi kalpo „ tiesas zāle”, kur puslokā sasēdinātie cilvēki tiek aicināti risināt konfliktu mierīgā ceļā-izrunājoties un izlīgstot mieru. Visbiežākie nemiera cēloņi esot parlieku lielais alkohola patēriņš vai kādi ģimenes ķīviņi.

Tiesas "zāle"

Par mūsu pavadoni kļūst viens no miera sargiem-bušmenis ar angļu vārdu Filips. Viņš mums pastāsta vairāk par ciemata dzīvi. Uzzinām, ka te ir hotelis, baznīca, pirmskola un pamatskola, klīnika un pat bušmeņu mākslas un vēstures muzejs.

Bušmeņu māksla ir visnotaļ psihodēliska. Jāsāk domāt, kādus augus viņi lieto uzturā

Pašdarināta rotaļlieta

Ciemats ir aprīkots ar 4 ūdens urbumiem, taču ar to nepietiek, lai apmierinātu visus 700 ciemata iedzīvotājus. Daudzi izmanto urbumus, kurus kādus 30 gadus atpakaļ izraka baltie fermeri. Un, lai arī tādā vai citādā veidā visi tiek pie ūdens, tomēr sausuma laikā urbumi mēdzot izžūt. Jautāts, kā cilvēki šādās situācijās izdzīvo, Filips izskaidro, ka tad tie dodoties meklēt ūdens augli. Zināšanas par augiem bušmeņi vēl nav zaudējuši, un izmanto tās savā labā līdz pat šodienai.

Kopā ar diviem bušmeņiem, kas valka visnotaļ angliskus vārdus- Filips un Džeimss-dodamies krūmos, lai meklētu ūdens augli. Brāļi ir aprīkojušies ar lāpstu un asu rīku rakšanai.

Pēc aptuveni stundu garas pastaigas karstajā pēcpusdienas saulē, Filips beidzot atrod kāroto augu. Auga virsējā daļa ir niecīga, toties milzīgā sakne ir pilna ar saldu sulu. Lai izraktu šādu milzeni nākas krietni vien pasvīst, jo sakne ir akmeņu un citu sakņu ieskauta.

Dienu pavadām bušmeņu ģimenē.

Koks kalpo kā labs pakaramais dažāda veida objektiem

Virtuve

Mašīnas atliekas nekurienes vidū

Baobabs-galvenā pulcēšanās vieta ciematā

CHANOGA

Turpinām bīdīties uz valsts ziemeļiem, kura tūrisma dēļ esot atzīta par bagātāko Botsvānas daļu. Turpat atrodas arī slavenā Okovango delta, kas ir viens no lielākajiem virszemes ūdens avotiem visā valstī, tomēr par spīti tam, apkārtne izskatās tuksnesīga un sausa.

Ceļu uz ciematu, kā vienmēr mērojām ar stopiem. Šoreiz mums nācās sēdēt uz lauvu būra, kura stūros ieķērušās kalta nelielas ādas paliekas

Mizīgs termītu pūznis

Arī šajā ciematā mūs izmitināja vietējā ģimene

Mājas celtas no termītu pūžņu un dubļu maisījuma. Celtnieks-ome, kas savulaik cēlusi mājas arī citiem ciematniekiem

Opis ar Omi

Ierodoties pagalmā, iepazīstinājām mājas iemītniekus ar sevi un, kad mēģināju parādīt pasaules kartē, no kurām valstīm mēs nākam, opis noprasīja, vai es viņam rādot nīlzirgu. Izskatās, ka biezās brilles nepalīdz.

Nodzīvojuši visu mūžu kopā kā precēts pāris, tomēr īstu kāzu viņiem tā arī nekad nav bijis. Šajā dienā viņi nolemj uzvilkt savas labakās drēbes, lai beidzot uzņemtu savu "kāzu foto". Ome rokās tur novazātu bībeli, kura sen pazaudējusi savus vākus.