Nākamā pietura: Dienvidāfrikas Republika

Iesākumā jāpiebilst, ka ar Āfrikas lēno internetu un noslogoto mācību/izklaides grafiku nav tik vienkārši atstāstīt visus savus piedzīvojumus, tāpēc tagad sanāk publicēt bildes un atstāstījumu, kas nu jau ir novecojis. Tātad stāsts kaut kur no decembra sākuma...

Gandrīz 2 nedēļas esam pavadījuši OWU- Mozambikas universitātē, kas atrodas dziļi Mozambikas laukos, prom no civilizācijas, kādu 80 km attālumā no galvaspilsētas Maputo.

Visa grupa pie OWU (One World University),  dziļi Mozambikā

Viena no ēdienreizēm, kura ne ar ko neatšķiras no citām: pusdienās un vakariņās katru dienu rīsi un šima (kukurūzas putra). Brokastīs arī katru dienu viens un tas pats: viens maizes gabaliņš un, ja paveicas, var dabūt arī margarīnu un ķīmiski želejainu ievārījumu. Bonusā pārcukurota tēja.

KLASE UZ RITEŅIEM

Beidzot esam tikuši pie autobusa, kuru uz 4 mēnešiem nomāsim no OWU. Dažu stndu laikā autobuss tiek pārvērsts par dzīvojamo telpu: puse no pakaļējiem sēdekļiem tiek izņemta ārā, lai to vietā taptu ērtas guļvietas  un virtuve. Kā mācību telpa kalpos autobusa priekšdaļa, kur uz 4 cilvēkiem dalām vienu galdu. 

Eļļas maiņa

Top guļvietas

Autobuss ir vecs un tā zemās grīdas dēļ ne īpaši piemērots mežonīgajiem Mozambikas bezasfaltu ceļiem. Lēni kā gliemezis tas ved mūs atpakaļ uz Dienvidāfriku, kur veiksim nākamo ekspedīciju.

Brokastis, pusdienas un vakariņas top pēc grafika-katram jāpiedalās grupas barošanā

Autobusa aizmugurē vieta nogurušajiem

Vakariņas uz jumta

Shēma katrā valstī ir viena un tā pati: sadalāmies grupās pa 2-3 cilvēkiem un katra grupa izvēlas kādu no dotajām vai pašizvēlētu izpētes tēmu. Parasti tēmas ir cieši saistītas ar konkrēto situāciju valstī. Pēc ekspedīcijas katra grupa raksta atskaiti, kurā detalizēti izklāstīta iegūtā informācija un fakti, tādējādi iegūtas zināšanas tiek nodotas arī pārējiem grupas biedriem. Praktizējot šādu taktiku katram no mums ir iespējams gūt plašu skatu uz dažādām norisēm/aktuālām problēmām valstī. Dažas no Dienvidāfrikas aktuālākajām problēmām šodien ir ekstrēmi augstais noziedzības līmenis, rasu nevienlīdzība un imigrācija. Līdz ar to, šīs kļūst par mūsu ekspedīciju vadlīnijām.

MELNS VAI BALTS?

 Šai valstij ir gara un kompleksa vēsture, kur melnādainie jau kopš kolonizācijas laikiem  tikuši apspiesti un pakļauti holandiešu likumiem. Laika gaitā tika izdoti arvien jauni likumi, kuri aizliedza DĀR pamatiedzīvotājiem būt zemes īpašniekiem pašiem savā valstī, iegūt augsta statusa amatus vai vietu sabiedrībā. Tomēr visdrastiskākās izmaiņas likomdošanā tika ieviestas 1948 gadā, kad Nacionālā Partija nāca pie varas sašķeļot sabiedrību 3 rasu grupās: baltajos, krāsainajos un melnajos, piešķirot katrai no tām noteiktas tiesības un aizliegumus, atkarībā no piederības konkrētai ādas krāsai. Līdz pat 1994. gadam Dienvidāfrikā valdīja ar likumu atzīta rasu sašķeltība un diskriminācija. Melnādainie tika eviktēti no to oriģinālajām dzīvesvietām un deportēti uz speciāli izveidotām teritorijām, kas atradās valsts neauglīgakajās un ekonomiski neizdevīgākajās daļās. 75% DĀR iedzīvotāju tika izvietoti teritorijā, kas sastāda 13% no valsts kopējās platības, kamēr 7% baltādaino  priviliģēti  saimniekoja auglīgākajos un bagātākajos valsts sektors.

Šī ir vien 20 gadu sena pagātne, tādēļ likās interesanti redzēt kā Dienvidāfrikas sabiedrība funkcionē šodien: vai visiem ir vienādas tiesības darba tirgū, izglītības iegūšanā un veselības aprūpē? Vai melnie un baltie redz viens otru kā vienlīdzīgus?

Runājot ar dažādu vecuma grupu, profesiju un ādas krāsu pārstāvjiem sastapāmies ar dažādiem viedokļiem. Jaunieši, kas dzimuši pēc aparteida laikmetā noliedz nevienlīdzību, uzsverot, ka šodien visiem ir vienādas iespējas un izredzes būvēt nākotni. Tikmēr vecāka gada gājuma cilvēki apgalvoja, ka rasu saškeltība joprojām ir nopietna problēma, un nekas daudz nav mainījies: baltie, kas sastāda aptuveni 10% no visas populācijas kontrolē valsts ekonomiku un iegūst augstākus amatus, līdz ar to saņemot augstāku atalgojumu. Trešais viedoklis bija līdz šim nedzirdēts: liela daļa baltādaino apgalvoja, ka šodien tie piedzīvo apgrieztu aparteidu. Proti, kopš 1994. Gada, kad DĀR tika pasludināta par demkrātisku valsti ar pirmo melnādaino prezidentu un brīvības cīnītāju-Nelsonu Mandelu priekšgalā-, jaunā valdība arvien centusies kompensēt vēstures pāri darījumus radot dažādus atvieglojumus melnās rases piederīgajiem: "Jo melnāks tu esi, jo labāk."-tā mums pavēsta kāds baltādains jaunietis, kuru dzīve Dienvidāfrikā nav lutinājusi ar pārticību.

Neskatoties uz dažādajiem viedokļiem, Johannesburgas ielās pieredzētais uzbūra patieso ainu. Uz ielām nemana nevienu balto. Augstu žogu, dzeloņdrāšu un elektrisko žogu ieskauti tie slēpjas glaunās villās, kamēr daudzos pilsētas nostūros no metāla plāksnēm, šīferiem un citiem sadzīves atkritumu štruntiem saceltās šķibās mājelēs mitinās melnādaino ģimenes ar bērniem. Iejot iepirkšanās centros, kas ne par matu neatšķiras no Eiropas modernajiem kapitālisma tempļiem, sastopam baltās ādas masas. Melnādainas lēdijas strādā par pārdevējām un jebkāda veida iestādēs mazgā grīdas un tīra tualetes. Tikmēr tūkstošiem melno cīnās par izdzīvošanu uz netīrajām ielām tirgojot lētas preces no Ķīnas.

***

CAURI PILSĒTAS BURZMAI

Laužamies cauri melnās masas pūlim, lai atrastu ceļu uz te tik iecienīto pārvietošanās līdzekli-mini taksi jeb kā vietējie to sauc-čapu. Mūsu mērķis ir nokļūt milzīgās pilsētas otrā galā, kur no autobusa, kurš atrodas mehāniķa aprūpē, jāsavāc 3 Mozambikā nopirktie riteņi.

Sarāvušies sīki kā blusas, piesardzīgi raujamies cauri mudžošajam pūlim. Esam neskaitāmu zibošu acu pāru pavadīti, Turam savas somas cieši, no bailēm, ka kāds varētu tās izraut no rokām. Galvas grozīdami te pa labi, te pakreisi, šķērsojam ar mašīnam haotiski piebāztās ielas. Pamanījis mūsu apmaldījušos skatienus, kāds vietējais negaidīti uzrodas par mūsu ceļvedi. Pēc 5 minūšu gara gājiena beidzot esam nonākuši mums vajadzīgajā vietā. Mūsu “palīgs” tad nu sāk klāstīt, cik labu darbu viņš ir izdarījis mums palīdzēdams un pasargādams mūs no kabatzagļiem, kas citādi jau būtu mūs plikus apzaguši. Viņš pieprasa samaksu par savu palīdzību. Sakām, ka naudas mums tik vien kā ēdiena pirkšanai sanāk un šāda veida izdevumi nav mūsu budžetā paredzēti. To dzirdējis, mūsu “palīgs” no kabatas izvelk nazi, tā starp citu, mūsu zināšanai. Nolemjam neriskēt un apbalvojam viņu ar 20 Randiem (apmēram 2 Eiro).

***

Ap pusdienslaiku esam nokļuvuši līdz servisam, kur atrorodas autobuss un līdz ar to-mūsu riteņi. Uzsēžoties uz riteņiem un veicot pirmos minienus secinu, ka braukšana ar šādiem hlamiem nebūs viegla. Bez jebkādas bagāžas ritenis sver kādus 20 kg, plus ekstra grūtībai tam ir tikai viens ātrums, kas katru nelielu kāpumu padara par sīvu cīniņu. Saule, protams, svilina un seja pamazām kļūst sarkana no sīvās saules. Deguns sūrst, un jūtu, ka nebūs labi.

Ceļš cauri pilsētai ir visnotaļ ciešams-asfalts ir labā stāvoklī un satiksme nav tik intensīva. Braucam pa ielu, kas no abām pusēm izraibināta ar nelieliem veikaliņiem un dažādu pakalpojumu niegšanas iestādījumiem. Cilvēki, redzot 3 baltādainus riteņbraucējus (pa ceļam nesatiekam nevienu riteņbraucēju) izbrīnā mūs pēta un pavada ar skaļiem izsaucieniem. Garām pazib daudz milzīgas, pamestas ēkas, kas līdz pusei ietītas dzeloņdrātīs, tādējādi cenšoties pasargāt to aklo logu ailes no nevēlamiem viesiem. Tuvojoties centram, mazās mājeles tiek nomainītas pret augstiem debesskrāpjiem, kas kā milži ieskāvuši pilsētas ielas.

Satiksme kļūst intensīvāka, bet mašīnu netraucēti mēs bez kartes manevrējam cauri platajām ielām, līdz veiksmīgi nonākam līdz nometnes vietai. Neskatoties uz riteņu kvalitāti, brauciens cauri pilsētai izrādījās visnotaļ patīkams, ja neskaita, ka pēc dažiem nobrauktiem kilometriem riteņiem sāka atrkrist šādas tādas detaļas.

BALTO CILVĒKU GRAUSTU RAJONS

Nākamajā dienā savu ekspedīciju turpinājām kādus 30 km ārpus Johannesburgas, kur mazākā pilsētā-Krugersdrop, atrodas vieta ar nosaukumu “Koronation Park”. Tā ir vieta, kur aptuveni 9 gadus atpakaļ  uz dzīvi treileros apmetās daudzas Āfrikāns (holandiešu pēcteči, kas dzimuši un auguši Dienvidāfrikā) ģimenes. Ar laiku šī viet kļuva par mājvietu daudzām ģimenēm, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja atļauties maksāt par “normālu” dzīvesvietu. Pamazām teritorija tikusi apbūvēta ar nelielām būdelēm, kas celtas no dažādam celtniecības materiālu atliekām. Arhitektūrā pārsvarā  dominē finiera un skārda plāksnes, kas sastutētas uz koka sijām. Vienīgā ķieģeļu māja ir publiskā tualete, kuru apmeklē kā vietējie, tā arī nejauši garāmgājēji.

Esam ieradušies tieši pirms evikcijas. Aprunājoties ar dažiem komūnas iedzīvotājiem uzzinām, ka visiem ir pavēlets nojaukt savas mājas un izvākties no teritorijas līdz 16. decembrim. Pašvaldība ir nopirkusi šo zemes pleķīti par bargu naudu, lai līdz ar zemi nolīdzinot mazās mājiņas to vietā celtu izklaides un atrakciju parku.  Šajā vietā cilvēki mitinās jau 9 gadus un nu tie ir spiesti sašķelt savu lielo “ģimeni”,  pārvācoties uz divām dažādām vietām. Visapkārt norit rosība: cilvēki jauc nost savas kādreizējas dzīvesvietas, celtas no būvmateriālu pārpaliekām.

 “Ziedu laikos” komūna esot bijusi dzīvības pilna-nelielajā teritorijā esot mitinājušies teju 400 iemītnieku. Šodien palikuši vien 70 un nu arī tiem pienācis laiks doties jaunas veiksmes meklējumos. Atmosfēra šeit valda kā lielā ģimenē, kur daudzajiem netīrmutainajiem mazuļiem ir neskaitāmas tantes un onkuļi, kas par tiem rūpējas. Tālu no patiesības tas nav, jo kā noskaidrojās nedaudz vēlāk, daudzi komūnas iedzīvotaji ir saistīti ģimenes saitēm. 

Neesot tik viegli atrast partneri no citas vietas, cita sabiedrības slāņa. Ģimenes te ir lielas: vientuļā māte ar septiņiem bērniem-nekas sevišķs. Jaunieši par vecākiem kļūst agri-satiekam 16 gadīgu meiteni, kas ar savas mātes un draudzenes palīdzību audzina 10 mēnešus veco dēlu. Šķiet, ka meitene par neko daudz nebēdā, kā nekā visa komūna lutina un auklē mazuli. Vienīgi pārmērīgā smēķēšana un dūmu pūšana mazuļa sejā nesarderēja ar lielajām rūpēm pret sīko radībiņu. Kad cigarešu paciņa bija izsmēķēta, tā kalpoja kā rotaļlieta mazajam āfrikāāns mazulim.

Cilvēki šeit ir vienkārši un draudzīgi-neilgi pēc mūsu ierašanās un pirmā samulsuma pārvarēšanas, mēs tikām mudināti novietot savus braucamos drošā vietā, un mums tiek izrādīta apkārtne kā arī noorganizēta naktsmītne. Sākotnēji par guļvietu mums tiek ierādīts treileris, bet vēlāk plāni tiek mainīti, iesakot mums palikt kādā no būdiņām kopā ar vietējiem. 

Šeit atrasties naktī neesot droši. Kā pieradījumu, cik bīstama var būt šī vieta, mums tiek atstāstīts iepriekšējās dienas notikums: kāds melnais esot ienācis teritorijā un izvarojis kādu no vietējiem  puišeļiem... Joki mazi. Kopš ierašanās Dienvidāfrikā praktiski ik viens sastaptais apgalvo, cik bīstami ir pārvietoties pa pilsētas ielām, norādot uz tādu vai citādu rajonu, kurš zināms savas augstās kriminalitātes dēļ. Tur valda zagļi, kas laupījumu gūst draudot ar nazi; kur citur perinās narkotiku dīleri, kuru operācijās nereti iesaistīti šaujamieroči un policija pat neuzdrīkstās spert kāju šādos rajonos. Tam visam pa starpu ielas esot pilnas ar tā saucamajiem brīvās mīlestības meklētājiem, jeb citiem vārdiem sakot-izvarotājiem. Daži no viņiem tic, ka sekss ar jaunavu dziedēs nāvējošo HIV/AIDS vīrusu, kas arī ir aktuāla Āfrikas valstu problēma.

Neskatoties uz mums pieejamo “Kriminālo Informāciju”  kā arī dažu nejauši sastaptu cilvēku ieteikumiem būt piesardzīgiem un pat nerādīties Konorācijas Parkā, jūtamies droši un relaksēti. Cilvēki šeit ir draudzīgi un ieinteresēti klausīties mūsu stāstos, kā arī dalīties savējos. 

Visi trīs saņemam bezmaksas friziera pakalpojumus. Dāvis frizē visus komūnas puišeļus pēc viena šablona-gar sāniem izskujot īsākus matus, un atstājot galvas vidū nedaudz vairāk. Šī ir pirmā reize, kad viņš griež matus meitenēm. Sanāk viņam visnotaļ labi un profesionāli, ņemot vērā, ka šo prasmi apguvis pašmācības ceļā. Par friziera karjeru viņš gan nedomā.

Šķiet, ka liela daļa ir bēdīgi pamest šo vietu, kas gadiem kalpojusi kā vinu majvieta un ģimene. It īpaši norūpējusies ir gimenes “mamma” Irēna, kura šeit pavadījusi pēdējos 9 savas dzīves gadus dēvēdama sevi par “rūpētāju”. Jau kopš bernības Irēna ir izjutusi dziļu līdzjūtību pret novārtā pamestajiem-nabadzīgajiem. Kādu dienu viņa nolēmusi, ka viņas misija dzīvē ir rūpeties par tiem, kam dzīvē tik ļoti nav paveicies. Tā nu viņa šeit dzīvo, organizējot komūnu un rūpējoties, lai visiem visa ir gana. 

Irēnas dzīves vieta, kurā viņa dalās ar savām meitām, mazdēlu un  Dāvi, kuru pieņēmusi savā ģimenē, jo viņa paša vecāki no viņa atteikušies kad viņam bija 12. Kā interjera elemnts pārsteidza plazmas televizors nabadzīgajās istabas stūrī. Kā noskaidrojās vēlak, TV  ir  katra dienvidāfrikāņa neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Gadu laikā viņa ir ieguvusi cilvēku respektu, kam līddzi nāk pateicība un pelnīta iesauka: Oma. Un patiesi, viņa ir kā māte: stingra un prasīga, tomēr mīloša. Bijām pārsteigti, cik šī komūna ir labi organizēta. Katrs tās iemītnieks ir atbildīgs par vietas uzturēšanu kārtībā. No rīta apkārt manāma rosība: tiek pucētas grīdas un vākti iepriekšējās dienas atkritumi; mazuļu mutes no rīta ir tīras un nu tie beidzot izskatās kā cilvēkbērni.

Bērniem tajā dienā bija īpašas svinības: ar Airīnas palīdzību un apņēmību kāda labdarības organizācija bija piešķīrusi pa jaunam velosipēdam katram komūnas bērnam. Nu tie priecīgi dragāja riņķī pa teritoriju, izbaudot savus jaunos spēkratus. Kāds ziķeris bija paspējis izdemolēt jau divus riteņus un ar atslēgu rokās, tas meklēja savu nākamo eksperimentu upuri.

 Bērni likās nemanām tuvojamies pārmaiņas, kas iespējams izmainīs viņu dzīves un likteņus, atšķirot tos no draugiem un kaimiņiem un pārvietojot uz citu dzīvesvietu. Nav zināms, vai tiem kādreiz izdosies izkļūt no nabadzības takas, kuru paaudzi pēc paaudzes, dzīves likstu skarti, ieminuši to priekšteči. 

Ekspedīcijas beigās nonācu pie secinājuma, ka lai arī Dienvidāfrikā eksistē rasu sašķeltība un dažreiz pat rasisms, tomēr  vairāk par visu cilvēkus šķir nauda. Plaisa starp nabagajiem un bagātajiem visā pasaulē arvien vairāk izplešās, pa vidu atstājot dziļu bezdibeni, kura abas malas diez vai kādreiz tiks savienotas.

ATPAKAĻ UZ AUTOBUSU

Ar šādiem riteniem un ar ierobežotu laiku nekur tālu nevar tikt, tāpēc apvienojam braukšanu ar stopiem

Dienvidāfrikā stopēt ar riteņiem ir salīdzinoši viegli-te katram otrajam ir pikaps, kur piekabē var viegli savietot visus trīs riteņus

Pēc vairākām stundām, kas pavadītas karstajāsaulē mēģinot noķert kādu piemerotu braucamrīku beidzot mums uzsmaida veiksme: tas gan nav nekāds pikasps, bet riteņus br īnumainā kārtā izdodas iedabūt salonā. Tas gan prasīja zināmas pūles...

Nākamā valsts maršrutā: Botsvāna.