3.Pieturvieta: Pabijām Florencē, San Marino, Venēcijā un ieradāmies Horvātijā

Atgriezušies no karsto avotu "tūres", dodamies iekost itāļu picu Florencē.

Pasākumu organizētājiem patīk izdomāt valstis un mūzikas stilus, kādus pārstāv BTB...

Divu dienu festivāls bija sapulcējis daudz ļautiņu, taču tikai daži ieradās uz BTB vēlo uzstāšanos.

Gatavs šovam

Nākamaja rītā, pēc "agrās" pamošanās (atgriezāmies no tusiņa ap 5.oo, kad ārā jau sāka aust gaisma) un ielīšanas skvotā pa logu (durvis bija aizslēgtas, un neviens neatbildēja mūsu klauvējieniem) devāmies tālāk ceļā-uz pundurvalsti San Marino

Tur mēs izdūrāmies daudziem ieroču un citiem tūristiem domātiem veikaliem

Vēlāk tajā pašā dienā Miša devās uz Ļubļanu, bet mēs tikmēr ar ričukiem iebraucām Venēcijā

Venēcija nav vieta priekš velo: pirmkārt, visi tilti, kas šķērso neskaitamos kanālus ir ar pakāpieniem; otrkārt-ar velo pilsētā vienkārši ir aizliegts iebraukt (tāpat kā ar citiem riteņotiem, cilvēka spēka vadītiem spēkratiem). Nācās savus ceļabiedrus atstāt "velo garāžā", kas daudziem arī kalpo kā publiskā tualete.

Jauka pilsēta, bet pārbāzta ar cilvēkiem

Pēc vairākam stundām nobradātām pa Venēciju, lēcam atkal uz riteņiem, lai mītos tālāk, meklējot foršu pludmali, kur pārlaist nakti un pavadīt nākamo dienu. Meklēt nācās ilgi, bet bija tā vērts-pavisam nejauši uzgājām nūdistu pludmali ar hipiju zaru būdiņām.

Nākamaja dienā-nākamā pludmale. Pa ceļam laba dumpster-dive veiksme. Tūristu zonās domā par tūristiem-veikala plauktos visam jābūt svaigam un labakās kvalitātes. Pārējais pienaks mums!

Saulei jau sēžoties uz horizonta, esam vīlušies jūras vietā atrast aizaugušu purvu. Līdz jūrai būtu jābrien kādi pāris kilometri....

Toties nākamajā dienā atkal izdodas nonākt pie jūras-Adrijas jūras piekrastē. Pludmale ir tukša un mierīga

Arī centrālā pludmale turpat ap stūri nav īpaši pārpildīta, taču gatava kuru katru brīdi uzņemt tūristu iebrukumu

Daudz krabju šajā krastā-jāuzmanās, lai neuzkāptu...

Nekad vēl nebija nācies veikt tik garu ceļu, lai tiktu nopeldēties. Sākumā jānoiet pāris simti metru pa šo koka tilti, kas iet seklajā "jūrā", tad vēl gandrīz tik pat daudz jābrien pa seklu ūdeni, kas pilns ar krabjiem un zivīm, un beigu beigās, šķērsojot nelielu saliņu atkal jābrien ūdenī teju pus kilometra garumā, lai tktu līdz nabas dziļuma ūdenim...

Slēpjamies no dedzinošās saules priežu ēnā

Nākamajā dienā turpinām ceļu Horvātijas virzienā. Šis zaļais siers brauca mums līdzi-ekstrēmā dumpster-divinga auglis.

Pēc nelielas siera skulpturēšanas ar nazi, zaļais pelējums ir noņemts ka ar roku, un 12 eiro vērts siera klucis ceļams galdā!

PIRMIE IESPAIDI HORVĀTIJĀ: Nedaudz no vēstures, nedaudz no dabas, un daudz viesmīlības.

Pēc krietna laiciņa, kas pavadīts tik ierastajā ES „attīstītajā”  daļā, mūsu ceļš ved tālāk gar Adrijas jūru-uz neizdibinātām zemēm -Balkānu virzienā. Asociācijas par un ap šo pasaules daļu pagaidām aprobežojas ar  čigānu mūzikas tingeļ-tangeļiem un dažādiem amizantiem stāstiem no mūsu rumāņu izcelsmes draugu mutēm. Vēsture? Kultūra? Tradīcijas? Cilvēki?- Visnotaļ melna bilde...

Tuvojoties Itālijas ziemeļu-austrumu robežai netālu no  ostas pilsētas Triestes, gaisā jūtama pārmaiņu smarža. Tas tā-abstrakti izsakoties. Relitātē pirmās ievērojamās izmaiņas vērojamas arhitektūrā. Kaut vai tā pati Trieste, šodien būdama Itālijas pilsēta, kopā ar savu „itāliskumu” sevī glabā vēstures dvaku: māju mūros, ielās un cilvēkos. Kaut kāds šķībums parādās arhitektūrā, nemanāmi izmainās cilvēku vaibsti un to mēļu mežģi: plūstošo latīņu izcelsmes valodu pakāpeniski nomaina tik ausij ierastā slāvu izcelsmes  runa. Gandrīz nemanot, vienā elpas vilcienā, vienā acu mirklī, esam šķērsojuši nelielu Slovēnijas teritoriju-šauru zemes strēli, kas ir vidus posms starp Itāluju un Horvātiju. Lai iekļūtu valstī, veicam Eiropā jau tik sen aizmirstu procedūru-robežas šķērsošanu, ar pasu un visu uz mums esošā vezuma pārbaudi. Hmm.. dīvaini. Likās, ka Horvātija ir daļa  no ES. Kāpēc tad robeža? Kā nedaudz vēlāk atklājās mūsu ignorantajiem prātiem, Horvātija kļuva par ES locekli vien pāris gadus atpakaļ-2013. Ar vai bez Eiropas „rūpēm”,  Horvātijā jūtama rietumu ietekme un pirmajā acu mirklī tā ar neko īpašu neatšķiras no pārējām Eiropas zemēm. Tikai ienirstot dziļāk industrialajā ostas  pilsētā  Rijekā, arvien vairāk un patiesāk atklājas Horvātijas seja. 

Ierodoties Rijekā, nometām ričukus un devāmies pastaigā pa pilsētu. Izdevās tikt 20 stāvu mājā, lai vērotu panorāmu uz pilsētu

Runā tauta

Iespaidīgs skats... stipri atgādina rajonu.

No augstākiem pakalniem uz pilsētu noraugās vairākas monstruozas bloku mājas, kas stipri ož pēc komunisma un sen (vai ne tik sen?-Laiks ir relatīvs) pagājušajiem Padomju laikiem.(Nē, nē, Horvātija nekad nebija daļa no Padomju Savienības, taču komunisma un sociālisma idejas jau no turienes vien nāk, un ne mazākā intensitātē). Daudzas citas celtnes, kas no pirmā acu uzmetiena var šķist cēlas un dižas, pēc tuvākas izpētes atklāj pagātnes brūces-noskretusi krāsa un apdrupuši stūri čukst par vēstures pāridarījumiem. Galvā rodas arvien vairāk un vairāk jautājumi: Kas? Kad un Kāpēc? Runājot ar vietējiem, kāri ķeru visus informācijas pavedienus. Pamazām melnās bildes vietā viens pēc otra parādās lielāki un mazāki trūkstošās puzles fragmenti. Uzklausu stāstus par Dienvidslāviju-valsti, kas pastāvēja teju visa 20. Gadsimta garumā, sevī ietverot mūsdienu Horvātijas, Serbijas, Slovēnijas, Bosnijas un Hercogavinas, Maķedonijas un  arī Melnkalnes teritorijas. Un kā jau bieži šādās valstu savienībās neiztikt bez konfliktiem un kariem. Cilvēku pašiznīcināšanās sindroms piemeklē arī Horvātiju. Pāri tam visam neizbēgami gāžas Otrais Pasaules Karš ar visām tā izrietošajām sekām (fašismu=genocīds pret Žīdiem un citām minoritātēm). Krietnu laiciņu vēlāk-90to gadu sākumā, tāpat kā daudzās citās Austrumeiropas valstīs, sākas cīņas par neatkarības atgūšanu, kas izvēršas par postošu karu, noslēdzoties vien 20 gadu senā pagātnē (1995). Tāds lūk īss stāsts par Horvātijas vēsturi. Kāpēc par to vispār stāstu?  Vienkarši ejopt pa ielu, vērojot cilvēkus un arhitektūru, sajūtot kaut kādā ziņā tik ļoti pazīstamo  atmosfēru, sāku pie sevis prātot, kā tas nākas, ka šī valsts, par spīti lielajam attālumam joprojām tik ļoti līdzinās Latvijai un dažām citām „ tā gala” vlastīm. Atslēga tam visam, protams, ir vēsture. Jo vēsture, manuprāt, mūs izveidoja par to, kas mēs esam šodien: sākot jau ar mūsu izskatu, valodu un identitāti vai piederību kādai noteiktai cilvēku grupai; uz vēsturiskiem notikumiem vai tradīcijām sākotnēji balstās mūsu pasaules uztvere, nerunājot jau nemaz par valstu sociālo un ekonomisko stāvokli, kas savukārt tiešā veidā ietekmē cilvēku dzīves šodien.  

Lai vai kā, Rijekā cilvēki zina kā izklaidēties, un kā attīstīt alternatīvu dzīves veidu

Gatavs šovam Podrumā 

Katrā šovā ir vismaz viena persona, kas ir stipri ieinteresēta/s manā performancē... Satiekat manu jauno DJ assistentu Rijekā!

Mūzika gandrīz līdz rītausmai

Paturot prātā jauniegūto informāciju, ceļojam tālāk pa valsti, nu jau skatot visu ar citām acīm. Pamanām daudz pamestu māju, ka arī daudz tādu, kas pārvērtušās gruvešos. Atliek vien minēt, vai pie vainas laika zobs, vai šausminošās kara sekas. 

Pakojam mantas, lai dotos uz vienu no Horvātijas dabas brīnumiem-Pļitvices ezeriem

Saka, ka viena no skaistākajām vietām Horvātijā...

...un viena no visvairāk apmeklētākajām vietām Eiropā...

Dumpster maize-svaiga un pufīga iet labi kopā ar mājās gatavotu vietējo sieru

pēc pauzes mēs turpinām

Plitvices ezeru pastaiga ievelkas teju līdz saulrietam. Ieraušamies mašīnā, un līkumojot caur Horvātijas pauguriainajiem mežiem un pļavām, mēginām atrast piemērotu vietu, kur pārlaist nakti, kas gāžas virsū ar lieliem soļiem, negaisa mākoņiem draudīgi karājoties virs koku galiem. Pabraucam garām pāris vientuļām, pamestām mājām, kas tīri labi varētu kalpot par patvērumu negaisa laikā. Nolemjam pie nākamās iespējas apstāties. Šāda iespēja uzspīd visnotaļ drīz: debesis jau pavisam aizvilkušās ar draudīgajiem mākoņiem, un lietus sāk pilināt lielām, smagām pilēm atsitoties pret vējstiklu, kad pēc kārtējā pagrieziena skatam paveras pamesta māja. Tai blakus vēl viena.. divas..trīs..četras... Tai skaitā pamesta baznīca. Izskatās pēc pamesta ciemata.. Vienbalsīgi nolemjam, ka šī ir mūsu iespēja. Sižets gan sāk atgādināt kādu lētās šausmenes sižetu, kur jaunieši devušies izbraucienā pie dabas, un pa vienam tiek novākti miglainos apstākļos.

                             

Noparkojam mašīnu turpat ceļa malā un dodamies izlūkos.  Tuvjoties vienai no „pamestajām” mājām, redzam, ka aiz žoga, zālēm aizaugušā pagalmā, pamanījusi mūsu klātbūtni,  nāk sirma sieva. Nedaudz samulsuši, nezinot kādā valodā labāk komunicēt, lai izskaidrotu savus nolūkus, stāvam pie šķībā, sarūsējušā žoga, gaidot mājas saimnieci pienākam tuvāk. Ātri vien atrodam kopēju valodu, kas sastāv no krievu, angļu, spāņu, itāļu, horvātu un žestu valodas sakopojuma. 

Jautājam, vai varam uzcelt telti tepat pagalmā, lai pārlaistu nakti. Ilgi nevilcinoties sieva piekrīt, un sāk vērt vaļā lielos vārtus, lai varam iebraukt pagalmā ar mašīnu. Pa to laiku lietus pieņemas spēkā, un vecā sieva aicina mūs iekšā pussabrukušajā akmens mājā. Nodomāju, ka šoreiz lietus nospēlēja mums par labu. Tam visam pa starpu sieva pajautā, vai mēs esam labi cilvēki, laikam uz īsu mirkli aizdomājoties, vai ir prātīgi aicināt trīs svešiniekus zem sava jumta nakts laikā. Taču viņas šaubas ātri vien izgaist, un pārvēršas gādīgas omes viesmīlībā. Bez ilgām pārrunām mums tiek piedāvata vieta plašajā istabā uz klona grīdas, kas mums ir perfekti piemērota, ņemot vērā, ka vadājam līdzi piepūšamo matraci. 

Kamēr istabā uz grīdas top guļvieta, apmetu skatu apkārt: māja ir pieticīga, bet kopta. Izskatās, ka nesen sākti nelieli restaurēšanas darbi, taču caurums vecajos griestos nodod mājas pagātni. Arī mājai pieguļošās saimniecības ēkas izskatās pussagruvušas, ar caurumiem jumtos kā neredzīgām acīm blenžot zvaigžņotajās debesīs. No vecās sievas stāstiem noprotams, ka viss ciemats iznīcināts kara laikā-nobombordētas gan dzīvojamās mājas, gan lopu staļļi ar visiem lopiņiem iekšā, tāpat arī vietējā skola, slimnīca un baznīca. Māja, kurā Milica tagad mitinās kādreiz dzīvojusi viņas māte, taču bombardēšanas laikā viņa esot gājusi bojā, tāpat kā daudzi citi ciemata iemītnieki.

Kā jau pienākas-sieviete gatavo vakariņas (viena no retajām reizēm) :D

Gatavs!

Milica brokastīs cep pankūkas

Šodien ciematā dzīvo vien pāris iemītnieku, atskaitot līdz ceļiem garo zāli un karā zudušās dvēseles, kam par piemiņu vecās, pussagruvušās slimnīcas durvju priekšā aizdegta svece. Durvīm gar abām pusēm no augšas līdz pat apakšai lasāma rinda ar kritušo vārdiem. Slimnīcas jumts ir iebrucis bombardēšanas rezultātā, un kroplīgi dēļu gali nokarājas no griestiem, mēmi liecinot par piemiņas plāksnes patiesumu. 

Tas ir jau otrā rītā, kad pēc laba miega un Milicas ceptām pankūkām mēs devāmies apskatīt ciemata pārpaliekas. Viņa veda mūs no mājas uz māju, uzburot acu priekšā gan  pirmskara dzīvi šajā klusajā dabas nostūrī, gan arī pārdzīvotās kara šausmas. Ar rokas kustību viņa norāda krūmu virzienā, sakot, ka tā kādreiz bijusi viņas skola. Tikai kartīgāk ieskatoties, var saskatīt sarkanu ķieģeļu drupas, kas pilnībā sagrābtas vīteņaugu varā.

Blakus šai ēkai, atrodas vēl viena-krietni lielāka izmērā, un šķietami modernāka būve, kas arī esot bijusi skola. Tāpat kā pārējām ēkām šaja ciematā, arī šīs jumts ir sadragāts. Pretim ielai slejas baznīca. Pat neejot iekšā redzams, ka arī to ir skārušas kara lodes. Uz blakus esošās mājas neskaitāmās vietās redzamas ložu pēdas. Saulei spoži spīdot un vējā plīvošām puķēm vijoties ap kājām,  klusējot sekojam Milicai, kas ik pa laikam atcerās pagātnes notikumus. Skaisti šeit gan: ciemats atrodas pašā kalna galā-no turienes paveras skats uz sulīgi zaļām pļavām ielejā. Atpakaļ ceļā Milica aizlūdz par zudušajām dvēselēm, atbalstoties pret vecās baznīcas sienu. Tāpat viņa arī aizlūdz par mums: pieliekot svētās Marijas bildi pie mūsu pierēm, un pēcāk tās noskūpstot. Katram no mums tiek piešķirts ziedošš liepas zars, un man kā vienīgajai sieviešu dzimuma pārstāvei bonusā pienākas turpat no pagalma izrušināta puķe podiņā un vēl šādi tādi ziedoši, aromātiski augi, kas vēlāk pārvēršami tējā.  

Pateikušies par viesmīlību un atvadījušies, dodamies tālāk. Ap galvu drūzmējas pelēki domu un pārdomu mākoņi, un ap kalnu galotnēm aizķērušies biezi lietus mākoņi, atkal draud ar lietu.

Nolaidušies lejā no kalniem, atvadamies no Mišas un minam pedāļus gar smuko jūras krastu

Pēc apmēram 60 km gara piejūras ceļa, tas nogriežas prom no jūras-iekšzemē.