Bezbudžeta sešu dienu brauciens uz Katalonijas augstāko kalnu
El Canigó
Tā tiek
dēvēta Katalonijas augtākā virsotne, kas atrodas Pireneju kalnu grēdā. Tā atrodas aptuveni 250km
no Barselonas, un tās augstums sasniedz 2784m virs jūras līmeņa.Tik augstu kalnos es vēl
nekad neesmu bijis! Ar šo klinti ir saistītas daudzas katalāņu leģendas un
tradīcijas. Kā es uzzināju par šo klinti un ar to saistītajām tradīcijām un kā man
veicās virsotnes ieņemšanā, lasi tālāk ceļojuma aprakstā!
Ideja
Canigo klints atrodas Pireneju kalnu grēdā, kura
veido dabisko robežu starp Spāniju un Franciju. Šī klints nemaz nav visaugstākā
klints Pirenejos, tās augstums virs jūras līmeņa sasniedz 2784m. Bet pēc
nozīmīguma tā pārspēj daudzas augstākās virsotnes.
Kalna virsotnē ir uzstādīts metālisks krusts, kas ir aptīts ar Katalūnijas karogu. Šis krusts ticis uzstādīts par godu Katalonijas dibinātajam Vilfredam
matainajam.
Pirmo reizi dzirdēju par šo kalnu vasaras saulgriežos, kurus vietējie dēvē
pat Sant Joan. Katalāņu tautai ar Canigo klinti ir saistītas daudzas leģendas un tradīcijas. Viena no leģendām vēsta par milzīgu melno pūķi, kas
sargā klinti un kataļāņu tautu. 1285. gadā Aragonas karalis apciemoja šo
apvidu. Viņš esot piegājis pie tuvumā esošā kalna ezera, paņēmis rokās akmeni un
iesviedis to ezera klusajos ūdeņos, tajā pašā brīdī milzīgs melns pūķis pacēlies
no ūdens gaisā, aizsedzot sauli un pārvēršot dienu par nakti. Kas notika tālāk,
leģenda noklusē, bet es varu iedomāties…
Populārākā tradīcija, kas ir saistīta ar Canigo saucās La flama del
Canigo, kas tulkojumā nozīmē Kanigo liesma. Iepriekšējā vakarā pirms Sant Joan nakts, klints virsotnē tiek
iekurināts milzīgs ugunskurs. Nākamajā dienā no ugunskura tiek aizdegtas lāpas un Sant Joan naktī uguns pakāpeniski tiek izplatīta pa Katalonijas ciemiem. Visas nakts garumā Spānijā kopumā tiek aizdedzināti aptuveni 30, 000 ugunskuru! Iespaidīga tradīcija! Uzzinot par
šo tradīciju arī nolēmu, ka man noteikti jāredz šī vieta…
Sagatavošanās
Sākumam es dabūju pāris Canigo
reģiona trekkinga kartes, ar
norādītam smalkajām takām, kalnu patversmēm (refugios), avotiem un apvidus reljefu. Tas bija vienkāršākais solis.
Esmu redzējis tikai pāris kalna fotogrāfijas un plānoju tikt līdz virsotnei ar
velo, lai pēc tam izbaudītu PAMATĪGU nobraucienu.
Sarežģītākais bija tas, ka dodos ceļā bez naudas, jo tās man vairs nav. Ir
jāaprēķina dienu skaits, kas tiks pavadīts ceļā kā arī nepieciešamais ēdiena daudzums, ko
paņemt līdzi. Jāņem talkā ‘zinātniskais – matemātiskais’ piegājiens.
Google maps pavēstīja, ka kopējais brauciena ceļš aizņems ap 500km. Ņemot
vērā kalnus un iepriekšējo pieredzi ar kalniem, tas varētu man aizņemt 6
dienas. Tātad jāgatavo ēdiens 6 dienām.
Lai nestieptu lieko līdzi atrodu internetā informāciju par kaloriju patēriņu
velosipēdistiem un sportistu uzturvielu balansu. Ar kaloriju patēriņa kalkulatora palīdzību aprēķinu savai ķermeņa uzbūvei nepieciešamo kaloriju daudzumu. Nonāku pie rezultāta, ka
pa dienu man vajadzēs iedabūt sevī 2029 cal, lai spētu kustēties uz priekšu.
Tagad jāsadala kalorijas pa ēdienreizēm un jāgatavo ‘sviestmazītes’.
Brokastīm man bija paredzēts auzu pārslu muslis pa 110g uz ēdienreizi.
Vakariņās dažādībai lēcas, rīsi un makaroni pa 125g katrs. Plus vēl dažādas
garšvielas, ķiploks un pāris burkāni, lai padarītu visu interesantāku. Un
visbeidzot mana mīļākās ēdienreizes – pusdienas, poldņik un pirmsvakariņas.
Šim svarīgajam pasākumam es sagatavoju ‘skudrupūzni’.
- 1kg
iebiezināta piena
- 800g
cepumi Maria intgral
- 250g
sviests
 |
| Gardās 400 kalorijas |
Viss sajaukts kopā un apvārtīts auzu pārslās izveidoja 2050g cukurainās
baudas ar 8532 kaloriju lādiņu. No
kuriem es paņēmu līdzi tikai 1300g sagriežot batoniņos un sadalot pa
ēdienreizēm.
Kopā: 2600g ēdiena
Mantas
Ņemu visu minimāli. Ir Spānijas vasara. Dienas neizturami karstas, naktis
siltas. Uzreiz atsakos no guļammaisa un tenta. To vietā ņemu līdzi plāno flīsa
sedziņu un folijsegu - lietus/aukstuma
gadījumā. Matracīša vietā – mašīnas saules aizsargu ko liek uz vējstikla. Gulēšu
kā sendvičs ietīts folijās.
No drēbēm arī nekā daudz, lielākais bija flīsa džemperis. Tas man būs
guļammaisa vietā.
Mantu saraksts
Māja:
·
Flīsa
pleds
·
Folija
paklājiņš
·
Odu
tīkls
Virtuve:
- Katliņš
- Bomžkrāsniņa
- Spirta
deglis
- Karote
- Plastmasas
glāzīte
Drēbes:
- Velo
- Šorti
- Krekliņš
- Zeķes
- Rociņas
- Kājiņas
- Nevelo
- Flīsa
džempis
- Flīsa
cimdiņi
- Silta cepure
- Šorti
Instrumenti
- Multitūls
- Ielāpi
- Nazis
- Rezerves
kamera
Extra
- Folijsega
- Lampiņa
- GPS
- Telefons
- Fotoaparāts
- Dinamo
lādētājs
- Blociņš
- Slēdzene
Viss tiek sadalīts pa somām. Virtuve un ēdiens priekšā, viss pārējais
mugursomā un uz aizmugurējā bagāžnieka. Var doties ceļā…
Bezbudžeta brauciens: Barcelona – Pic du Canigou – Costa Brava – Barcelona
1. diena
 |
| Karstums un kalni - kas var būt labāks? |
Tm 5:51
Avg 23,2
Dist 135,46
Alt. 336
Diena sākās nesteidzoties. Iepriekšējā dienā pabiju labā tusiņā. Sanāca
pagulēt tikai pus nakti. Pamodos nedaudz samīcīts ap 11tiem. Saliku mantas uz
riteņa, dūšīgi pabrokastoju, pēc tradīcijas pasēdēju pirms ceļa, tad vēl
pasēdēju un beidzot izbraucu pašā ceplī. Ir 13:30 un normāli strādājošie
cilvēki gatavojās dienas siestai, bet
es dodos šosejas virzienā, šoreiz bez īpašām emocijām, jo pa šo ceļu esmu ripojis jau daudzas reizes. Pūš neliels vējš mugurā un ritenis ripo labi un viegli,
neskatoties uz somām.
Pēc kādiem 30 km pietuvojos Montseny parkam, kurā biju pavasarī, šoseja iet
tam riņķī. Skatos uz l’Home (1700m) atceros pavasara grūto kāpumu un domāju ka
drīz būs jārāpjas vairāk nekā 1km augstākā klanā. Uz šīs šosejas sastapu daudz ielenes, vai drīzāk sakot šosejas
meitenes, atcerējos uzreiz Valensijas šoseju, kur meitenes var sastap gandrīz
uz ‘katra stūra’.
 |
| Vēl viena Santa Coloma |
Nobraukti 60-70km un palēnām kalni man apkārt sāk augt un parādās nelieli
kāpumi. Ātrums samazinās – karstums pieaug. Drīz vien jūtos pilnīgi izkaltis,
neskatoties uz to, ka pastāvīgi dzeru ūdeni, kas pudelē jau ir sasilis tā, ka tajā varētu gatavot maisiņtēju. Necik neveldzē slāpēs. Visos pa ceļam sastaptajos krānos ūdens arī ir silts un negaršīgs.
 |
| Uzraksts bija ļoti maldinošs, aiz kalniņa pisēta bija pilnīgi izmirusi. Ne fiestas, ne vīna, ne ūdens! |
Uz 100km robežas esmu gandrīz bez spēkiem, šķiet ka esmu dabūjis saules
dūrienu. Galva jūtās dīvaini – reibst. Pasēžot nedaudz ēnā un uzēdot, taisu
pēdējo rāvienu līdz Olot. 130km no Barselonas. Jauka, attīstīta pilsētiņa ar
lieliem parkiem un senu arhitektūru.
 |
| Vulkāni šajā reģionā jau sen nedarbojās... |
Izbraucot cauri, atrodu nometnes vietu nopļauta lauka malā pie mežiņa. Vēl
ir gaišs, kādi 19.oo, bet nav ne spēka, nedz arī vēlmes braukt tālāk. Pietiek! Rīt būs
vel grūtāk kaut gan līdz
Canigo palika tikai ap 50km .
 |
| Beidzot ēna, miers un vakariņas... |
2.diena
 |
| Agrais rīts, garas ēnas, svaigs gaiss un tukša šoseja |
Tm 6:29
Avg 13
Dist 84,7
Mx 58,5
Alt 2100
Nakts izrādījās negaidīti vēsa. Pavisam ne tāda pie kurām pieradu dzīvojot
Barselonā. Nācās apsegties ar folijsegu. Pamodos 6.30, kad saule bija tikko
parādījusies zilajās debesīs. Paēdu, savācos un dodos, kamēr saule vēl
necepina. Ļoti labs variants pēc vakardienas karstuma.
Drīz vien sākās daudzkilometrīgie kāpumi. Pēc 8km kāpuma pirmā klanu pāreja
– Alt. 800m. Neliels nobrauciens, pauzīte mazajā, klusajā pilsētiņā un turpinu.
Pa upes el Ter ieleju.
 |
| Pirmais garais kāpums līdz 1500m līdz Francijai |
 |
| Pikniks ēnā |
12tos esmu jau ap 1500m virs jūras līmeņa. Iekožu skudru pūzni . Diena vēl
joprojām ir diezgan svaiga, bet lēns, garš kāpums vienalga liek pasvīst.
Drīzumā vēl viena pāreja ir pārvarēta. Esmu šķērsojis Spānijas – Francijas robežu.
Atceros, ko esmu aizmirsis mājās... Tādu nieka lietu kā… pase! Nu atgriezties
točna netaisos. No šejienes jau nē. Gan jau! Un sāku 13km nobraucienu ielejā
līdz Prats – de – Mollo. Francijas pusē ir slikts, grumbuļains asfalts un serpentīns
ar īpaši asām virāžām. Te ļoti neieskriesies!
 |
| Sākās Francija, bet Katalonija turpinās |
 |
| Bijusī robežmāja, tagad kafūzis |
 |
| Pirmais skats uz Kanigo masīvu |
Izmetot mini aplīti pa pilsētiņu, kur neviens nerunā man saprotamā valodā
un ir daudz franču tūristu, es dodos Canigo
kāpuma virzienā. Izbraucot nedaudz no pilsētiņas, atrodu nelielu pļaviņu ar ēnu
no apkārt augošajiem kokiem. Turpat garām tek
el
Tec upe (es nepārrakstījos, tai upei tiešām bija tāds nosaukums, līdzīgs
el Ter un arī
la Tet upei, gar kuru mēs ar Gitu braucām ziemā, šķērsojot Pirenejus). Ir divi
dienā un ir
siestas laiks, šoreiz arī
priekš manis. Nopeldos ledainā upē, tā ka kaulus sāk lauzt, toties vismaz nedaudz
sevi atveldzēju-saule jau sāk atkal pieņemties spēkā. Dūšīgi papusdienoju
un paguļu dienas dusu. Nogulēju kopumā 3 stundas, atkal nopeldējies iekožu
sneku un turpinu ceļu.
 |
| Prats - de - Mollo |
 |
| el Tec plūst no kalniem |
 |
| un te es atradu vietu ledus aukstajā ūdens plūsmaa |
Ceļš visu laiku rāpjas uz augšu gar el
Tec, bet, pēc kartes spriežot, drīz būs jāgriež uz čūskaino serpentīnu, kas vedīs mani augstāk kalnu masīvā.
Pirms pagrieziena iebraucu Banys pilsētiņā, kurā esot karstie avoti. Te, protams, pāri visiem dabas labumiem uzcelta māja un viss ir par naudu. Uzpildu ūdens pudeles kādā
hotelī un dodos uz kāpumu.
 |
| Banys- maza pilsēta priekš 'lieliem cilvēkiem'. 3 viesnīcas un viena sanatorija |
 |
| Sākās nopietns kāpums |
 |
| Bija liels prieks ieraudzīt šajos mežos kaut ko tādu, kas tik tuvs sirdij. Nebija daudz, bet bija ļoti garšīgi. |
Te nācās pārslēgties jau uz visvieglākajiem pārnesumiem, rezervē atstājot vienu zvaigznīti aizmugurē. Ceļš ir mazs un kluss, vijās starp kalnu nogāzēm. Mans ātrums
nepārsniedz 8 km/h. Iet grūti un lēni. Vēl tās mušās! Viss mežs dūc. Un lido
viņas ātrāk nekā 8 km/h. Tāpēc man kāda visu laiku bija piesējusies, mēģinot mani pagaršot .
Ir ieplānots šo dienu beigt refugio- kalnu ganu un mednieku patversmē, kura ir paredzēta brīvai lietošanai. Iepriekšējā
līkumā pirms refugio uzduros kalna
avotam un upītei, pie kuras bija uztaisīts mazs placītis ar piknika galdu un
ugunskura vietu. Beidzot piepildu visas trīs savas pudeles ar ļoti aukstu un
garšīgu ūdeni un, protams, dodos tālāk ceļā. Nobraucot vēl kādas 20 min
kalnā, saprotu, ka atstāju savu fļagu
turpat pie aukstā avota. Esmu ļoti noguris un netaisos atgriezties, cerams, ka
man pietiks ar 2L ūdens. Ir astoņi un sāk vakarot.
 |
| Pietura pie avota... |
 |
| ...šitā arī mans aukstais ūdens palika te :) |
Man par pārsteigumu, refugio
vietā bija privātmāja, kuras saimnieks, runāja spāniski un izstāstīja man, ka
te nav un nekad nav bijusi tāda mājiņa, bet viena esot augstāk kalnā. Teica ka aptuveni 1h
/ 1h30min attālumā no šejienes. Pasakos viņam par informāciju un dodos prom.
Nekas neatliek kā mīcīt tālāk kalnā. 2h30min nomīcīju – nomīcīšu arī vēl. Citas
izvēles man nav, kad saule aizripoja aiz kalnu smailēm palika visnotaļ auksts.
Sakodis zobus turpinu!
 |
| 1600m - vairāk akmeņu - mazāk koku |
 |
| saule jau aiz kalniem, bet ceļš līdz patversmei vēl turpinās |
 |
| ...un turpinās... |
 |
| ragainais šķērslis |
Bija man liels pārsteigums, kad pabraucot pāris km, beidzās asfalts un tā vietā sākās izdangāts akmeņu un smilšu ceļš, kas ik palaikam pārvērtās par akmeņiem
un bedrēm. Paliek bail, ka līdz tumsai netikšu līdz refugio, nāksies gulēt ārā, būs ļoti auksts un meža līnija jau
paliek ap 100m lejā. Apkārt tikai krūmi – nezinu vai viņi labi degs.
Viss beidzās labi. Jau pēdējā gaismā atrodu mājiņu, par kuru runāja vīrietis. Tā atradās apmēram 2100m virs jūras līmeņa. Māja mani patīkami pārsteidza. Tā izrādījās
daudz, daudz labāka nekā biju iedomājies. Tai iekšā bija krāsns, liels
matracis ar atspergultu, kaut kādi trauki, un, pats galvenais. turpat bija arī
malkas krājumi!
Jau ir ļoti auksts, man pat šķiet, ka var redzēt elpu. Ar pirmo piegājienu
iekurinu krāsniņu uz kuras var arī gatavot ēst-lieku vārīties lēcas. Esmu
pārguris un izbadējies un man šķiet, ka atkal pārpūlējos. Atkal reibst galva. Kad lēcas ir gatavas man vairs nav apetītes . Galīgi nejūtos labi. Pārpulējos?
Augstuma izmaiņas?
 |
| svētais miera mirklis pie uguns |
Ar varu iestumju sevī vakariņas. Mājiņa jau ir mājīgi piesildīta. Pirms gulētiešanas vēl pēdējo
reizi izeju ārā, lai pārliecinātos, ka esmu ļoti veiksmīgi atradis patvērumu,
jo tagad tiešām var redzēt elpu un skaistas, zvaigžņainas debesis, kas tagad ir par 2
km tuvākas man. Plkst. 23:37 dodos gulēt uz
super mīksta matrača.
 |
| pēdējais skats uz kaliem šajā dienā |
 |
| labu rītu saka saule |
Tm 2.01
Avg 8.2
Dist 16,8
Mx 26,5
Ceļš atkal ir stāvs un akmeņains. Pēc 1h braukšanas esmu sasniedzis Pla de Guillem.
milzīgs placis, kalnā ar ‘plakanu’ virsotni, kurā ir ierīkotas ganības, bet
patiesībā nemaz tik plakans nav – tikai ne tik stāvs kā apkārtesošās virsotnes. Te ir izvēle pa kuru ceļu doties uz virsotni.
Izvēlos maršrutu, kas iet pa citām kalnu virsotnēm. Esmu ap 2300m virs jūras
līmeņa. Biju noskaņojies turēties uz velo cik vien ilgi var. Līdz Canigo pēc GPS datiem palikuši tikai 3,5
km. Domāju, ka es varu to izdarīt. Atbrīvojos no liekām mantām, paslēpjot tos
krūmos. Te es atstāju: ēdienu un virtuvi, līdzi paņemot tikai dažus skudru
pūžņus, atstāju drēbes, izņemot džempi. Ritenis un soma palika daudz vieglāka.
Soma aiz muguras, ritenis plecos – turpinu ceļu augšup pa nebraucamu taku. Pēc
10min kāpšanas aizelsies, apzinos, ka es nevarēšu to izdarīt, kalns būs pavisam
nebraucams arī lejā. Vismaz ar manu velo un ar maniem
skiliem. Tiek pieņemts lēmums atstāt to pieslēgtu krūmos un cerēt, ka tas būs turpat, kad es atgriezīšos. Tā arī daru, pārģērbjos pa pusei civilajās
drēbēs un turpinu kāpumu. Esmu pazaudējis savu zirgu, bet cīņa ar pūķi
turpinās. Drīzvien saprotu, ka izdarīju pareizo lēmumu, jo takas kā tādas vairs
nav. Sākās tikai akmeņi – lieli akmeņi. Te var orientēties tikai pēc mazām
akmeņu čupiņām saliktām uz lieliem akmeņiem.
 |
| vai šis ir barucams? |
Esmu ļoti noguris sasniedzot pirmo virsotni. Skats ir satriecošs. Te valda
klusums un miers. Iet ir grūti un mani Exustar
apavi arī nav tie vispiemērotākie apavi ar kuriem staigāt pa kalniem. Drīz
saprotu, ka kāpums būs grūts. No šejienes Canigo
vēl izskatās ļoti tālu. Ūdens iet uz beigām. Tas ir nedaudz biedējoši, jo apkārt
tikai akmeņi. Telefonam atkal vispiemērotākajā brīdī beidzās bača. GPS vairs
nav. Paliek tikai papīra karte paņemtā no biblenes. Tas dod kaut kādu drošības
sajūtu, jo es jūtos pavisam niecīgs,
mikroskopisks radījum starp šiem akmens gigantiem.
 |
| Rekur arī Kanigo virsotne! |
 |
| Negribu to saukt par ledāju, bet liels, nekūstošs sniega un ledus pleķis tas tiešām ir |
 |
| šis vienozzīmīgi nav braucams ar velo!!! |
Ap diviem esmu ar grūtībām sasniedzis savu pirmo pieturas punktu-Mazus kalna ezeriņus Gorgs de Cadi. Tie atrodas
ap 2000m virs jūras līmeņa, daudz zemāk nekā esmu tagad stāvu uz klints malas.
Skatos uz viņiem no kalna virsotnes un izskatās šie ezeriņi kā mazas peļķes ar
kristāltīru ūdeni. Sāku kāpt lejā un apzinos, cik grūti man būs pēctam kāpt
atpakaļ. Daudz kustīgu mazu akmeņu, kas nepaklausīgi slīd lejā pa nogāzi,
velkot mani sev līdzi. Pēc minūtēm 20 esmu lejā, pie kāda no ezeriemm. Pasaka! Te
viss zaļš un sulīgs! Daudz taureņu, mušu un vaboļu, bet Pic du Canigou, kas pirms tam likās vienā līmenī ar mani, tikai
otrā ielejas pusē, tagad atkal draudīgi skatās uz mani no augšas. Laiks
atpūsties un paēst. Es jau vismaz 3h eju pa akmeņiem. Atkal esmu traki noguris.
Velo apavi visnotaļ nav tie labākie apavi ar kuriem iet pa kalniem staigāties, kaut
gan pateicoties ‘zobainai’ zolei, neskatoties
ka tā ir no plastikas, ir labs saķēriens ar zemi un pat akmeņiem. Ēdot
pusdienas, mani sāk mocīt pārdomas, un kāda balss no iekšas sāk čukstēt, ka varbūt vajadzētu padoties: „Stas, iedomājies, tev vēl būs jāiet atpakaļ! Tu jau tagad esi 3h ceļā. Cik
vēl? Būs jākāpj atkal kalnā, no kura tikko nokāpi! Kad tu būsi pie velo? Vai
vispār būs gaišs?” Pārvarot šaubas ieslēdzu piedzīvojuma noskaņojumu, nodomājot
- būs kas būs, gan jau paspēšu līdz tumsai, žēl tikai, ka lampiņu nepaņēmu, bet labi, ka džempis ir līdzi un šķiltavas, un pat folijsega. Izdzīvošu!
 |
| Gorgs de Cadi no kādiem 500m |
 |
| jau zemāk |
 |
| esmu klāt |
 |
| Skats uz Kanigo no ezeriem - vēl joprojām tālu |
 |
| te viss ir zaļš un ziedošs.. |
 |
| un mazi starutiņi aiztek tālāk ielejā |
 |
| cits ezeriņš. No šejienes es gan negribētu ņemt ūdeni |
Piepildu pudeles no ezeriem, nav tā labākā lieta ko darīt, bet variantu
nav. Rāpjos vēl zemāk ielejā, kopā ar strautiņiem, kas iztek no Gorgs de Cadi, veidojot čūskainās upītes
un mazus ūdenskritumus.
 |
| atveldzējošs Font Nostra ūdens. Tagdad man ir 1h kāpuma un 2 L aiz muguras |
 |
| turpinu ceļu |
 |
| virsotne tuvojas ļoti lēni, kamēr taka nebeidzami vijas pa nogāzi |
Nokāpjot uz vēl zemāka plača, beidzot esmu uz takas uz kuras satieku
vīrieti ar bērniem, kas man pavēsta ka virsotne vēl ir stundas un 15 minūšu gājiena attālumā.
Tas mani ļoti iepriecināja! Un vēl esot avots pa ceļam. Tas ir vel labāk- nebūs
jādzer ezera ūdeni. Turpinu kāpumu. Taka vijās augšā pa stāvu, akmeņainu nogāzi, ik pa laikam pārvēršoties par vienkārši akmeņiem, kuri ir labi apzīmēti ar
virziena norādītājiem. Esmu ceļā vēl
stundu, kaut gan sākumā likās, ka būšu tur daudz ātrāk. Canigo virsotnes pēdējie 40-50m mani piebeidza galīgi. Stāvums pieauga
tik ļoti, ka burtiski vajadzēja rāpties augšā. (70-80% slīpums) Sirdī sajūtu
uztraukumu un nelielu panikas sajūtu. Kāpums paliek bīstams. Ir kārtīgi
jāpiedomā, kur lieku kāju un roku un vēl tie apavi!!! Sāk zagties domas galvā -
vai es varēšu pa šo nokāpt lejā, jo lejā priekš manis vienmēr ir grūtāk nekā
augšā. Sāk nedaudz trīcēt rokas. Pēdējie metri ved caur šauru akmeņainu plaisu
klints kronī. Te jau pavisam nekas neaug, tikai akmeņi.
 |
| Vai ši kāpums izkatās bīstams? |
Nedaudz trīcošs no adrenalīna esmu virsotnē! Plkst. 16:00. Es to izdarīju!
Mana visaugstākā virsotne! 2784m virs jūras līmeņa. Sajūta satriecoša! Apsēžos
uz akmeņiem, lai atvilktu elpu. Prātā vēl joprojām domas par kāpšanu lejā. Vai
es to varēšu? Drīz virsotnē parādās vel cilvēki. Norvēģu ģimene ar maziem 10 gadīgiem
bērniem. Drosmīgi bērni!
 |
| Jā!!! Virsotne!!! |
 |
| Skatos pa labi... |
 |
| skatos pa kreisi |
 |
| Skats uz ieleju, no kurienes es nācu, taka ir gandrīz nesaskatama no šī augstuma |
 |
| uz Francijas pusi |
 |
| Protams tūrista foto! |
Atvelkot elpu, uztaisot tūristfoto un pietiekami izbaudot savu sasniegumu, es dodos lejā. Priekšā mani gaida vēl viens sasniegums – nokļūt līdz velo pirms tumsas iestāšanās. Savādāk es to neatradīšu- ej nu sazin kurā krūmā es to atstāju, un lampa arī
krūmos kopā ar citām mantām! Situācija nedaudz kutinoša – nakts auksta. Izlēmu, ka atpakaļ pa to pašu ceļu kāpt būs pārāk grūti- esmu bez spēkiem, kājas nogurušas un sāp. Manējās plakanās lāča pēdas dod par sevi manīt.
 |
| Atpakaļceļš izskatās draudīgi! |
 |
| Episki! Fotografijas ir pārāk plakanas priekš šiem skatiem! |
Kāpju lejā. Lēni, uzmanīgi, apdomājot katru kustību, meklējot stabilu
akmeni, pie kura pieturēties. Nedaudz traucē mugursoma, pie kuras pielikta
kaska, bet panikas nav. Tikai patīkamais adrenalīns. Nokāpjot 30m zemāk,
uzvelku brūno džemperi, kas liks man justies labi ceļam uz velo. Virsotnē
neiedrošinājos uzvilkt, lai saglabātu vēsu prātu un ķermeni, kāpjot pa stāvo
krauju.
 |
| Iespējams pēdējais atskats uz klinti |
 |
| kaut kur tur augšā palika ezeriņi |
 |
| jā, te! |
 |
| bet ceļš iet uz leju tālumā |
 |
| atkal kanu govis |
Iet leja ir viegli, bet sarežģīti, daudz šķēršļu, nelīdzenumu un akmeņu.
Atkal esmu pie avota, piepildu ūdeņus, izvelku karti, uz aci izmēru distances
un izlemju iet garāku ceļu, bet pēc kartes spriežot tam jābūt vieglākam. Pietam,
tas ir populārākais ceļš uz
Canigo –
būs labi iestaigāts un apzīmēts.
 |
| strautiņi, kas apvienojās vienā skaļā upē |
 |
| bīstama patversme :) |
Turpinu ātrā solī tālāk, pēc maniem aprēķiniem es varētu būt ap 21.30 /
22.00 pie velo – tieši pēdējā brīdī, kad kaut ko varēs vēl redzēt. Ieslēdzu
HARDCORE režīmu un soļoju tālāk, grozīdams galvu un apbrīnodams, kā viss man
apkārt paliek atkal milzīgs, kamēr es laižos pa ieleju lejā. Pa ceļam esmu paklupis neskaitāmās reizes, pamežģījis potītes, redzējis desmitiem dažādu
veidu akmeņu, sajutis, kā es nolaižos zem meža līnijas, iegrimdams smaržīgā un
tumšā egļu mežā. Vēroju, kā mazi strautiņi no
Gorgs de Cadi, palēnām saplūst ar citiem strautiem, veidojot
lielāku un lielāku upi ielejas dzīlē. Upe palika lielāka un skaļāka, un visbeidzot ietecēja
el Tec, kurā kaut
kur lejā es peldējos.
 |
| rekur arī upe ar tās iemītniekiem |
 |
| bērzi atgādina dzimteni |
 |
| un šie sulīgie vasaras augi arī |
 |
| un mežs ... ja tikai tas neuagtu uz 45% slīpuma |
 |
| Esmu pie refugio, tagad sāksies atkal kāpums... |
Deviņos vakarā jau galīgi nekāds esmu nokļuvis pie sava velo, līdz kuram vel bija jākāpj 10min stāvā kalnā. Par ko es domāju sākumā, skatoties lejā no kurienes
es kāpju: „Kā es iedomājos te nobraukt?”. Ja neaizlidotu pāri ragiem, tad
priekšējos zobratus noteikti gan aplauztu!
 |
| mans zirgs mani sagaidīja, tur kur es viņu atstāju! |
Pāri kalnam sāk vilkties lietus mākonis, draudīgi vēstot, ka iespējams lietus. Draudīgais mākonis lēnām peldēja pāri Pla de Guillem, aiz sevis visu ietinot miglā, bet vējš visu izmainīja,
aizstumjot to tālāk virs ielejām. Sēžos uz riteņa un braucu atpakaļ uz iepriekšējās
nakts refugio. Saule norietēja, skaisti
izdaiļojot kalnu spices un izkūstot violetajās krāsās aiz tiem.
 |
| saulriets... |
 |
| Mani sadragātie Exustar'i.Un manas kājās jūtās tāpat... |
Uz KTM jūtos
daudz labāk, beidzot kājas atpūšas, kaut kādā ziņā. Ļoti sāp muskuļi no
iešanas. Neliels pacēlums un tad sākās nobrauciens. Ieskrieties nevar – tumši,
ceļš pilns ar akmeņiem lieliem kā pusķieģelis; spici akmeņi draudīgi spraužas
ārā no zemes. Tagad jācer, ka uz kāda akmens nepārsitīšu kameru, lai vēl vairāk nesabojātu ratu. Uzmanīgi nolaižos līdz
refugio
cerot, ka es būšu tur viens, jo pa dienu kalnos bija diezgan daudz cilvēku. Man
paveicās! Esmu beidzot te 22tos vakarā, pat nespēju tam noticēt! Kurinu krāsni un
gatavoju sev apsolītos gardos makaronus ar ķiplokiem, buļjonkubiku un eļļu.
Nekas nevarēja garšot labāk par to tajā dienā. Rakstu dienasgrāmatu un miegu
ciet. Ir jau vēls 23.30. Šodien pavadīju 10h ložņājot pa kalniem un vēl 2h
uz velosipēda. Šis bija viens no visHARDCORE dienas piedzīvojumiem manā mūžā.
Pirmajā trijniekā toč tiek iekļauts! Miegu ciet, eju gulēt!
Tm 5:36
Av 20.7
Dist 115
Mx 56
Pamodos vēlu. Ārā jau sen spīd saule. Pulkstenis rāda 9:30. Viss ķermenis
sāp. Šķiet ka vakar katrs muskulis dabūja kārtīgi pastrādāt. Jāiet pēc ūdens,
lai pagatavotu brokastis. Ar nepaklausīgām, sāpošām kājām aizķeburoju līdz vakardienas avotam. Pēc ūdens ir rinda. Visur
apkārt dzertuvei sastājušās govis un veldzē slāpes ik pa laikam pagrūstot viena
otru. Gaidu kamēr tās padzersies un aties tālāk. Kaut kā negribas dabūt no rīta
ar ragiem ribās. Bet govis tik nāk un nāk klāt. Lūk, arī bullis piesoļoja, valdonīgi aizdzenot pāris govis no ūdens, pats ieņemot vietu pie dzertuves. Nāksies
gaidīt! Pēc 5 minūtēm mana pacietība pazūd, slāpes ņem virsroku, es uzmanīgi
pieeju klāt mēģinot neizrādīt, ka man ir bail no šī milzīgā ragainā gaļas
gabala. Bet izrādījās, ka govīm bija vairāk bail no manis un man piesoļojot
tuvāk, tās atbīdījās tālāk. Ar pilnām pudelēm auksta avota ūdens dodos uz refugio.
Gatavoju brokastis- apetīte sit augstu vilni. Vēl nekad man auzu pārslas nebija likušās tik garšīgas kā šorīt! Čaj, kofe, pognaļi! Krāmēju visas mantas
mugursomā, lieku to plecos un ar brīvu riteni traucos lejā. Ļoti ieskrieties
nesanāk, ceļš vēl joprojām pilns ar lieliem un maziem akmeņiem, kas brīvi
kustās zem riteņiem. Riteni pamatīgi krata, ripoju stāvus, sāp kājas un roku
pirksti no bremžu pastāvīgas lietošanas. Bet neskatoties uz šiem sīkumiem,
nobrauciens ir ļoti patīkams, aizrautīgs un pamatīgi garš. Atkal pārņem
spēcīga laimes sajūta no apkārtējiem skatiem un ‘padarīta darbiņa sajūtas’.
Tagad, pēc vakardienas elles, es dodos uz ‘sanatoriju’ Costa Brava – Katalonijas
daiļākā Vidusjūras piekrastes daļa, kuras katru mazo līcīti var likt uz
pastkartītes vai kāda kūrorta reklāmas.
 |
| Atkal Prats - de - Mollo |
Atgriežoties atpakaļ Prats – de – Mollo uztaisu pauzīti, iekožu un pārlieku
mantas atkal uz velo. Tagad atkal 13km augšā līdz Spānijas robežai. Uzbraukt
nebija pārak grūti, pat ar sāpošiem muskuļiem. Tikai mana seja ir saules apdedzināta
un ļoti nepatīkami sūrst. Uz robežas paēdu pusdienas un traucos lejā atkal
baudas pārņems no apkārtējiem skatiem. Jūtu, ka palieku mazāks un mazāks, kopā
ar kalniem. Lielie milži, 2000nieki, paliek tālu aiz muguras un drīz vien vispār
pazūd.
Šodien man par nelaimi visus nobraucienus bojā pretvējš, nākas piemīt.
Vismaz nav tik karsts! Pirms Olot noķeru mīksto. Vecās riepas sadūra kameru ar
kaut kādu iekšējo asumu.
Nonākot līdz Olot, vējš pieņēmās spēkā. Pavisam neforši, kājas sāp. Šeit
ņēmu šoseju uz Žironu, varbūt līdz vakaram tikšu līdz turienei, un tad jau nākamajā dienā paliks
pavisam nieks, ko braukt līdz jūrai.
 |
| Visi kāpumi pārveršās par nobraucieniem |
 |
| Castellfollit de la Roca |
 |
| vecs tilts pie Basalu |
Ceļš nepārtraukti iet lejā un lejā un kalni paliek kaut kur aizmugurē, dūmakā tīti. Līdz Žironai šodien tā arī netiku. Nakšņoju Banyoles pilsētā. Pirmā
pilsēta Spānija, kurā es redzēju dabisku ezeru, kas nebija peļķes izmērā.
Nakšņoju mežmalā. Laiks neuzticams, iespējams līs. Uzceļu mazu tentiņu no
sausiem kokiem un folijsegas. Gatavoju ēst un eju gulēt. Nakts izvērtās briesmīga. Līdz diviem naktī tuvējā laukā strādāja traktori, pastāvīgi grabot
ar metāliskām detaļām un spīdinot ar prožektoriem. Sākumā bija ļoti karsti un
bija grūti aizmigt, bet pēc tam nakts vidū pēkšņi palika auksts un mana flīsa
pārsega kļuva pamaz, plus vēl kaut kāds neērtais slīpums lika man visu laiku
slīdēt prom no manas guļamvietas…
 |
| improvizētas naktsmājas |
5. diena
 |
| Banyoles - ezers |
 |
| un ezera māja |
Tm 4:44
Av 18,8
Dist 87,8
Pamodos agri, tikko parādījusies saule. Neskatoties uz nemierīgu nakti, jūtos
modrs, bet kājas vēl joprojām ir ellē. Uzvāru kafiju, pabrokastoju, izbraucu un
pēc 1h esmu jau Žironā. Sen gribējās pabūt šajā pilsētā, daudzi nostāsti bija dzirdēti. Žirona ir smuka pilsēta, bet uz mani lielus iespaidus neatstāja, izņemot
pāris vecās ēkas un milzīgu graffiti uz pamestās mājas, nekas vairāk nesaistīja. Esmu slikts tūrists!
 |
| smaržīgā želejkonfekšu fabrika |
 |
| Žironas arhitektūras brīnums |
 |
| man labāk patīk šis brīnums uzzīmēts uz 8 stāvu ēkas |
Šodien atkal pretvējš. Ceļš līdz jūrai ir garlaicīgs, apkārt tikai lauki,
kaut kādas rūpnīcas un nelielas pilsētiņās. 10 km pirms jūras mans ceļš pāriet bānī.
Sasodīts! Kā man riebjas šādi gadījumi. Esmu pabraucis garām vajadzīgo
pagriezienu, atpakaļ braukt negribas, pa bāni
arī – pārāk liela satiksme! Ņemu kaut kādu nezināmu ceļu, kas nav manā kartē,
kas ved augšā kalnā un vijās kaut kur uz jūras pusi. Nonākot kalna galā, jau
varu redzēt jūru. No šejienes lejā pa ‘grantsceliņiem’ caur kārtējo dabas parku,
kas kaut kad nesen ir cietis pamatīgu ugunsgrēku. Koki ir nodeguši un zaļumi
tikai palēnām sāk atjaunoties. Traģisks skats. Traucos lejā pa ceļa līku
ločiem. Beidzot atkal noderēja traktorenes! Pēkšņi man priekšā ceļu pārskrien
mežacūku ģimene. Pāris lielās un kādas 4 mazās, spalvainās cūciņas. Laikam tādā
mežā grūti ir paslēpties un ēdienu atrast arī. Diez ceptās zīles tiem garšo?
 |
| izdedzis parks |
Esmu Sant Feliu pie jūras. te kā vienmēr ir vidusjūrīgi karsti un smacīgi.
Pilna pilsēta ar tūristiem, es braucu prom, lai atrastu, kādu mazāk populāru
pludmali, kur varētu netraucēti atpūsties.
Ir! 5km uz Barselonas pusi. Redzu no klints lejā akmeņainu pludmali, kurā
šķietami nav neviena cilvēka. Atstāju riteni pieslēgtu augšā un dodos lejā pa
stāvu krauju, pa taku kas ir apzīmēta ar akmeņu kaudzītēm. Pludmale tiešām
izrādījās pilnīgi tukša. Te nav ne šķipsniņas smilšu, tikai dažāda lieluma
akmeņi. Sākot ar maziem, ar kuriem var svaidīties jūrā, un beidzot ar
‘Velnakmens’ cienīgiem milžiem. Pirmais kas jādara- jānopeldas! Absolūta un nepārspējama
bauda, pēc dienām, kas pavadītas kalnos. Salasu malku, uztaisu aizsegu no saules un ēdu
pusdienas. Vakarā braukšu tālāk, bet tagad jābauda saule, jūra un miers.
 |
| skats uz jūru no klints |
 |
| būs jākāpj tur lejā! |
 |
| ceļš caur akmeņaino mežu nebija viegls |
 |
| pikniks akmeņainajā pludmalē pilnīgā vietulībā |
 |
| nekad neapnīkošās saldās pusdienas |
 |
| Mr. Crabs |
 |
| un Spongebob |
Vakarā saule pazūd aiz mākoņiem, paliek patīkami vēss un es pazūdu no
pludmales. Braucu uz nākamo vietu, kur es nakšņošu. Esmu tur jau bijis kopā ar
Gitu, tur ir smiltis, malka un iespējams maz vai necik cilvēku. Pēc deviņiem
kilometriem pa čūskaino šoseju, kas skaisti stiepjas gar jūru, esmu klāt. Pludmalē
ir daži cilvēki, bet vietas pietiks visiem, neskatoties uz to, ka pludmale ir
ļoti maza. Ne vairāk kā 100m smilšu ieskauti klintīs. Atkal skaļi tusējās
tūristu katamarāns ‘Sensation’, bet drīz jau tas ir prom. Ēdu vakariņas, baudu
ugunskuru un eju gulēt. Ir ļoti patīkami silts, pludmales smiltis ir siltas
visu nakti, līdz mirklim kad 3os sāk līt lietus. Negaidīts pārsteigums. Sākumā
tās bija dažas smalkās piles, kas nespēja iztraucēt manu nakts mieru un atvērt
cieši aizlipušās acis, bet kad sāka patiešām līt, nācās celties un domāt, ko
lai dara. Apsedzos ar folijsegu, atjaunoju ugunskuru burkā. Malka mitra, daudz
dūmu maz uguns. Gulēt vairs nav iespējams, viss palēnām paliek slapjš. Sēžu zem
folijas pusmiegā, smeļu sakrāto lietus ūdeni folijas iedobēs un vāru tēju, lai
kaut kā nodarbināt sevi un sasildītu ķermeni. Lietus lija līdz kādiem 6iem. Pēc
lietus man sanāca vēl pāris stundas pagulēt.
 |
| pēdēja naktsvieta |
Pamodos, jau gaišs. Debesis vēl ieskautas mākoņos. Varbūt atkal līs. Šķiet
ka mana ‘sanatorija’ ir beigusies. Ir vēss, peldēties galīgi nevelk. Savācu
mantas un dodos uz māju pusi…
Tm 4:05
Av 21,2
Dist 86.9
Rīts ir patīkami vēss, labs braukšanai. Šoseja ir piebāzta ar holandiešu un
poļu mašīnām. Atpūtnieki, kas atbraukuši uz Spāniju izbaudīt savus vasaras atvaļinājumus.
Ripo labi, bet es labprāt apmainītu traktorriepas pret kaut ko slaidāku un
gludāku…
 |
| njam... |
 |
| njam... |
 |
| atā pludmale! |
Diena palēnām paliek karstāka un jau pēc pusotras stundas mīšanās es atkal
cepos saulē. Taisu pēdējo pieturu pie iecienītās krievu tūristu pilsētas
Calella. Te viņu ir patiešām daudz- visur! Te ir viesnīca ‘Volga’ un nakts
klubi ‘CCCP’ un ‘Gala’. Ir svētdiena. Pludmale piebāzta ar cilvēkiem, no rīta
mākoņiem nav ne ziņas. Atrodu sev vietu pludmalē pie klintīm un kārtīgi
nocepinos tur visu pārējo karstāko dienas daļu, ik pa laikam ieejot dzidrajā un
atvēsinošajā Vidusjūras ūdenī.
Plkst. pieci, saule sāk pamazām atkāpties, pūš patīkams, svaigs vējš-ir
pienācis laiks doties mājās. 46 km jau pa labi pazīstamu ceļu un esmu mājās…
 |
| Ellīgi karsts kilometrs! |
 |
| vēl 46 ellīgi karsi kilometri un esmu mājās! |
Pēcstāsts
Brauciens ir noslēdzies veiksmīgi, bez starpgadījumiem. Kā jau biju ieplānojis, neesmu iztērējis ne centa (kautgan 'drošībai' bija līdzi 3 Euro) Visi uzstādītie
mērķi tika sasniegti. Ieguvu milzum daudz krāsaino iespaidu, īpaši esot Pirenejos.
Uzstādīju personīgo augstuma rekordu, pievarot 2784m augstu Pic du Canigou.
Atkal ieguvu jaunas iemaņas. Nākamreiz ņemšu pārvelkamās riepas un apavus.
Kas tālāk? Jāceļ mērlente augstāk, jārāpjas augstāk. Tepat ‘netālu’ no
Barselonas atrodas Pireneju augstākā virsotne Pico del Aneto
Cipari un karte
1. diena
- 5:51 Tm
- 23.20 Avg
- 135.46 Dist
2. diena
- 6:29 Tm
- 13.00 Avg
- 84.70 Dist
- 58,5 Mx
3. diena
- 2:01 Tm
- 8.20 Avg
- 16.80 Dist
4. diena
- 5:36 Tm
- 20.70 Avg
- 115.10 Dist
5. diena
- 4:44 Tm
- 18.80 Avg
- 87.80 Dist
6. diena
- 4:05 Tm
- 21.20 Avg
- 86.90 Dist
Laiks uz riteņa: 30h 46 min
Avg: 17,52 km/h
Kopējā distance: 526,76 km
Max ātrums: 58,5 km/h
Max altitude: 2784m
Min: 0m
Kalorijas nodedzinātas: Nodedzināju visu ko paņēmu līdzi
KARTE
View Barcelona - Canigo - Barcelona in a larger map
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru