Re-cycling Europe II-Milāna-Barselona


IERAŠANĀS MILĀNĀ

9. novembris, trešdiena

Arī šoreiz lidojums sanāca stresains, tomēr mierīgāks nekā iepriekšējo reizi, jo jau bija pieredze ar to, kas notiek lidostā un lidmašīnā. Pa ceļam uz Milānu redzējām episkos alpu kalnus – sniegaini baltus.  
Nosēžoties Bergamo lidostā ātri vien dabūjām savu riteņu kasti, kas šoreiz bija perfektā stāvoklī, bez nevienas skrambas. Uzreiz ķērāmies pie riteņu salikšanas, kas aizņēma varen daudz laika, jo abi veļļuki bija pamatīgi izjaukti, lai saietu vienā kastē. 3h vēlāk, kad saule jau sāka rietēt, mēs lecam tiem virsū un dodamies tuvākā pārtikas veikala meklējumos. Un pēkšņi pirmā tripa laža. Mājās, gatavojoties ceļojumam un pārjaucot savus pedāļus, izrādās biju sajaucis kreisā un labā pedāļa bukses, kā rezultātā tagad pedāļi uz riteņa apmainījās vietām un vēl piedevām stāv otrādāk. Kurpes ieklipsējās iekšā, bet ne par ko negribēja slēgties ārā, tāpēc man nacās smieklīgi nokrist ar piekrāmētu ričuku 0 km/h pie krustojuma :D Tā braukt nevarēs-pārvilku parastās botas, rīt jāmeklē meistars, vai kāds cits problēmas risinājums. Tikmēr satumsa.
Nobraucām šodien pavisam nedaudz, atradām veikalu, nopirkām bulkas ar sieru un tomātiem, atradām fūru stāvietu ar zālāju, nomaļā vietā, paēdām un devāmies gulēt.

10. novembris, ceturtdiena

Nākamais rīts sākās vēsi bet patīkami, drīz vien mūs sasildīja saulīte un pirmajā LIDL lielveikala mēs atradām maizi un dārziņus: tieši brokastīm. Varu atkal šo braucienu mierīgi nodēvē par Re-cycling europe pt. II.
Kādus 40 km vēlāk bijām jau Milānā. Liela, ar mašīnām piebāzta pilsēta. Milzīgi ļaužu pūļi burzās pa šaurajām ieliņām. Šeit mēs meklējam gāzes balonu priekš mūsu degļa. Liela bija mana izbrīna, kad Decathlon veikalā, kur mēdzām pirkt balonus Spānijā un Francijā, man paziņoja, ka Itālijā kempinga sezona esot beigusies un neviena balona viņiem vairs nav un līdz pavasarim arī nebūs nevienā veikalā.
Devāmies uz tūrisma info centru, lai uzzinātu kādu citu tuvāko tūrisma veikalu, vai vietu, kur var lietot bezmaksas WI-FI. Īgnā tantīte, kas nedaudz runāja angļu valodā atbildēja, ka pārzinot info tikai par Milānas pili, un internetu mēs varam meklēt uz netālu esošās Via Dante, bet nepateica tieši kur, tā arī mēs to neatradām.
Kad jau grasījāmies pamest pilsētu, ne no kurienes pēkšņi uzradās bieza migla un gaiss kļuva manāmi aukstāks. Jādodās prom. Riktīgi kaitina nervozie auto vadītāji, kas nemitīgi viens otrsam pīpina. Esam ārā no pilsētas, bet migla kļūst vēl biezāka un sāk strauji satumst. Piestājam LIDL veikalā pa ceļam cerībā kaut ko atrast, bet nekā, būs jāpērk, kamēr Gita iepirkās satumsa jau pavisam. Uzvilkām uz kaskām mūsu lampiņas un devāmies ceļā. Baigi nokaitināja parastās botas ar mīkstajām zolēm, tāpēc izdomāju pamēģināt pabraukt ar velobotām, tikai bez klipšiem – slideni, bet toties pēdu nespiež. Vakarā nonācām nelielā ciematā, migla pārvērtās par slapjo gaisu, kas padara visas drēbes mitras un pretīgas; šonakt guļam parkā. Bailes, ka pa nakti varētu būt auksts, tomēr, par spīti slapjajai miglai gulējās silti, tomēr guļammaisi gan palika mitri.

Pa nakti n-tās reizes modos ar cerībām, ka kārtējo reizi  atverot acis, beidzot izdosies  ieraudzīt dienas gaismu, bet velti- visapkārt viss joprojām tumšs un miglā tīts– nakts ir gara novembrī. Ir kādi astoņi, kad beidzot paliek gaišs; saliekam mantas, brokastojam un dodamies ceļā. Visur riņķī vēl joprojām migla, bet ne tik bieza kā vakar. Pus dienu ripojam pa taisniem ceļiem cauri Itālijas laukiem – miglaini un garlaicīgi, ik pa laikam noslīd kājas no pedāļiem- tas mani kaitina.
Ap pusdienu laiku ierullējām, kādā mega molā, lai kaut ko apēsu, pameklētu internetu un gāzi. Veikalā ir atrodams viss, kas nepieciešams kempingam, bet tikai ne gāze, kura tieši šobrīd mums visvairāk noderētu, lai pagatavotu siltu ēdienu. Lai risinātu problēmu, prātā ienāca ideja aptiekā nopirkt spirtu un uztaisīt spirta degli. Nopirkām, paēdām un devāmies tālāk.
Pusdienojot prātā iešāvās doma pamēģināt pie velobotām pieskrūvēt klipšus otrādāk, par cik pedāļi man tagad arī ačgārni stāv. It kā darbojās, tikai fiksējās jancīgi. To es izdarīju ļoti laicīgi, jo nemanot mēs iebraucām kalnos, kas šķir iekšzemi no Ženēvas. Kāpums lēnām ved mūs uz augšu gar kalnu upi. Pēdējie kilometri ir ļoti stāvi un  tad sākās nobrauciens. Šajā pusē spīd saule un no miglas nav ne ziņas. Temperatūra arī aug no 12 līdz 18 grādiem 8 grādu vietā. 
Drīz vien mēs sasniedzam Ženēvu. Tieši laikā kad visi brauc no darba uz mājām. Pilsēta ir pārbāzta un te valda haoss. No nesen bijušiem plūdiem nav ne ziņas, ielas ir tīras tā, ka nekas nav bijis.
Netālu no pilsētas robežas atrodam vietu pie jūras, kur pārlaist nakti. Pūš stiprs vējš. Ar spirtu arī neko jēdzīgu neizdevās izdarīt, uzsildījām pāris glāzes tējai un nedaudz pupiņas, paēdām un devāmies gulēt. 

dažas bildes:


Alpi no lidmašīnas

liekam ričukus kopā saulainajā Bergamo

pirmā naktsmītne fūru stāvvietā

re-cycled brokastis
slavenā Milānas katedrāle


ielas māksla Milānā
Tirgus 'atliekas'

mmm.. hurma no koka



CIEMOS PIE FILIPPO, KALNU CIEMATIŅĀ FERRANIA

12. novembris, piektdiena
Km-62.68
Laiks-3:41
Vid. ātrums-16.99 km/h

Pa nakti vējš nerimās, un vairākas reizes modināja ar skaļām brāzmām, kuras nemitīgi centās noraut mums pāri pārklāto telts materiālu. Neskatoties uz spēcīgo vēju no rīta pamodāmies dzīvi un tajā pašā vietā, kur aizmigām.
Rīts, kā arī visa atlikusī diena bija saulaina, bet vējaina.
Braucām cauri daudziem krāšņiem piejūras ciemiem un pilsētām. Braucot pārņem sajūta, ka atkal esam nonākuši atpakaļ vasarā-viss zied un smaržo; vienā pusē ceļam nepārtraukti ņirb košas un krāsainas itāļu mājiņas, bet otrā arvien plešas zilā Vidusjūra. Minamies kalnos augšā un traucamies lejā, pa ceļam satiekot neskaitāmus riteņbraucējus uz glauniem šosejniekiem.

Greznā Vidusjūras piekraste Itālijā

Kapsēta


Nonākuši Savonā nedaudz apskatījām pilsētu, un tad devāmies pie Filipo. Ceļš veda tieši kalnos un nācās nedaudz pacīnīties un visnotaļ iesvīst, lai tiktu līdz pasakainajam kalnu ciematam, jo kalns uz augšu bija visnotaļ stāvs un mērojamais attālums pietiekami liels, lai nogurtu. Toties skati visapkārt …mmm…kalni un lejas un krāsainu lapu drūzma zib un ņirb visapkārt. Šķiet, ka jau atkal esam pietuvojušies debesīm, tomēr GPS uzrādītais augstums nav nekas dižs-esam tikai kādus 300 mvjl.

Braucam kalnos ciemos pie Filippo







Ar lielām pūlēm un prieku vienlaicīgi esam nonākuši līdz meklētajam ciematam. Nu atliek vienīgi atrast pareizo ielu un māju. Ielu atrodam ātri, jo to te nav daudz, tomēr ar māju tā ir kā ir. Šaurais, asfaltētais celiņš pārtop par vēl nedaudz mazāku zemes ceļu, kas liek parādīties šaubām, vai tiešām braucam pareizi. Pa ceļam satiekam pāris cilvēkus, kuri, kā izrādās, arī pazīst Filipo, (viņš laikam te ir populārs :D) un izstāsta mums, kā atrast viņa māju. Sekojam viņu norādēm, arvien vairāk attālinoties no civilizācijas, kamēr nonākam līdz meklētajai vietai: kalnu ielejā, pavisam atstatus no visām pārējām mājām, milzum lielu kalnu ieskauta stāv mūžsena ēka, ap kuru rosās vairāki cilvēki. Tuvojoties mājai, mūs sveicina, un tagad gan šaubu nav, ka esam trāpījuši pareizi.








Izrādās, māja patiešām ir veca-tai esot ~ 900 gadu, un,  ieejot iekšā, tas arī ir manāms. Uz brīdi šķiet, ka esam atsviesti atpakaļ pagātnē, un pārņem prieks, ka mums ir šī iespēja pabūt šajā vietā








. Pirms vakariņošanas vēl Stas palīdz Filipo skaldīt malku, un tālāk seko vakara interesantākā daļa…



Kā izrādās, dienu pirms mūsu ierašanās Filipo tēvam bijusi sešdesmitā dzimšanas diena, un tam par godu šodien tiek rīkotas lielas svinības, uz kurām tiekam uzaicināti arī mēs. Bez vilcināšanās pieņemama ielūgumu, jo negribās laist garām iespēju izbaudīt īstas itāļu svinības.
Vakarā mums atbrauc pakaļ ar mašīnu, un visi dodamies uz svinību norises vietu. Sākumā domāju, ka tā būs vienkārša lauku māja, un ciemiņi būs vien ģimenes locekļi un daži kaimiņi, tomēr, ierodoties galamērķī, viss izrādās pavisam ne tā. Pirmais pārsteigums jau ir pati māja, kura no iekšpuses atgādina nelielu pili: mirdzošas lustras pie sienām, koši sienu un griestu gleznojumi, antīkas mēbeles…un daudzas citas neiedomājamas lietas, kas liecina par turību.







Matus neesmu mazgājusi jau kopš atlidošanas, un drēbes, kas mugurā, saprotams, arī nav nekādas izejamās (par apaviem nemaz nerunājot-lai kājas tik ļoti nesaltu, biju uzvilkusi velobotas :D), tāpēc jutos nedaudz neveikli, kad ieejot pa durvīm krāšņumu, kas valda apkārt vēl papildināja vairāku svešu cilvēku sveicināšanās itāļu gaumē, proti, pa bučai uz katra vaiga. Joprojām jūtos ļoti neveikli, jo praktiski nevienu nepazīstu, kā arī nerunāju itāliski, plus vēl, protams, mans elegantais ietērps visu rada mulsinošāku. Tomēr vienlaicīgi arī esmu ļoti pacilāta, ka esmu nonākusi šajās neparastajās svinībās. Nākamais pārsteiguma moments seko, kad noejam pagrabstāvā, kurš laikam kā reiz paredzēts šāda veida svinībām-visas lielās telpas ir piebāztas ar cilvēkiem, kuri cits caur citu skaļi sarunājas. Vaau, kaut ko tādu gan nebijām gaidījuši. 






Kad beidzot esam iekārtojušies pie galda, cits pēc cita pārsteidz arī dažādie itāļu ēdieni, kuri, tiesa gan, lielākoties sastāv no gaļas. Atrodam arī šo to bez gaļas, un uzdzerot vietējo vīnu sākam savā starpā apspriest visu neparasto, ko novērojam apkārt. Sarunas pie galda ir tik skaļas, ka brīžam nevar saklausīt pat to, ko saka blakussēdētājs. Jā, itāļi ir skaļi un temperamentīgi ļautiņi, kas nekautrējas izpaust savas emocijas; loti atvērti un pozitīvi cilvēki.
Vēl viens interesants šī vakara notikums bija dāvanas pasniegšana jubilāram-visi viesi tika aicināti iznākt pagalmā, kad pēkšņi no tumsas, acis žilbinādams, izbrauca mazs, sarkans traktoriņš-tīri tā neko ‘dāvaniņa’!
Svinības turpinās ar ēšanu un vietējo vīnu dzeršanu-daudzajiem gaļas ēdieniem seko dažādi sieri, tad kūka un citi saldie ēdieni, kādus ēdu pirmo reizi. Uz vakara beigām jau jūtos apreibusi no vīna un par laimi, pienāk arī laiks doties mājās, kur mūs gaida  mīksta gulta un jumts virs galvas.







Nākamajā dienā Stass, kppā ar Filippo un vēl kādiem 15 velo entuziastiem dodas atklāt Filippo nupat izveidoto MTB meža taku, bet es tikmēr izbaudu pastaigu pa rudenīgo mežu.

Pa ceļam sastapos ar ēdamo kastani, kuru te ir daudz


....tāpat kā dīvainu formu koki...





Stundas braucienā no šejienes ir sniegotie Alpi







Velosipēdistu tusiņš ar itāļu ēdieniem pēc treila atklāšanas


Stass bauda īsto itāļu mājās darināto vīnu


ATKAL CEĻĀ


14.novembris, pirmdiena

Km-73.35
Laiks-3:21
Vid. ātrums- 21.88 km/h

Vakar pēc MTB treila atklāšanas tusiņa visi devās mājās, tai skaitā arī Filipo, atstājot māju mūsu ziņā, tādējādi otrā rītā, nekur nesteidzoties, varējām mierīgi izgulēties, pabrokastot, un tikai ap 13.00 sačammājāmies, lai dotos tālāk ceļā.
Diena saulaina un patīkama, un, nobraucot no kalna atpakaļ pie jūras, atkal pārņem vasarīgas sajūtas.  Šodien visu dienu ceļš veda gar piekrasti, līdz ar to arī visi neaprakstāmi smukie skati turpina priecēt acis un brīnīties par visdažādākajiem dabas un arī cilvēku roku darinātiem brīnumiem.
Par cik dienas tagad tādas īsas (satumst jau ap 17.oo pēc vietējā laika), tad arī šodien necik tālu netikām, toties vakaram atradām foršu nakšņošanas vietiņu uz neliela paugura, no kura redzama jūra un naksnīgie ciemi un pilsēteles, kas izmētāti kalnu nogāzēs un pakājēs.


Turpinām ceļu gar Vidusjūru





Šovakar arī mēģināsim beidzot izvārīt jau sen kā atrastos makaronus, kurus līdz šim veltīgi bijām veduši līdzi, cerībā, ka kādā veikalā varbūt tomēr izdosies atrast gāzes balonu. Nē, gāzes balons mums joprojām nav, taču Stasis ir apņēmies uzvārīt makaronus uz uguns, kura no nelieliem priežu zariņiem sakurta tukšā skārdenē. Izskatās, ka pagaidām viņam diez kā neveicas, jo bundža ir ļoti maza, līdz ar to vārīšanās process nedaudz iebremzē.
Pēc visiem aprēķiniem rīt jau ieriposim Francijā, un jācer, ka tur kempošanas sezona vēl nav beigusies, un Dekatlonā būs pieejami gāzes baloni, savādāk jau apnīk grauzt sausu baltmaizi.




Pamestais treilers ar pamestu televizoru blakus mūsu nakšņošanas vietai


IZBRAUCAM NO ITĀLIJAS, ŠĶĒRSOJAM MONAKO KARALISTI UN IERODAMIES FRANCIJĀ

15. novembris, otrdiena
Km -107
Laiks- 5:04
Vid. ātrums- 21.2 km/h
Max. Ātrums- 54.5km/h

Atvēru acis tieši tad, kad debesis palika gaišas un tūliņ, tūliņ grasījās uzaust saule. Šī bija burvīga nakts-zem kuplās priedes gulējās silti un mīksti, arī miegu nekas netraucēja, vien pāris skudriņas pārskrēja pār seju.  Pēc pāris minūtēm virs jūras iznirst arī sarkanā saule, kas strauji sāk celties arvien augstāk debesīs. Nedaudz pavaļājušies siltajos gulīšos un apmierinot savu slinkumu drīz vien ceļamies augšā, lai pagatavotu brokastis. Borkastīs nav nekas krāšņs – pāris maizītes ar Mr. Chock un Dzelzs Buddas tēja, paķerta no Rīgas. Lēnām savācamies un dodamies ceļā.


Alpu šķērsošana izrādījās daudz vienkāršāka, nekā bijām gaidījuši-nācās vien izbraukt cauri vairāku tuneļu virknei, kas savieno Itāliju ar franciju

Šodien Ceļš mūs atkal ved gar jūru, cauri nebeidzamiem, grezniem piejūras ciemiem. Pēc pāris stundu mīšanas taisām pauzi pie jūras-apēdam dažus, diezgan skābus no koka noplūktus mandarīnus, un Carrefour miskastē atrastos granātābolus, apēdam pēdējo Filipa doto maizi ar šokolādes pastu un dodamies atkal ceļā.
Nemanot šķērsojam Itālijas – Francijas robežu, pirms tam izbraucot cauri pamatīgam tunelim. Vairāk nekā 800m garš, pret kalnu ejošs tunelis ar ļoti sasmakušu gaisu un ļoti šauru ceļu- diezgan nepatīkami, lai neteiktu vairāk.




Francijas pusē iebraucam  pilsētā Menton, kas apžilbināja mūs ar savu greznumu-ļoti franciski izsmalcināti un vēl Vidusjūras stilā krāsaini. Ceļmalas rotā  sakoptas palmas, gar ceļu ir sabūvētas šikas mājas, viesnīcas un kazino; augsti kalnos ir redzamas bagātās villas. Ņemam kursu uz Monako – nelielo valsti iekš valsts. Ja Mentona ļoti iespaidīgi iepazīstināja mūs ar piejūras Franciju, tad Monako pārspļāva visu ko emu pirms tam redzējis. Milzīgi debesskrāpji mijās ar glaunām privātmājām, spīdošie drēbju veiklu skatlogi, bruģēti trotuāri- tas viss atrodas uz viena milzīga kalna nogāzes. Mazi, ar transportu piebāzti ceļi vijās augšup un lejup pa kalnu. Visas mājas šeit ir krāsotas bēšīgos toņos un ir smuki koptas. Izbraucot no Monako sāk rietēt saule-jāmeklē naktsmājas, jo pēc dažiem km jau Nica.

Klintis pie jūras pirms Nicas


Pēc kartes atrodam zaļo zonu uz  pussalas netālu no Nicas, kur varētu būt kāds parks kur var uzsliet telti, bet nekā  - mēs ieripojām kaut kādā Francijas Jūrmalā. Viss aizbūvēts ar greznām villām. Beigu beigās tomēr mums izdodas atrast vietu pie paša krasta uz līdzenas, bruģētas platformas pie pašas jūras, starp asajām klintīm. Par brīnumu arī atrodam nokaltušu koku malkai, un vakariņās atkal ēdam itāļu makaronus ar Gorgonzolas siera mērci, pa virsu  uzkožot Carreforā atrasto salātu maisījumu.
Vakars ir silts, ceru ka nakts būs tāda pati. Šonakt jāguļ uz akmeņiem.
Rīt jāmeklē Decathlons, un iespējams pirmie treknie Francijas damsteri.


Te mēs arī nakšņojām, klausīdamies bangojošo jūru





NĪCA-KANNAS-SANT RAFAEL

16. novembris, trešdiena
Km-116
Laiks-05:43
Vid. ātrums-20.31 km/h

Uz akmeņiem gulējās ne īpaši ērti, salīdzinot ar priedes skujām iepriekšējā naktī, bet toties jūras šalkoņa labi iemidzināja. No rīta pamodāmies agri, jo, guļot uz akmeņiem, bijām atgulējuši visas maliņas. Ātri savācamies un devāmies ceļā uz Nicu. Bijām pamatīgi izbadējušies un vienīgais, kas mums bija brokastīs bija viena šokolādes tāfelīte uz diviem.
Iebraucot glaunajā kūrortpilsēta ātri vien atradām informācijas centru, lai uzzinātu, kur atrodas tuvākais pārtikas veikals, Decathlons, kā arī vieta, kur var pieslēgties WIFI. Nedaudz pasēžot internetā, mēģinot atrast tuvākos LIDLus un ALDIjus. (bez rezultātiem), devāmies Dekatlona virzienā, kas atradās ārpus pilsētas robežas. Pa ceļam pamanījām arī LIDLU, kuram aiz stūra stāvēja atvērtas miskastes, pilnas ar dārzeņiem un augļiem. Urāā, beidzot! es sapriecājos un sāku krāmēt, apelsīnus, mandarīnus, tomātus un citus dārzeņus mūsu dumpster-maisā. Bet prieks bija neilgs, jo ātri pie mums pienāca apsardzes darbinieks, lika mums atstāt šo vietu un pat neļāva paņemt neko sev līdzi! Sasodīts! Pirmo reizi ar mums notiek kas tāds.
Pabraucot vēl dažus kilometrus uz priekšu atrodam arī Decathlonu, tomēr atkal neveiksme-visi mums vajadzīgie baloni ir izpirkti un tuvākajā laikā nebūšot, bet darbinieks ieteica iečekot Carrefouru, kas atradās pāri ceļam. Izstaigājot milzīgo megamolu un izstāvot gigantisku rindu pie kases, kurā katram pircējam bija milzīgi rati, kuru pārpildīti ar pārtiku un citiem štruntiem, tiku pie sava gāzes balona. Tur pat uz vietas gatavojām itāļu makaronus ar Gorgonzolas siera mērci.




Beidzot ir gāze un beidzot siltais ēdiens.
Recepte:

250g makaronu
Gorgonzolas siers 50-100g
Majorāns un Oregano

Uzvāra makaronus, nolej daļu ūdens, tad pievieno sieru, maisa, kamēr siers izkūst un izveidojās mērce. Garšas uzlabošanai pievieno oregano un majorānu.






Ļoti daudz laika esam patērējuši vazājoties pa pilsētu gāzes meklējumos-nu ir laiks doties tālāk. Mūsu ceļš atkal ved gar piekrasti cauri smukajiem kūrort ciematiņiem. Neliels vējš pūš mugurā, ap sirdi ir miera sajūta, ka beidzot varēsim paēst siltu pārtiku, kad vien vēlēsimies, jo tagad beidzot mums ir gāzes balons.
Drīz vien esam Kannās-vēl viena ļoti glauna Francijas pilsēta- kā nekā te notiek slavenais kino festivāls. Ielas ir piebāztas ar cilvēkiem, mašīnām un drēbju veikaliem. Garām aizslīd šauras ieliņas un baltas daudzstāvu mājas. Nedaudz atpūšamies pludmalē, vērojot cilvēkus, un dodamies tālāk.






Saule jau plāno rietēt, taču  mums vēl  jāatrod ūdens un vieta, kur pārnakšņot. Ceļš turpina vīties gar klinšaino piekrasti. Izmainījās arhitektūra, mājas  prastākas, celtas sarkanīgi bēšīgos toņos, pieskaņotas apkārtējām klintīm, kas bija  sarkanos toņos, kā Lielais kaņjons ASV. Paliek tumšs, bet tuvumā nemana neviena benzīntanka, kur uzpildīt ūdeni. Iebraucam atkal pilsētā – St Raphael. Beidzot ir ūdens, bet nu ir pavisam tumšs un gribās ēst. Izbraucot no pilsētas atrodam soliņu ar galdiņu, kur atkārtojam, makaronus ar sieru, pieliekot klāt paprikas. Pēkšņi ir palicis ļoti auksts, salst pirksti un kājas. Izdomājām paēst un doties tālāk pameklēt siltāku vietu, jo ir tikai septiņi vakarā.


Sarkanās klintis aiz Kannām. Te arī mājas bija tādā pašā krāsā


Nobraucot vēl kādus 10km, gaiss ir kļuvis manāmi siltāks. Atrodam vietu pie jūras vientuļā pludmalē, kas nezināmo iemeslu dēļ ir nenormāli piegružota ar dažādiem sadzīves štruntiem: puķupodiem, pudelēm, riepām, dēļiem. Likās, ka kāda spēcīga ūdens straume to visu izskaloja no pilsētas, kas atradās augšā uz kalna.
Atrodam mīkstu vietu uz zāles un dodamies čučēt. Pa nakti ir ļoti mitrs un vēss. Guļammaisu ārpuse ir galīgi slapja. Palēnām slapjums tiek arī iekšā, padarot gulēšanu neiespējamu rīta pusē, tāpēc augšā esam agri.


Piedrazota piekraste pie St Raphael




17. novembris, ceturtdiena
Km-109
Laiks-5:12
Vid. ātrums-21.1 km/h

Pamodušies atkal bez pārtikas ko pagatavot, savācamies, izžāvējām  saulē gulīšus un dodamies ceļā. Ir jāatrod pārtika. Šoreiz baigi neveicās ar kapitālisma pārpaliekām. Pa ceļam vēl sāk čakarēties dināmo lādētājs un telefons ir pilnībā izlādējies, braucam Tulonas virzienā, vadoties tikai pēc ceļazīmēm.
Beidzot atrodam arī kādu veicīti. Tas ir Casino lielveikals, kas, manuprāt, nav no lētākajiem. Ieskrienu iekšā, paņemu bageti, kafiju un čipšus pēc Gitas pieprasījuma. Gardi paēdam maizītes ar šokolādes pastu, pa virsu uzderot stipru Etiopijas kafiju. Svētīgi! Var doties tālāk!
Šodiena ir manāmi siltāka- liekas, ka esam dienvidāk. Pa dienu var mīties pat īsajā maikā un šortos. Dienas laikā esam attālinājušies no jūras- braucam caur kalnaino meža apvidu, kur vēl joprojām manāmi franču sēņotāji ar lieliem groziem.
Plāns nonākt līdz Marseļai šodien izgāzās, nepaspējām, bet tas ir ok, nav kur steigties. Sazinājāmies ar Voelu (čali pie kura paliekam), tas arī solās būt tikai rīt pa nakti.
Vakarā izbraucam cauri stresainajai Turonai, ir apmēram seši vakarā un visi steidzās mājās no darba- pilsēta ir paralizēta ar mašīnām. Grūti manevrēt ar piekrāmētu baiku starp mašīnām, traucē platā stūre.
Atkal braucam pa tumsu. Esmu iegādājies navigācijas licenci manam GPS, kas ļoti atvieglo braukšanu, bet telefonam ir kaut kāda vaina un tas pastāvīgi slēdzās ārā. Dināmo arī čakarējās un negrib lādēt. Rīt būs jātiek galā.


Jau ap astoņiem atrodam nelielu tirdziņa teritoriju kāda kalna galā, kur arī izdomājam apmesties pa nakti. Aiz būdiņām uzslejam tentu, sagatavoja gulīšus un dodamies gatavot makaronus ar olīvu tomātu mērci, kuri sanāca burvīgi, vēl pieēdam klāt salātus, kurus atradām DIA miskastē. Netālu darbojās neliels picērijas busiņš, tā pārdevējs, beidzot darbu, pienāk pie mums, pajautā no kurienes mēs esam un vai plānojam šeit nakšņot. Atbildam apstiprinoši. Viņš pabrīdina mūs par kaut kādiem ļaunajiem cilvēkiem un piesaka, lai uzmanāmies pa nakti un atstāj mums dažas burciņas ar banānu pudiņiem. Un aizbrauc. Paēdot gāju apskatīt apkārtējo teritoriju un atklāju, ka pie picērijas būdiņas ir 220V kontakts ar elektrību. Nolēmām uztaisīt kino vakaru zem atklātās debess un pie reizes palādēt gadžetus. Vakars ir auksts un neskatoties uz to, ka esam visās drēbēs un apsegušies ar gulīšiem, tik un tā nosalām. Noskatoties divas Family Guy sērijas dodamies gulēt.






MARSAĻA


18. novembris, piektdiena
Km-61
Laiks-3:24
Vid. ātrums-18.2 km/h
Max. Ātrums- 55.5 km/h

Gulējās diezgan ērti un silti, nedaudz gan traucēja slīpums, kas bija zem koka, kur mēs uzcēlām tentu. Visu nakti likās ka slīdu kaut kur prom.
No rīta pabrokastojam un turpinām ceļu. Līdz Marseļai ir apmēram 45km. Diena sākās ar foršu brucienu lejā no kalna, dodot labu grūdienu turpmākajam ceļam. Pāris stundas vēlāk jau esam  Marseļā. Saule šodien atkal cepina, var braukt šortos un maikā. GPS atved mūs pie Voela mājām, kuras atrodas pie pašas jūras, jaukā vietā ar smuki izbruģētu ‘parciņu’ uz klints malas, kur visu dienu rosās cilvēki, lasot grāmatas, pastaigājoties ar suņiem vai dodoties peldēt jūrā.

Dienu pavadām gaidot Voelu, pa to laiku, sakopjam riteņus un inventāru. Šķiet, ka dinamo ir miris, vajag meklēt aizvietotāju…




Akmeņi un betons Marseļas piekrastē. 
Te mēs arī atradām savas naktsmājas.








šajā skaistajā bet akmeņainajā Vidusjūras piekrastē mums nācās gulēt vienu nakti,  bija silti un diezgan ērti neskatoties uz nelielu lietu nakts laikā


Kaktusi ar ēdamiem, bet ļoti asiem augļiem


19. novembris, sestdiena

Diemžēl Voels tā arī neieradās Marseļā. Nosēdējām ar Gitu jūras piekrastē visu dienu, vakarā devāmies nelielā izbraucienā pa pilsētu, kas vizvērtās diezgan garš un nogurdinoš. Grūti atrast nepazīstamajā pilsētā vajadzīgo veikalu. Galu galā nopirkām pudeli franču vīna, našķīšus un maizi un devāmies atpakaļ uz piekrasti, kur pagatavojām sautētos dārzeņus vakariņās. Kā tikko  iekārtojām vietu gulēšanai un attaisījām vīna pudeli, sāka smidzināt lietus. Nācās ātri improvizēt tentu, jo nebija īsti kur iedurt mietiņus. Visur apkārt akmeņi. Izmantojām tuvumā esošās metāla margas un mūsu riteņus, lai uzceltu konstrukciju. Sanāca jauki. Tentam pirmās lietus iesvētības – izturēja perfekti!!!
No rītam pamodāmies labi izgulējušies, bija silta nakts un akmeņu cietums šoreiz nemaz netraucēja.  Sazinājāmies ar Voelu – tas mūs ir uzmetis un šodien Marseļā arī nebūs. Savācam mantas un dodamies prom no pilsētas.





Sumonistu mazais palīgs
Ceļš ved stāvajā klanā. Mainās arhitektūra un cilvēki uz ielām. Pazūd ierastās franču nedaudz kaulainās nedaudz kantainās sejas. Mums apkārt tagad ir tikai turki, arābi un melnie no Āfrikas. Esam emigrantu rajonā. Šeit viss izskatās nolaists un nabadzīgs. Ik pa laikam parādās kalna nogāzē uzcelta daudzstāvene. Francija ir parādījusi savu citu sejas pusi. Sabiedrības nevienlīdzību un segregāciju.
Izbraucot kādus desmit kilometrus no Marseļas nonākam mums pirms tam vēl neredzētā veidojumā. Iepirkšanas pilsētā!!! Te ir apkopoti visi iepriekš redzētie Lielveikali, ātrās ēdināšanas restorāni, celtniecības bāzes utt… sēžam pie Quick-ija un ķeram bezmaksas WiFi.


Marseļas 'geto'. Izskatās ka te dzīvo tikai turki un 'melnie'


Izglābta pārtika svētdienas rītā.
 Tieši kad tā bija visvairāk vajadzīga, jo visi veikali ir ciet - brīvdiena.







Streetart?


Streetart!


Brīvības statuja kādā no Francijas mazām pilsētiņām. 



>>>Turpinājums 19.novembrim
Distance- 44.22 km
Laiks-2:24 h
Vid. ātrums-18.3 km/h
Max. Ātrums-56 km/h (jaunais rekords)

Arī šodien tāda čammāšanās diena beigu beigās vien sanāca. Tikuši pie bezmaksas WiFi interneta tajā burgeru ēstuvē, patērējām krietnu laika sprīdi, kamēr paveicām visu darāmo. Uz beigām jau sāka krist uz nerviem visa apkārt notiekošā kņada-ēstuve bija pilna ar maziem, skaļi spiedzošiem bērneļiem, kuru vecāki acīmredzot tos bija atveduši atzīmēt kāda sīča dzimšanas dienu.
Kad sākām bīdīties uz priekšu, ārā jau sāka pamazām krēslot. Debesis joprojām drūmi nomākušās, un šad tad uzpilina arī pa kādai draudīgai lietus pilei. Tomēr galu galā  no lietus izdodas veiksmīgi izvairīties. Vismaz pagaidām. To, kas būs pa nakti, vēl redzēsim. 


Par cik ātri satumsa, un, šoseja, pa kuru mums jābrauc, ir liela un pilna ar mašīnām, drošības labad nospriedām ceļu neturpināt, bet jau laicīgi iekārtoties naktsmieram. Tagad esam iekārtojušies tentā, kuru uzcēlām netālu no trokšņainā ceļa-labākajā vietā, kādu uz ātru roku tumsā varējām sameklēt. Lielākā daļa zemes ir noaugusi ar kaut kādiem riebīgi durstīgiem un zemiem krūmiem, taču mums par laimi izdevās atrast nelielu zāles pleķīti, kur šie durstīgie briesmoņi netraucē. Pagaidām liekas, ka esam iekārtojušies ērti-tents pasargā mūs no stiprā vēja un lietus, ja gadījumā sāktu līt. Cerams, ka šonakt vējš izgaiņās visus mākoņus, un rīt būs skaidra diena-derētu nopeldēties un arī izmazgāt šādas tādas drēbes, par cik Voels mūs pievīla, un ilgi kārotā dušošanās un citas  ilgi gaidītās extras izpalika.


PRIEŽU MEŽĀ AIZ LUNEL

20. novembris, svētdiena
Km-118.1
Laiks-5:02
Vid. ātrums-23.38 km/h

Naktī vējš bija stiprs un brāzmains-daudzas reizes tas centās aizpūst mūsu tentu, taču viņam tas neizdevās, jo pajumti pamatīgi bijām nostiprinājuši ar akmeņiem, tā mūs labi pasargāja gan no stiprā vēja, gan arī no lietus, kas ar pārtraukumiem lija visu nakti un arī nedaudz no rīta. Materiāls, no kura Stas pašuva tentu pagaidām mūs vēl nav pievīlis, atšķirībā no Lafumas telts, kuru izmantojām iepriekšējā ceļojuma laikā- lietus laikā tā pamatīgai laida cauri mitrumu, kaut arī skaitījās ūdens necaurlaidīga. Tā ka pagaidām par tentu varu teikt tikai to labāko: tas ir daudzreiz vieglāks nekā jebkura telts; tas nelaiž cauri slapjumu, kā arī to var piemērot jebkuriem apstākļiem un uzcelt pat visneiedomājamākās vietās, kur telti noteikti nebūtu iespējams uzcelt.

Tātad, kā jau minēju, no rīta pamodāmies lietus piļu bungošanas pavadījumā, kas nekādas pozitīvās emocijas vis neizsauca, drīzāk mudināja ieritināties dziļāk guļammaisā un nebāzt degunu ārā, iekams lietus nebūs pārgājis.
Kad lietus bija kļuvis pavisam sīks, sākām kūņoties ārā no migas. Kaut kur tālumā caur mākoņiem ārā spītīgi spraucās pirmie saules stari. Vismaz prieks, ka kaut kur pamalē mana sauli-tas raisa cerības, ka varbūt dienas gaitā debesis noskaidrosies.
Nē, debesis tā arī palika vienaldzīgi drūmas, vien pāris reizes mūs aplaimojot ar siltiem saules stariem. Tomēr, neskatoties uz to, gaisa temperatūra bija visnotaļ patīkama (kādi 18°C) un arī nokrišņi mūs netraucēja.
Par cik iepriekšējā dienā nebijām sarūpējuši neko brokastīm, nācās braukt līdz pirmajai apdzīvotajai vietai, kur varētu atrast kādu veikalu. Braucam krietnu gabalu caur  nodzeltējušām pļavām un rudenīgiem kokiem, ceļš ir taisns un visnotaļ garlaicīgs. Kuņģis neapmierināti burkšķ, un pieprasa brokastis, taču nevienu apdzīvotu vietu tuvumā nemana. Vēl sliktāk liek justies atskārsme, ka šodien taču ir svētdiena, un tādās attīstītās valstīs kā Francija svētdienās neviens nestrādā, tai skaitā arī veikali ir slēgti. Katram gadījumam somas dibenā mētājas spageti makaroni, kurus vajadzības gadījumā varētu notiesāt brokastīs. Tad pāri paliktu vēl vienai reizei-vai nu pusdienām, vai arī vakariņām. Gan jau kaut kā dienu izvilktu. Kamēr pa galvu maisās šīs un vēl citas domas, beidzot arī esam nonākuši līdz sen gaidītajai pilsētelei. Tukšā dūšā nobraukti gandrīz 40km-būtu labi atrast kaut ko apēdamu. Pilsēta izskatās kā pamesta-ielās nav manāma gandrīz neviena dzīva dvēsele-tas tāpēc, ka svētdiena. Pa tukšajām ielām sekojam norādei ar uzrakstu LIDL, cerot, ka varbūt tomēr šis veikals būs vaļā. Veikals, saprotams ir slēgts, taču mūs iepriecina pie veikala vārtiem novietotā miskaste, kurā var atrast dažnedažādus ēdamus labumus-tur atrodam gan maizi, gan kruasānus, gan dažādus augļus, dārzeņus, jogurtus, un pat pudeli olīveļļas. Visu ātri savācam, un tinam makšķeri, lai sameklētu kādu jauku vietiņu, kur beidzot piepildīt savus tukšos vēderus. Kārtīgi pieēdušies, lai mazāk produktu būtu jāved somās, pacilātā noskaņojumā un piebāztiem vēderiem dodamies tālāk ceļā.
Ceļš šodien ne visai interesants-pārsvarā taisna šoseja, kas ved cauri pelēcīgiem lauku apvidiem, kur koku lapās jau manāms agra rudens pieskāriens. Šeit daba krasi atšķiras no tās, kādu vērojām braucot gar jūras krastu. Pārsvarā visur ceļam abās pusēs plešas  nebeidzami nodzeltējušu vīnogulāju lauki; nelielus kalnus mana tikai tālumā-pašā apvāršņa malā.
Pa ceļam vēl piestājam pie vairākiem veikaliem ,lai ielūkotos, vai atkritumu tvertnēs nav atstāts kaut kas priekš mums. Un šodien tiešām izrādījās mūsu veiksmīgā diena-vēl pāris misenēs uzgājām šo to gardu apēdamu, tai skaitā rīsus un makaronus, kas tagad mums pietiks ilgākam laikam. Apkrāvušies kā kamieļi, diezgan normālā tempā turpinājām ceļu. Šodien mums pat izdevās atrast naktsmītni, kamēr saule vēl nebija norietējusi. Esam iekārtojušies nelielā priežu mežiņā, netālu no dzelzceļa sliedēm, pa kurām diezgan bieži, bailīgi grabēdams, garām aizšaujas kāds kārtējais vilciens.
Nu jau ir satumsis, un pienācis vakariņu gatavošanas laiks-šodien baudīsim makaronus ar sieru un salātus.


SETA

21. novembris, pirmdiena
Distance – 114 km
Laiks – 5:07 h
Vid. ātr. – 21.8 km/h

Nakts mežiņā izdevās visnotaļ jauka un silta, vienīgi vilciens, kurš ik pa laikam mežonīgā ātrumā panesās garām, izsijāja saldo miegu. No rīta atkal ir apmācies un neliels lietus uzpilina no debesīm. Novācam tentu, sakārtojam mantas un ēdam brokastis. Šorīt mums ir augļu salāti, kas pagatavoti  no miskastes ‘izglābtiem’ banāniem, āboliem, apelsīniem un mandarīniem- tas viss iejaukts dabīgajā jogurtā, kura mums tagad ir vesels kilogramīgs spainis!
Esam atkal uz ceļa. Greznos piejūras skatus ir aizvietojuši nodzeltējuši vīnogu lauki, fermas un piedrazotas ceļmalas. Pēc pāris desmitiem kilometru jābūt palielai pilsētai – Montpllier.
Iebraucot pilsētā atkal stumjamies cauri nelieliem rīta sastrēgumiem. Te mums sanāca neliela šaizīte. Sadursme ar mums līdzās braucošu auto. Gita eleganti ar piekrāmētu velo notrieca nost mašīnai spoguli. Rezultāts bija diezgan komisks: viņa paceļ spoguli, patur to rokās, apdomājot, ko lai dara, atver mašīnas durvis, aiz kurām  sēž sašutušais vadītājs. Viņa noliek nolauzto spoguli uz blakussēdētāja krēsla, sakot: ‘I’m very very sorry!’. Vadītājs neizpratnē paņem spoguli rokās papēta to, noliek atkal uz krēsla, uzdod gāzi un iegriežas pa labi tepat esošajā pagriezienā. Mēs paraustam plecus un dodamies tālāk. Braucot garām krustojumam redzu ‘cietušo’ mašīnu un vadītāju, kas mums kaut ko mēģina teikt. Nodomājām, ka nekas labs no tās komunikācijas nesanāks, ņemot vērā, ka nekāda komunikācija nemaz neveidotos, jo visticamāk viņš nerunās angliski un mēs nerunājam franciski. Nemaz nebremzējot, kā īsti kurjeri, aizminam tālāk.
Montpllier ir liela pilsēta, ar sarežģītu ielu mudžekli, daudzas no kurām atrodas rekonstrukcijā, un neskatoties uz to, ka uz stūres man ir GPS navigācija, es tik un tā iemanos apmaldīties tajā. Ilgi klaiņojam pa mazo ieliņu labirintiem, mēģinot atrast mums vajadzīgo ielu, tādējādi zaudējot mums tik svarīgo laiku.
Vējš šodien atkal ir mūsu pusē, tas izpūš mūs no piesmakušās pilsētas un dzen mūs Sete virzienā. Sete atrodas pie jūras, bet neskatoties uz to, tai nepiemīt Vidusjūras pilsētām esošais šarms. Sete izskatās pēc industriālās pilsētas ar daudziem ūdens kanāliem, kuri kā Amsterdamā ir piebāzti ar laivām un kuteriem. Izbraucot no pilsētas beidzot nonākam pie jūras, kur arī ieturam pusdienas. Par cik pūš stiprs vējš, jūra šodien ir nemierīga, putainie viļņi sitās pret krastu nosētu ar milzīgiem gliemežvākiem, koka gabaliem, ko vietējie brauc zāģēt un izmanto kā malku, un nelieliem akmentiņiem.


Atpūta pie Setas



Līdz vakaram nonākam Beziers pilsētā, kur GPS atkal izstrādā stulbu joku un uztaisa mums kādus 15km lieku āķi. Sāk smidzināt lietus un ātri satumst- jāmeklē naktsmājas. Šodien guļam uzarta lauka malā, netālu no ceļa, uzslejot tentu starp diviem olīvkokiem. Zeme ir mitra, tāpēc paklājam zem mums folijas segu. Cerams naktī nesals. Garastāvoklis arī ir draņķīgs-gribās nomazgāties un pasildīties saulē. Ziņas no Andorras arī nav diez ko labas, pa dienu esot no 1 līdz 10 grādiem – būs auksti!  



22. novembris, otrdiena
Distance – 96 km
Laiks – 4:45 h
Vid. ātrums-20.2 km/h
  
Diena sākās lēni un slinki. Ārā atkal smidzina, bet zem tenta ir tik ērti un silti. Šonakt bija silti pat guļot tikai vienā T-kreklā. Pabrokastojam ar dabīgā jogurta paliekām un pēdējiem augļiem, uzēdam uz vietas atrastās mandeles un dodamies ceļā. Tikai uz kurieni-tas nav zināms, jo telefonam ir galīgi nosēdusies bača un dinamo ir nočakarējies. Ceļazīmju vadīti, dodamies uz Beziers, lai atrastu kādu kontaktu  un uzlādētu telefonu.
Pilsētā atrodam informācijas centru, kura darbinieces laipni piedāvā pasēdēt viņu internetā un palādēt mūsu elektroierīces. Pa to laiku fiksi izdaru internetlietas un sazinos ar Teo -  draugu no Tulūzas, kas aicina atbraukt ciemos, jo sen neesam redzējušies. Izvēle ir darīta – ripojam Tulūzas virzienā. Būs jauki satikt sen neredzētu cilvēku, patusēt ‘ar kājām’ pa Francijas pilsētu, plus vēl sadarīt tehniskās lietas ritenim, jo šodien pakaļējam ritenim izsprāga viens spieķis un dināmo negrib normāli darboties. Sēžot internetā uzzināju, ka Androrrā jau tagad nav necik silti. Dienā temperatūra turas ap 10 grādiem un naktī nolaižas pat līdz pāris grādiem mīnusā. Mūsu aprīkojums ir nedaudz nepiemērots šādiem apstākļiem. Būtu forši Tulūzā atrast kādu ekstra siltu jaku.
Šodien ir pretvējš. Braucās grūti, piekūst dibens, mugura un rokas. Visu dienu ir apmācies un garastāvoklis arī nav diez ko saulains. Paliek tikai ieiet pārdomu transā un vērot garām slīdošu vīnogu laukus un kaut kur tālumā dūmakā tītos kalnus.
Dienas beigās, Karkasonē esam uzskrējuši treknam ķērienam. DIAs miskastē- tā ir piebāzta ar jogurtiem, salātiem un dažām bulciņām. Ķeram cik varam un tumsas pavadījumā dodamies ārā no pilsētas. Aizmugurējai lampiņai ir nosēdusies bača, un tā mirgo ļoti bikli, tādēļ braukt pa mašīnu piesātinātu šoseju nav diez ko patīkami. Šī iemesla dēļ ātri vien nolienam kādā šķērsceļā, kur atrodam nakts vietu starp vīnogu laukiem. Te arī mūs sagaida pirmais kameras sadūriens. Gita ir uzbraukusi kaut kādam asam ērkšķim. Rīt varēs ķimerēties, bet tagad mēs vāram makaronus ar atrasto kečupu un klāt pieēdīsim salātus.




Ja viss norisināsies raiti, jau rīt būsim  siltās mājās Tulūzā. 


Vīnogu plantācija kalna galotnē





pirmais mīkstais, asie, asie ērkšķi pievarēja pat Kojaka race guard bruņas



TULŪZA

23. novembris, trešdiena 
Distance-88.21 km
Laiks-4:25 h
Vid. ātrums- 19.9 km/h

Nakts bija auksta un mitra-kondensāts bija padarījis mūsu telti viscaur mitru gan no ārpuses, gan arī no iekšpuses. Nakts otrajā pusē telts iekšpusē tas bija sakrājies jau tik daudz, ka uznākot kādai spēcīgākai vēja brāzmai, aukstais slapjums pilēja tieši sejā, tādēļ nācās celties augšā, lai vismaz daļu šī riebīgā slapjuma noslaucītu, citādi uz rīta pusi mēs būtu totāli izmirkuši.


Rīts bija auksts un vējains, tomēr beidzot, pa ilgiem laikiem, spīdēja spoža saule un debesīs vairs nemanīja drūmos lietus mākoņus. Vējš bija auksts un spēcīgs, un visnepatīkamākais tajā visā bija tas, ka tas pūta tieši sejā, tā ka visu dienu cīnījāmies ar vēju. Lai kaut nedaudz taupītu spēkus, ik pa laikam mainījāmies vietām-kamēr viens, braucot pa priekšu, sparīgi cīnījās ar vēju, otrs atpūtās pirmā aizvējā. Tā soli pa solim, vai, pareizāk sakot-minienu pa minienam, braucot cauri lauku teritorijām, nonācām līdz Tulūzai, kur mums bija apsolītas naktsmājas. Atbraucām līdz vajadzīgajai adrese-šaurai ieliņai, kur cieši viena pie otras saspiedušās trīsstāvīgas un četrstāvīgas pavecas ķieģeļu mājiņas. 





Vairākas reizes zvanām meitenei, kurai vajadzēja mūs uzņemt, bet nezināmu iemeslu dēļ, viņa neatbild. Sākumā patusējam turpat pie mājas, bet, kad ārā sāk satumst un kļūt vēsi, nolemjam, ka vajag doties uz tuvējo bodi un iegādāties kādu vīna pudeli, lai īsinātu laiku, vai, ja gadījumā arī šoreiz mūs piečakarēs, lai reibumā būtu vieglāk iemigt turpat pilsētā uz kāda no neērtajiem betona soliņiem. Tajā brīdī tas bija pa pusei joks, bet manī vienalga iezagās šaubas, ka varētu nākties nakšņot kaut kur pilsētā. Stas vēl vairākas reizes mēģināja sazvanīt meiteni, bet viss velti. Nolemjam, ka jāiet iegādāties vēl viena vīna pudele, kamēr veikls vēl nav slēgts. Kad pēc krietna laika sprīža, nespējot  milzīgajā vīnu klāstā izvēlēties piemērotāko, atgriežos no veikala ar vīna pudeli un milzīgu šokolādes tāfeli, Stasim beidzot izdodas sazvanīt meiteni. Fū, varam uzelpot-šonakt uz ielas nebūs jāguļ! Tā nu sabāžam abas vīna pudeles un šokolādi somās, dodamies uz māju, kur mūs izmitinās. Durvis atver jauka meitene, kura, kā izrādās vēlāk, ir no Amerikas, un ir šeit, lai mācītu mazajiem franču bērneļiem angļu valodu. Vēlāk ierodas vēl pāris meitenes, kuras arī dzīvo šajā dzīvoklī, un vakars paiet dzerot vīnu un pļāpājot par šo un to. Apkārt valda bohēmiska atmosfēra, un mēs esam ļoti priecīgi par iespēju beidzot nomazgāties un pabūt civilizētos apstākļos un jauku cilvēku  sabiedrībā. Šeit plānojam uzkavēties vairākas dienas, pirms doties tālāk ceļā.












Pabijām vietējā tirdziņā...



























DIY velo darbnīca






29. novembris, otrdiena

Distance – 96km
Laiks – 4, 37 h
Vid. ātrums – 20.9 km/h


Ir deviņi no rīta, miegs vairs nenāk. Nesanāca pamosties tik agri cik gribējās, bet ir ok, izlienam no gulīšiem un dodamies uz virtuvi, lai pagatavotu brokastis. Pēc brīža arī Teo ir augšā, viņš plāno doties ciemos pie draugiem, kas dzīvo kādus 70km no Tulūzas un viņa ceļš sakrīt ar mūsējo.
Labi paēduši izčammājamies ārā no mājām, tikmēr pulkstenis rāda jau vienpadsmit. Steigā izlidojam ārā no pilsētas ar Teo priekšgalā, pārkāpjot visus iespējamos satiksmes noteikumus. Šodien ir ļoti smuka diena, beidzot spīd saule un ir silts, tomēr ir arī stiprs vējš, kas galīgi nepūš mums burās. Visu dienu nācās ar to cīnīties.




Braucam pa superīgu lauku ceļu Pireneju virzienā, ļoti maz mašīnu. Abās ceļa pusēs, uz nelieliem pauguriem plešas svaigi uzartie lauki, kas smaržo pēc zemes. Šodien ārā ir sajūta, ka atkal ir atnācis pavasaris vai vēlais rudens- šķiet, ka laiks ir atkāpies pāris mēnešus atpakaļ. Kokos ir daudz krāsainu lapu un zāle pļavās un laukos ir sulīgi zaļa. Ja ne stiprais vējš, tad būtu ļoti viegli braukt. Teo diemžēl īpaši nepalīdz- viņš ir pārāk mazs un aiz viņa galīgi nevar paslēpties no vēja.




Ar laiku pauguri paliek arvien lielāki un lielāki- var just, ka tuvojamies lielajiem kalniem. Kaut kur garām pazib ceļazīme, ka esam iebraukuši Pireneju Nacionālā parka teritorijā. 





Te mūsu ceļi ar Teo arī šķirās-atvadījušies dodamies tālāk. Jau vairāk nekā 60 km ir nobraukti bez ēšanas, jo neko no mājām nepaņēmām un pa ceļam veikalus arī nemanījām. Līdz pilsētai vēl 24km. Spēki izsīkst, Gita sāk pastāvīgi atpalikt uz kāpumiem, pašam arī liekas, ka ‘goloduha’ nav aiz kalniem, kas jau ir visur apkārt.




Beidzot ieripojām Foix pilsētā. Uzreiz pie iebraukšanas mūs sveic vietējais ‘supermarche’ Leader Price. Nebremzējot ripojam pie miskastēm, un, ja loze izrādītos tukša, tad kā godīgie pilsoņi dosimies nopirkt kaut ko ēdamu veikalā. Šoreiz loterijas biļete izrādījās veiksmīga. Dabūjām veselu kaudzi ar dažādiem jogurtiem un saldajiem krēmiem, pus paku ar cukuru un kaut kādu dīvaina veida picu. Atripojām nedaudz no veikala, un, apsēžoties zālītē, saules staru apspīdēti, notiesājām n-tos jogurtus, kamēr bads tika apmierināts.
Šī ir pēdējā lielā pilsēta, pirms mēs būsim dziļi kalnos pie karstajiem avotiem, tāpēc izdomājām ieiet veikalā un iepirkt pārtiku dažām dienām uz priekšu, kā arī kādu vīna pudeli. Baigi labs tas vīns ir Francijā. Sapērkot visu nepieciešamo, ripojām tālāk. Foix pilsēta man ļoti patika- tā nav īpaši grezna, bet ar savu kalnu pilsētiņas šarmu. Strauja, bet sekla kalnu upe tek caur ieleju, kurai abās pusēs ir saceltas nelielas trīsstāvu un četrstāvu mājiņas. Dažas slejas tieši virs upes klinšainajiem krastiem. Pilsētas paša centrā, klints galā stāv sena jo sena pils, kādas parasti rāda multenēs. Foix ieleja no abām pusēm ir ieskauta klinšainajos kalnos.
Braucot ārā no pilsētas sāk krēslot.







Dažus kilometrus uz priekšu arī atrodam kur apmesties. Kāds privāts lauks, bet mēs nolienam tālākā stūrī, lai īpaši nepievērstu uzmanību.
Nevaru sagaidīt rītdienu, un lielos kalnus. Ja ripos labi, tad iespējams jau rīt mērcēsimies Dorres pilsētas karstajos avotos.





ŠĶĒRSOJOT PIRENEJUS

30.novembris, trešdiena

distance - 54 km
laiks - 3:54 h
AVG - 14 km/h

Nakts laukā izrādījās visnotaļ auksta, neskatoties uz to, ka mums bija jauni un silti flīsa džempīši. Nakts vidū sacēlās diezgan stiprs vējš, kas ik pa laikam ieklejoja mūsu tentā, liekot sajust tā ne visai tīkamos pieskārienus tajās vietās, kur ķermenis pieskārās guļammaisam. Vējš arī pamanījies izraut pāris mietiņus no zemes, tādēļ nācās līst ārā, lai salabotu konstrukciju.
No rīta abi pamodāmies ar nosalušām kājām. Ātri savācām mantas, ieēdām jogurtus un sākām ceļu- šodien mūs gaida lielie kalni.
Jau pēc kādiem trīs kilometriem GPS iesaka griezt nost no galvenā ceļa un ņemt mazāku lauku ceļu, kurš ved caur kalnu ielejām. Ar nelielu piesardzību, atceroties pagātnes piedzīvojumus, sekojam GPS norādījumiem. Gandrīz uzreiz sākās smags kāpums kalnā. Ceļš vijās līdzās mazai kalnu upītei, aizvedot mūs arvien augstāk un augstāk kalnos. Starp tuvākajām virsotnēm tālumā ik pa laikam pazib balti sniegotās Pireneju virsotnes. Somas ir piekrāmētas un braukt ir grūti, tāpēc lēnā garā mīcam pedāļus uz vieglākā pārnesuma. Ik pa laikam iedomājos, cik labi, ka esam uz MTB riteņiem. Ātrums nepārsniedz 10km/h. Apkārt valda patiesi dziļš miers un klusums. Maģiski.













Kādus padsmit kilometrus ceļš bez pārtraukuma vijās arvien uz augšu, vedot mūs garām neskaitāmiem fotogrāfiju cienīgiem skatiem, maziem kalnu ciematiņiem, laukiem, kuros ganās matainās govis un buļļi. Vienu aizbēgušo bulli sastapām uz ceļa-tas nesteidzīgi čāpoja mūsu braukšanas virzienā. Skatoties uz viņa izmēriem un milzīgajiem ragiem ilgi neuzdrošinājāmies uztaisīt apdzīšanas manevru. Beidzot bullis nogriezās kādā ganībā un mēs turpinājām savu ceļu.  Baltās virsotnes ir saskatāmas arvien labāk, un vēl pēc brīža jau šķiet, ka tās ir pavisam tuvu. Uz ceļa ik pa laikam manāma sarma, kas, dienai sākoties, vēl nav paguvusi nokust kalnu ēnainajās pusēs. Te ir daudz aukstāks nekā vietās, kur spīd saule. Daudzviet var redzēt nedaudz apsnigušus vai stipri nosarmojušus laukus. Vienā no tādiem laukiem ieraugam ābeli, pilnu ar saldajiem āboliem. Pielasām pilnas kabatas un mīcam tālāk.
Pa ceļam sanāca tikai viens ilgāks nobrauciens, tiesa gan-ļoti stāvs. Sasniedzu šī ceļojuma jaunu ātruma rekordu 58,5 km/h, ar piekrāmētu ričuku nav nekādi joki!
Pēcpusdienā beidzot esam Ax-Les-Thermes, kur mums bija ieplānots paēst pusdienas un pasildīt kājas šīs vietas slavenajos karstajos sēravotos. Iebraucot pilsētā mēs uzreiz sajutām ‘Ķemeru sapuvušo olu smaku’. Atradām nelielu baseinu pilsētas centrā, kurš tika speciāli izveidots, lai cilvēki varētu apsēsties uz tā akmens malas un ielaist nogurušās kājas apmēram 40cm dziļā, smakojošā, bet ļoti siltā sēravota ūdenī. Turpat arī ēdam makaronus ar kājām iemērktām ūdenī.




Atguvuši nedaudz spēkus (pēc vakardienas cīņas ar vēju un šodienas nepārtrauktā kāpuma ir jūtams pamatīgs nogurums), turpinām ceļu pa N20 šoseju, kurā atšķirībā no iepriekšējā lauku ceļa ir manāmi lielāka satiksme. Ceļš vēl joprojām ved uz augšu, bet nav vairs tik stāvs.  Pēc kādiem 7km GPS atkal iesaka ņemt mazo lauku celiņu – paklausām. Kāpums šeit ir super stāvs un brīžiem liekās, ka pat MTB ātrumu ir par maz. Nav arī forši dienas noslēgumā likt tādu slodzi uz nogurušajām kājām, bet neko darīt. Elsodami un šņākdami minam augšā. Paceļot galvu var redzēt, ka esam vienas sniegotās virsotnes pakājē, un, ja būtu spēks un laiks varētu mierīgi uzrāpties līdz baltajai cepurei un uzcelt kādu sniegavīru. Pēc brīža beidzās asfalts… Nē! Atkal! Bet paļaujoties uz mūsu kalniem radītiem zirgiem dodamies tālāk bez asfalta seguma. Kāpums paliek nepārvarami stāvs, bet var redzēt, kur tas atkal izlīdzinās, tāpēc izdomājam turpināt. Uzkāpjot līdz augšai secinām, ka esam strupceļā, kaut kur esam nepareizi nogriezušies. Jau ir pieci vakarā un saule ir jau aiz kalniem. Mūsu diena beidzās šeit, nelielā platformā, kalna nogāzē pie kaut kādas elektrības transformatora būdas, ar skatu uz apakšā palikušo pilsētu no kuras mēs braucām.  Atrodam malku un uztaisām ugunskuru, es uzceļu tentu. Uguns nāks tikai par labu, jo ārā ir auksts un reāls sniegs ir tepat dažus 100 metrus virs mums. Nedaudz biedē aukstums naktī, bet pagaidām pie ugunskura ir ļoti jauki. It īpaši kad esam izēduši dubultporciju ar rīsu/lēcu putru un uzēduši pa virsu kaut kādu picas veidīgo radījumu, ko vakar izrakām misenē, uzcepot to tepat uz karstajiem ugunskura akmeņiem.
Līdz Dorres karstajiem avotiem palika, tikai 35 km un ja rīt mēs atradīsim īsto ceļu  tad varēsim arī rīt atmērcēt nogurušās kājas, iedzert vīnu un kārtīgi atpūsties…



Pussabrukusi sena baznīca kaut kur kalnos




Naktsmājas pie elektrības transformatora kalnos - vienīgā līdzena vieta ko spējām atrast




1. decembris, ceturtdiena

Distance – 69km
Laiks – 4.18 h
Vid.ātrums – 16.2 km/h

Šī nakts pagaidām bija visaukstākā visa ceļojuma laikā. Traucēja gulēt arī sāniskais slīpums. Es visu nakti gāzos virsū Gitai un viņa neapmierināti burkščēja un grūda mani atpakaļ. Visbeidzot, kad parādījās pirmā dienas gaisma, es neizturēju un ar salstošām pēdām un pirkstu galiem izvēlos no telts, lai dotos rīta pastaigā un sasildītos. Saule bija tik tikko uzlēkusi un vēl slēpās aiz augstajām kalnu virsotnēm. Zāle ap mūsu nometni bija nedaudz apsarmojusi, bet vakardienas ugunskura ogles un akmeņi ap to vēl bija silti. Nekavējoties devos pa nelielo taku, kas veda kaut kur pa kalna nogāzi uz augšu, līdzi paķerot vienu saldo ziemas ābolu. Taka mani aizveda uz tuvāko virsotni, no kuras labi varēja redzēt ieleju, pilsētu tajā un ceļu, pa kuru mums nāksies drīz braukt. Visur apkārt redzamas daudzas citas virsotnes, dažas ar sniega cepurēm, dažas bez. Apēdot mazo āboliņu un paskatoties uz kalna kazām, kas te skraida brīvība un atstāj aiz sevis neskaitāmas takas, devos lejā.
Šorīt iekurināju mūsu svaigi izveidoto portatīvo krāsniņu no skārda bundžas, lai pagatavotu rīsu putru ar āboliem un uzzinātu, cik lietderīga īsti ir šī krāsniņa, un vai vispār ir vērts to vest līdzi. Krāsniņa nebija tik karsta kā ugunskurs, bet rīsus izdevās pagatavot. Pamodinu guļošo Gitu un dodamies pie brokastu galda, paēdam, savācam mantas un dodamies lejā no kalna, lai turpinātu ceļu pa N20 šoseju. Kaut gan no kalna virsotnes tā izskatījās plakana, patiesībā tā nav. Šoseja ar nelieliem līkumiem ved mūs pastāvīgi uz augšu, slīpums arī ir pietiekošs, lai neuzdrīkstētos pārslēgt pārnesumu uz vidējo zobratu.





Šis, šķiet, bija mana mūža garākais un ilgākais kāpums. Līdz kalna virsotnei kopumā minām apmēram 2 stundas, pieveicot apmēram 20 km kāpuma. Bija ļoti grūti, ik pa laikam mūs appūta ziemīgi auksts pretvējš. Sniegainās cepures jau likās ar roku aizsniedzamas, daudzi avoti, kas tecēja gar ceļmalu, bija pamatīgi apsaluši un uz tiem bija reāls ledus, dažreiz varēja manīt arī lāstekas, kas izveidojušās ūdenim pilot no klints malas. Esam tikuši augšā. Zīme ceļa malā rāda 1915m virs jūras līmeņa. Virsotne Col de Perpegnan. Uztaisām nelielu pauzi, lai ieēstu gardu melno šokolādi un uzēst pa virsu zemes riekstus un uztaisīt pāris fočenes. Apģērbjamies siltāk, uzvelkam ekstra, jakas, es uzvelku šortus pa virsu velobiksēm un traucamies lejā! Fantastiski! Jūtos, ka ne par velti biju cīnījies ar šo milzi! Ātrums pārsniedz 40 km/h, brīžiem aizejot līdz  pat 50km/h. Fantastiski skati visapkārt. Ir diezgan silti neskatoties uz ātrumu un aukstumu, vienīgi pirksti salst-tos nav kur paslēpt un flīsa cimdi jau ir virsū. Tā mūsu nobrauciens turpinājās aptuveni 20 km garumā, kamēr sasniedzām pagriezienu uz pilsētu sauktu Dorres. Atkal kāpums 5,5 km. Kājas jau ir pamatīgi nogurušas, bet tas būs tā vērts, domāju es tai brīdī, bet liela bija mana vilšanās, kad nonācām līdz Bains Romans de Dorres. Vieta ir slēgta apmeklētājiem-šķiet, ka te notiek apsaimniekošanas darbi. Sasodīts! Nu nekas, traucamies atkal lejā, lai sāktu ceļu uz mežonīgiem avotiem, kas točna nebūs slēgti!


Smieklīgs nosaukums pilsētai! Bet spāniski tas būtu 'Nauha' ... Tākā viss ir kārtībā :)

Ripojam pa plašu ieleju starp sniegainiem kalniem. Šeit viss ir vairāk vai mazāk plakans, daudz lauku, ganību un mazu pilsētiņu. Vienā no tām- Bourg-Madame-iepērkam našķīšus, gadījumam, ja nu mūs atkal gaida kāds brutāls kāpums, un dodamies pa  N116 pretī avotiem. Pa ceļam pazib zīme ‘Barcelona-198km’. Jauki!, nodomāju es- tikai divas dienas līdz finišam!
Ap pieciem atrodam jauku vietu kādā govju piekakātā ganību laukā, un, cenšoties izvairīties no mīnām, uzslejam tentu. Atkal kurinām mūsu portatīvo krāsniņu un vāram lēcu zupu.
Vakarā jūtos apslimis-tek deguns un sūrst kakls. Tas laikam dēļ visiem šiem kāpumiem un nobraucieniem un aukstuma pa nakti. Pirms ejam gulēt pamatīgi saģērbjamies, liekam foliju apakšā un augšā, un vienu uzkarsētu akmeni pat iesviežam iekšā gulīšos-gatavojamies sliktākajam. Bet nakts izrādījās daudz siltāka par iepriekšējo, vai arī tas bija pateicoties visām tām drēbēm, ko uzvilkām – nezinu. Bet tik un tā gulējās slikti. Traucēja deguns, kurš bija galīgi aizgājis ciet un nedaudz jau sāpošais kakls. Bija caurs miegs un arī šoreiz, ko līdz saule parādīja pirmos starus, esmu augšā lai sagatavotu krāsniņu un gatavotu brokastis.



Saullēkts pirenejos



Beidzot arī esam klāt pie pagrieziena St. Thomas les Bains, netālu no apsaimniekotajiem avotiem esot meža avoti, kuru temperatūra pie iztekas sasniedz līdz pat 60C atzīmi. Sākam atkal kāpt pa stāvo ceļu, kas līku ločos gāja 5 km vienīgi uz augšu. Ceru, ka šitā vieta nepievils, jo kāpums ir ļoti smags. Uzminam kalna pašā augšā, kur pēc GPS vajadzētu būt avotiem, bet nekā. Tikai maziņa kalnu pilsētele, stāv klusa kā izmirusi- neviena cilvēka ārā. Nav kam paprasīt virzienu. Nedaudz bēdīgi, bet ar cerībām uz nākamiem diviem spotiem ripojam lejā. Lejupceļā satiekam vienu franci, kas sēž mašīnā un pļāpā pa telefonu. Sagaidot sarunas beigas uzprasu, vai viņš gadījumā nezin, kur ir mežonīgie avoti. Viņš uzsmaida, saka ka zinot, un skatoties uz mūsu pie apkrautajiem ričukiem piebilst, ka diez vai mēs tur tiksim. Palūdzu, lai viņš sākumā parāda ceļu- ko darīt ar riteņiem, izdomāsim pēcāk. Viņš pamāj ar roku, aicinot sev līdzi, un ātrā solī dodas pa šauru taciņu, kas ved lejā pa krauju. Taka ir tiešām ļoti stāva un ar daudz akmeņiem uz tās. Avoti atrodas starp diviem kalniem pašā lejā, pie čalojošās upes. Pateicos viņam un eju atpakaļ pie Gitas. Izdomājām paslēpt riteņus aiz nogāzes, paņemot līdzi tikai svarīgākās mantas, un doties izlūkos. Nokāpjot līdz pašam galam pa tiešām ļoti stāvu taku, esam aizas otrajā pusē, kur starp krūmiem var manīt kūpošo strautu, kas atkal raksturīgi ož pēc jēlām olām. Strauts tek lejā pa nogāzi kādus 60 metrus uz leju, un uz leju pa straumi ik pēc brīža ir izveidoti kādi 5 mazi baseini, kur var sēdēt un baudīt karsto avotu ūdeni. Ūdens ir patiešām karsts, pie iztekas, kur tas vienkāši nelielā streumē izsūcās no zemes tas ir tik karsts, ka nav iespējams turēt roku ilgāk par pāris sekundēm. Nokāpjam lejā pa krauju, atrodam sev tīkamāko baseinu, noģērbjamies un lecam iekšā.






KARSTIE AVOTI

2.decembris, piektdiena

distance - 25 km 
laiks - 1:38 h
AVG - 15,24 km/h

Paēduši un nedaudz sasildījušies dodamies ceļā- līdz avotiem palikuši tikai 22km. Par cik nejūtos īpaši vesels, esmu kārtīgi saģērbies un un pat uzvilku sejas masku, it kā ārā būtu ziema. Rīta gaiss ir dzestrs un negribētos īpaši to sarīties ar sāpošo kaklu.
Ceļš lēnām ved uz augšu. Kādi 8-10 km un mēs esam klanu pārejas virsotnē. Priekšā zīme vēsta par 10% slīpu nobraucienu 16 km garumā. Atkal uzvelkam ko siltāku un traucamies lejā. Ceļš serpentīnā strauji sāk vīties uz leju. Ātrums ir pamatīgs un ir ļoti patīkami iebraukt 180 grādu platajās ceļā virāžās, kurām ārējās malas ir nedaudz paceltas, radot slīpumus kā velotrekā. 6 kilometrus mēs nesamies lejā ar pamatīgu ātrumu, tā, ka vējš svilpo ausīs.












Ūdens ir fantastisks-ļoti silts un patīkams. No augšējā baseina ir uztaisīta caurule , pa kuru lielā straumē līst karstais ūdens. Pagāju straumei apakšā. Wow! Masāža! Tā mēs nosēdējam tur kādu pus stundu, kamēr bijām pavisam rozā no karstuma un krunkaini Apmainījāmies ar dažiem vārdiem vēl ar trīs citiem avota apmeklētājiem.



Izlienot ārā ir patīkami silts-iepriekšējais aukstums vairs nav jūtams. Atpakaļ ejam kā tikko no pirts izlīduši-šortos un džemperī. Atnākot uz bāzi lasām malku vakaram un ēdam makaronus. Vakarā, kad satumsīs, vēlreiz iesim uz avotiem, un tad ugunskurs, zupa un vīns ar pistācijām.

Otrais gājiens uz karstajiem avotiem bija jau pa tumsu. Saule, bija paslēpusies kaut kur aiz kalniem un deva tikai pavisam nedaudz gaismas. Nokāpuši līdz karstajiem avotiem, redzam, ka iepriekš satiktais čalis, kas parādīja mums ceļu uz avotiem, vēl joprojām tur mērcējas. Nedaudz nosaluši, mēs ātri noģērbjamies pliki un lecam iekšā karstajā ‘vannā’. Ūdens ir tik patīkami silts.
Āpkārtne pa tumsu ir ļoti izmainījusies. Nevar redzēt vairs pretējās nogāzes klintis, apkārtējais mežs ir tumsā tīts. Dabīgi izveidotajā baseina malā deg čaļa aizdedzinātā vientuļā svecīte, dzeltenā gaismā izgaismojot nedaudz apkārt tekošos strautiņus un kuplo tvaika mākoni, kas vakara aukstumā ir palicis vēl biezāks.  Skatoties uz augšu var redzēt mēness gaismā izgaismotu tvaika miglu, kas paceļas līdz bezlapaino koku kroņiem, radot sirreālistisku, pasakainu gleznu.
Par cik jau trešo reizi pa dienu satikām šo čali, uzsākam sarunu. Izrādās, ka viņš ir polis kas jau 18 gadus dzīvo Francijā, strādā vīnogu plantācijās un savā brīvajā laikā, ‘pa svētkiem’, atbrauc uz šiem avotiem pamērcēties. Ceļš uz šejieni nav tuvs, jābrauc 250km no kāda mazā Francijas ciema.  Tā sarunām raisoties padarīšana nonāk arī līdz uzsaucienam iedzert ar viņu kopā. Atsaku, jo šķiet, ka karsts avotu ūdens un alkohols var izstrādāt sliktu joku. Jau no iepriekšējās mērcēšanās abi divi iznācām kā sadzērušies-ar reibstošām galvām un trīcošām rokām. Tad polis piedāvā mums tepat kalnos viņa drauga audzēto zālīti. Tādā inčīgā situācijā atteikties būtu stulbi. Papīpējuši zālīti turpinam sarunas, izstāstu mūsu pavasara piedzīvojumu Polijā, kā arī citus stāstus. Tad mēs ļaujamies dabas ‘klusumam’ ik pa laikam pabāžot galvu zem stiprās avota strūklakas radot maģiskos sajūtu un skaņas efektus.  Liekot savu ķermeni zem karstās avota straumes es izfantazēju, ka es mežonīgā ātrumā tešos ar kalna riteni lejā pa akmeņaino krauju, taka ir pilna ar akmeņiem un izsitumiem, riteni nesavaldīgi krata, un zem resnām, pumpainām riepām grab līdzi pa nogāzi parautie akmeņi, ar katru brīdi to akmeņu paliek vairāk un vairāk, akmeņi paliek lielāki un sāk veidoties akmens lavīna, no kuras es ‘bēgu’ ar savu riteni. Lēnām palaižot strauta straumi pa mugurkaulu uz augšu galvas virzienā un visbeidzot pabāžot arī galvu zem stiprās strūklas es jūtu, ka lavīna panāk mani un aprij savu akmeņu čupā, bet es turpinu močīt lejā starp akmeņiem, neskarts, it kā tie būtu arī braucēji, kas nesās man līdzi uz leju, uz finišu.
Tad mēs bāzām galvas zem baseinā esoša ūdens, ļaujoties dabiskajam mieram un ūdens siltumam. Nosēžot karstajā ūdenī ne mazāk kā 3h, lienam ārā, ģērbjamies un dodamies uz nometni, lai gatavotu vakariņas. Pa ceļam izdomājām  pacelties kalna galotnē un saplūkt tur  pa dienu redzētos saldos ābolus. Bet atpakaļ ceļš nebija nemaz tik viegls. Mēs nomaldījāmies tumšajā un nepazīstamajā mežā, kur atšķirībā no plakanā meža darbojās vēl ari Z faktors. Taciņas gāja augšā un lejā un mēs ilgi |nevarējām atrast īsto taku. Apejot pāris riņķus pa tumšo mežu un ar nelielu izbīli, mēs tomēr atradām īsto ceļu. Pēc ilgākas pastaigas esam arī ciematā, kur atkal ir pilnīgs klusums, tikai baznīca ar tai apkārt esošo nelielo kapsētu tagad ir izgaismota. Brītiņu apbrīnojam gaismas spēles uz tās un dodamies uz lauku pēc āboliem, piebāzuši pilnu somu ar sulīgo ķērienu, ejam tālāk pilsētā, kas izskatās pasakaina naktī. Mazās tukšās ieliņas ir laternu izgaismotas. Pilsētā laikam ir vien kādas piecas ielas, kas savijušās mudžeklī, pa kurām ejot mēs atrodam, kur piepildīt mūsu ūdens pudeles. Tagad var doties uz nometni.
Malka ir sagatavota, atliek tikai uzcelt telti un iekurt uguni.. Ir jau pāri desmitiem, vāram zupu no turku zirņiem un vēlāk dzeram vīnu klāt piegraužot pistācijas. Diena izdevusies fantastiska!


Ir jau vēls, visi mākoņi ir pazuduši un debesis ir melnas un pilnas ar zvaigznēm un neredzētiem zvaigznājiem. Mūsu tents ir viegli apsarmojis, jo gaiss te ir mitrs un diezgan auksts. Atkal kārtīgi satuntulējušies ielienam gulīšos un palienam zem mūsu lampiņu izgaismotā,  ziemassvētku noskaņā spīdošā tenta…


3. decembris, sestdiena 

Distance – 14km
Laiks – 0: 43 h
Vid. ātrums – 19.5 km/h

Nakts izrādījās ne tik auksta, kā likās sākumā, kad mēs ielīdām apsarmojušajā tentā. Gulējās ļoti saldi, beidzot guļvieta bija bez slīpumiem un zemes izvirzījumiem. Vienīgais, kas naktī traucēja, bija  matracīti saturošās gumijas, kuras es sev apliku ap roku, lai nepazaudētu-tās žņaudza man vēnas. Pa miegam ilgi nevarēju saprast, kāpēc man tirpst un sāp pirksti. Visbeidzot, novelkot žņaudzošās gumijas, miegs palika vēl saldāks.


No rīta pamodos agri, labi izgulējies un ar labu garastāvokli. Nekavējoties izlīdu no gulīša un devos uz strautu mazgāt seju un traukus, kas bija ļoti netīri un taukaini. Mazgāšanas procedūras labi atsvaidzināja un pēcāk es devos uz mežu salasīt vēl malkas, jo visa vakardienas malka tika nodedzināta ilgi sēžot pie uguns. Pēc brīža Gita arī ir augšā, ēdam rīsu putru ar pašdarināto ābolu zapti un taisamies ceļā uz nākamajiem avotiem. Mūsu nometnei garām brien polis, ar kuru vakar sēdējām karstajos avotos, tam telts bija uzcelta ielejas apakšā, teica ka bija baigi auksts gulēt. Nepaskaužu! Vēl dažu frāžu apmaiņa, iepazināmies – viņu sauca Tomeks. Tipisks poļu vārds. Tomeks novēlēja mums labu ceļu un uz atvadā iedeva vēl nedaudz savas maģiskās zālītes. Ļoti svaigas un aromātiskas, vēl pat nedaudz mitras.


















Atkal esam uz N116 šosejas un pa 10% nobraucienu tešamies tālāk lejā. Pavisam nedaudz, ap 8 km zemāk, esam pie pagrieziena uz pilsētiņu, uz kuru atkal ved mazs, čūskai līdzīgs celiņš- stāvi tikai uz augšu. Internetā atradu, ka te reiz bijusi sens SPA komplekss, kas tagad ir pamests, bet avoti vēl joprojām ir karsti. Brucam! Pēc trīs kilometriem stāvās kāpšanas kalnā esam pilsētiņā. Koka zīme rāda, ka avoti ir pa taku lejā. Uz zīmes rakstīts 20min ar kājām. Paņemam visas nepieciešamākās lietas un laižam pa taku lejā. Tā strauji vijas starp akmeņiem un zālēm un ātri vien mūs aizved līdz asfaltētam ceļam, pa kuru mēs braucām uz augšu. Hmm… ko darīt? Netālu aiz pagrieziena iet vēl viens zemes ceļš – ejam pa to. Bet drīz nonākam strupceļā- priekšā mājas un pretī mums skrien divi suņi. Tie skaļi rej un īsti nevar saprast - tie grib rotaļāties vai uzbrukt. Paņemu ceļmalā kociņu un pasviežu tiem un tie priecīgi aizskrien. Pretī mums iznāk tumšādains vīrs, ap  gadiem 40, kas galīgi neizskatās pēc franča, bet gan pēc kaut kāda kalnu šamaņa. Mājā viņam skan dīvaina spirituālā mūzika un vīrs smaržo pēc kaut kādām zālēm. Par laimi viņš runā angliski un izstāsta, ka, lai tiktu pie avotiem, mums ir jābrauc pa ceļu līdz pašai lejai, līdz N116 šosejai un tur pretī būšot maza taka, kas ved pie La Tet upes uz leju, tur arī būšot avoti. Atkal veltīgi bijām rāpušies kalnā! Uzkāpjam pakaļ ričukiem, savācam mantas un laižam uz leju. Viens labums no kāpšanas kalnā bija tas, ka ciematā es atradu ārā izmestu dūnu segu – smagu, bet ļoti siltu. Aukstajā ielejā tā mums  noderēs.


Nobraucot lejā pie šosejas redzam, ka tieši pāri ceļam ir taka, kā ‘šamanis’ bija teicis. Somas plecos un stumjamies lejā – braukt nevar. Nokāpjot pamatīgi lejā, esam pie upes. Te ir labi iestaigāta taka un apmaldīties nevar, kut gan visur riņķī mums ir biezs mežs un no civilizācijas nav ne smakas. Lielā šoseja palika kaut kur augšā virs mums. Redz kur arī ir avoti – neliels, no akmeņiem izveidots baseiniņš upes krastā, kur jau mērcējās divi jaunieši. Apsveicināmies, uzjautājam par ūdeni un dodamies celt nometni. Vieta ir ideāla, līdzena, var dzirdēt tikai krāčainās upes šalkoņu. Uzstiepjam tentu, kam priekšā  no lieliem akmeņiem izveidojam ‘kamīnu’. 




 Pakaļ malkai atkal ir jādodas dziļi mežā, pa stāvām nogāzēm. Tuvākajā apkārtnē visa malka jau ir aplasīta, toties tepat netālu aug ēdamie kastaņi. Visa zeme ir nobirdināta ar asajiem ežiem, kuros iekšā slēpjas gardais rieksts.


Manis lasītie ēdamie kastaņi. Pēctam ilgi sāpēja brutāli sadurtie pirkstu galiņi

Nedaudz vēlāk iekuram uguni un uzvāram kafiju. Pa to laiku jau sāk satumst un jaunieši, kas peldējās pirms mums, iet projām. Nu arī mēs esam gatavi iet avotā- savācam drēbes, uztaisu no ābola pīpīti, pakūpinam Tomeka iedotos zaļumus un ejam. Lai tiktu siltajā baseinā ir jātiek pāri upe, tā nav dziļa, bet auksta gan. Labi, ka nav tālu jābrien. Ielienam avotos, tie nav tik karsti, cik biju iztēlojies. Es pat teiktu remdeni. Sākam meklēt, no kurienes tek karstais ūdens. Atrodam nelielu strutiņu, kas sūcās ārā no klints sienas, te ūdens ir super karsts – dedzinošs! Bet tek tas ļoti īpatnēji, viļņveidīgi. Paliekot tad vēsāks, tad karstāks. Un karstais ūdens peld tikai pa augšējo ūdens slāni aplēram 10-15 cm biezumā. Radot interesantu efektu uz ķermeni. Atrodam optimālāko vietu, lai nebūtu pārāk auksts vai dedzinoš. Iekārtojamies ērti ar galvām uz akmeņiem un čilojam. Šeit ir pavisam cita atmosfēra un aura. Sakarsēties arī ļoti nevar. Pavadot kādus stundu avotā, ejam uz nometni, atkal jāšķērso aukstā upe. Diezgan nepatīkami, toties zeme pēc tam liekas silta ar basām kājām.
Tikuši līdz nometnei, uz ugunskura gatavojam lēcu un turku zirņu zupu, pļāpājam un ēdam, ik pa laika uzcepot kādu kastani. Āti uznāk miegs. Iritināmies siltajā segā un guļammaisos un, vērojot uguns liesmas, aizmiegam…

4.decembris, svētdiena

Distance -53km
Laiks – 3.32 h
Vid. ātrums – 15,1 km/h

Pagaidām šī bija vissiltākā un visērtākā nakts visā ceļojumā. Gulējās ļoti saldi un acis es attaisīju tikai tad, kad ārā jau bija gandrīz gaišs. Nedaudz pavaļājamies mūsu ērtajā midzenī un ceļamies augšā. Es dodos uz mežu lasīt kastaņus, kas ir sasodīti asi un brutāli sadursta man visus pirkstus, bet Gita paliek pie ugunskura gatavot rīsu putru.
Kamēr visas lietas padarītas jau ir pienācis dienas vidus. Mantas sakārtotas un nu pa stāvo meža taku ir jāstumj ričuki augšā uz šoseju. Atvados no mūsu kamīna un siltās segas un dodos augšā. Ceļš uz Barselonu no šejienes ved atpakaļ kalnā. Tagad visus kilometrus, ko mēs nolidojām lejā nāksies mīcīt atkal augšā. Saņemamies, noskaņojot sevi uz to, ka virsotnē mūs gaida karsta kafija ar saldumiem, un sākām pacelšanos. 





Ieleja Pirenejos. Visur apkārt kalni.



Kopumā tas mums aizņēma gandrīz divas stundas, jo vidējais ātrums bija tikai 10km/h, toties varēja lēni braucot izbaudīt peizāžas, kas lēni mainījās, mums kāpjot augstāk un augstāk kalnā. Kā jau bija solīts, ieturam gardo maltīti un šaujam atkal lejā- ielejā uz Bourg – Madame. Par cik ir svētdiena, visi veikali ir ciet, bet varbūt kaut kas ir atstāts priekš mums atkritumos. Tā arī ir- pie ALDI  mēs atrodam dažādus dārzeņus, dažas pakas ar jogurtiem, bet pie Carrefour trīs pakas ar sausiņiem, maisu ar cepumiem un kruasānu mīklu. Sakrāmējuši visu uz mūsu zirgiem ripojam tālāk. Uzreiz bēc Bourg – Madame šķērsojam Francijas un Spānijas robežu. Te sākās jauns daudzkilometru kāpums, ko mēs tā arī līdz dienas beigām nepievārējām. Nogurums jau ir pamatīgs. 1500km virs jūras līmeņa, kā to norāda ceļa zīme, mēs atrodam klints malā vecu sagruvušu māju, kurai riņķī ganās govis. Atrodam visplakanāko vietu un uzslejam tentu. Pūš neliels vējš, ir auksts, bet tents labi pasargā. Pie ieejas iekurinām mūsu krāsniņu un gatavojam dārziņu zupu ar pupiņām – pēdējiem konserviem, kas mums ir palikuši. Paēduši un nedaudz pasēdējuši pie uguns, dodamies miegā.


Portatīvā krāsniņa nometnē

Nakts sanāca ellīga. Bija ļoti auksts. Tik auksts mūsu ceļojuma laikā vēl līdz šim nav bijis. Sākumā telts pārklājās ar stipru kondensātu, kurš pa nakti sasala un pārvērtās par plānu sniega kārtiņu un pat dažām lāstekām. Vieta tomēr nebija tik taisna un slīpums traucēja pamatīgi gulēt. Gita visu laiku ripoja man virsū, stumjot mani zemāk. Nakts likās bezgalīga. Visbeidzot, parādoties pirmajiem gaismas stariem, es neizturēju un izlīdu no telts, lai iekurinātu atkal krāsniņu un uztaisītu karstu tēju. Kamēr es to paveicu, jau bija pavisam gaišs un Gita ar izlīda no mitrajiem guļammaisiem. Paēduši brokastis turpinām ceļu kalnā…

No rīta mūsu telts bija galīgi apledojusi. Gan ārā, gan iekšā.




TUVOJAMIES FINIŠAM

5.decembris, pirmdiena

Distance – 99 km
Laiks – 4;36 h
Vid. ātrums – 21.5 km/h

Līdz virsotnei izrādījās vēl labs kilometru daudzums, kas izstiepās bezgalīgos līkločos, ko ceļš meta apkārt ar eglēm noaugušām kalnu nogāzēm. Bet beidzot esam augšā – 1800km virs jūras līmeņa. Nedaudz atpūšamies, uztaisām bildi un ripojam lejā. Nobrauciens nav īpaši stāvs, pastāvīgi ir jāpiemin pedāļi, bet ātrums jūtās tik un tā. Kaut kur pa vidu es sajūtu siltos gaisa viļņus, kas pat pie stiprā, no braukšanas radītā vēja, bija ļoti patīkami. Es apstājos un noģērbu liekās drēbes, jo vēl no paša rīta biju pamatīgi satuntulējies, sildot savu ķermeni pēc aukstās nakts.
Drīz esam jaunajā, jūtami vēsajā ielejā, kur atrodas paliela pilsēta Ripoll. Mēģinām atrast vietējo lielveikalu miskastēs kaut ko priekš sevis, bet šķiet, ka atkritumu mašīna  ir apsteigusi mūs – viss tukšs. Ļoti drīz mūs sagaida nepatīkams pārsteigums- ceļš C-17, kas ved uz Vic un vēlāk uz Barselonu, negaidīti pārtop par autobāni. Apvedceļu nav. Ieeju vietējā bārā, lai uzzinātu par alternarīvām. Bārmenis saka, ka jāņem cita šoseja, jo C-17 līdz pašai Barselonai pārtop par Autovia. Vienīgā šoseja, kas vairāk vai mazā iet mums vajadzīgā virzienā ir C-26, kas met milzīgu līkumu, bet neko darīt- braucam tik atkal kalnos. Viens pluss- visa automašīnu plūsma aizgāja uz autobāni, un šī šoseja ir galīgi tukša. Tā lēnām stiepjas atkal augšā egļu noaugušos kalnos, un drīz mēs jau redzam kā zemie mākoņi bradā caur egļu mežiem kalnu galotnēs. Esam pamatīgi noguruši un nedaudz sarūgtināti par to, ka manā kartē C-17 nebija atzīmēts kā Autovia, un šodien mēs jau nekādīgi netiksim līdz tofu fabrikai…Pa ceļam piestājām pie ābeles, lai salasītu ābolus- to ir tik daudz, ka vakarā nolēmu izvārīt zapti, ko likt virsū sausiņiem no rīta. Turpat netālu ieēdam pusdienas ceļmalā. No C-26 mūsu ceļš nogriežās uz vēl mazāku ‘vienjoslas ceļu’, kas ved caur galīgi klusām vietām. Visapkārt mežs, ik pa laikam var manīt kādu sēņotāju, bradājām netālu no ceļa.
Vakars atkal ātri ir klāt un šodien mums nekādīgi nesanāk atrast piemērotu guļvietu. Tikai pašā krēslā atrodam nelielu priežu mežiņu, vairāk vai mazāk līdzenu, kur arī uzslejam tentu un zemē izraktajā bedrē, kas tika aplikta ar dažiem atrastiem akmeņiem, iekurinām uguni. Vakariņās vārām lēcu zupu un vēlāk ābolu zapti. Iemetu krāsniņā un cepu uz oglēm kastaņus. Vakars tiek pavadīts klusumā –abi esma noguruši. Gitai nav labi ar veselību, izskatās pavisam skāba.
Cerams šonakt nesalsim un rīt tiksim līdz tofu fabrikai, un tad paliek tik viena diena līdz Barselonai.













6.decembris, otrdiena

distance - 107,9 km
laiks - 5:21 h
AVG - 20.2 km/h


Nakts izrādījās ļoti jauka- nekas netraucēja. Ugunskura radītais siltums labi piesildīja mūsu telti un guļammaisus, un augsne zem priedes bija kā vienmēr mīksta un silta. Šonakt zeme bija arī vairāk vai mazāk līdzena un mēs nekur neaizripojām pa nakti.  Pamodos agri no rīta, palika nedaudz vēss, attaisīju acis- visapkārt ir migla, telts atkal ir mitra, ugunskurs nodzisis. Saule vēl tikai gatavojās parādīties kaut kur tālumā aiz miglas vai mākoņos tītajiem kalniem. Izlienu no gulīša, lai iepūstu dzīvību aizmigušajā ugunskurā – vēl ir palicis nedaudz karstu ogļu. Drīz vien tas atkal liesmoja un patīkami sildīja manas rokas. Migla arī palēnām nolaižas. Ugunskurs jau labi kvēlo un rīta tēja vārās katliņā. Gita arī mostas. Brokastojam sausiņus ar vakar vakarā izvārīto ābolu zapti un uzēdam ceptus kastaņus. Tradicionāli savācām visas mantas un dodamies tālāk.
Ceļš iet augšā, lejā pa kalnu virsotnēm, bet pakāpeniski šķiet ka tas tomēr iet uz leju. Drīz mēs atkal esam miglā vai arī mākoņos. Viss apkārt ir balts, ik pa laikam ceļamā manām pa miglaino mežu bradājošos sēņotājus. Šķiet, ka ir sēņu sezona, jo to ir ļoti daudz.
Diena ir grūta, kājas ir piesistas un viļņainais ceļš te uzaugšu, te uz leju, nebeidz mūs mocīt. Esmu gan fiziski, gan arī morāli noguris. Sāku domāt par silto Barselonu, siltu dušu, tīrām drēbēm… un, par to, kad beidzot kalni paliks mazāki, ceļš sāks iet uz leju, jo agri vai vēlu tas notiks.
Pamatīgi noguruši pusdienojam kaut kur ceļmalā. Piebeidzam grauzdiņus ar zapti uzdzeram tēju, nedaudz pastaipāmies un pagozamies saulītē un turpinām cīņu ar kalniem. Vēl daži kilometri un maģiskais mirklis ir klāt – no kārtējās virsotnes redzu ka uz priekšu kalni paliek arvien mazāki un mazāki, un vairs neviena ar mežu noaugusi virsotne neaizsedz skatu. Skatam pavērās plašas ielejas un daudzas pilsētiņas, kas ir izmētātas visur apkārt. Beidzot ceļš sāk strauji iet uz leju. Vienā brīdī tālumā manu man pazīstamas būves: Barselonas televīzijas torni, Grezno baznīcu pie Tibidabo atrakciju parka, kas uzdzen patīkamas atmiņas no pagājušā gada. Negaidīti esam arī pie Castellucol pilsētas, uz kuru mēs speciāli braucām, kā svētceļojumā. Šajā plisētā atrodas Natursoy fabrika, kas Spānijā nodarbojas ar dažādu sojas produktu un bioproduktu ražošanu. Atcerējos kā pagājušogad daži cilvēki speciāli brauca uz to fabriku, lai no tās atkritumu konteinera iegūt ‘brāķētu’ produkciju. Ceļš uz Barselonu veda caur šo pilsētu, tādēļ mēs izdomājām arī pamēģināt kaut ko atrast ‘brāķētu’, kā divi veģetārie svētceļotāji. Mums nospīdēja liela veiksme- mēs ātri vien atradām milzīgu konteineru fabrikas aizmugurē, kas bija dāsni piepildīts ar iepakotām tofu burgeru kotletītēm, sojas cīsiņiem un citiem sojas izstrādājumiem. Mēs piepildījām mūsu somas līdz pašai augšai, jo zinājām, ka draugi, pie kuriem mēs braucam uz Barselonu, būs ļoti priecīgi par šādu ciemakukuli. Pulkstenis jau ir trīs pēcpusdienā, nobraukti ap 60 km pa kalniem, kājas ir pamatīgi nogurušas, bet kaut kur pazib ceļa zīme, ka līdz Barselonai palikuši tikai 50km. Mēs varam paspēt līdz tumsai, ja nebūs vairāk nekādu šķēršļu un ar smagām, piekrāmētām somām mēs laižam tālāk no kalna. Te es sasniedzu jaunu ātruma rekordu -68 km/h. Palika pat nedaudz bail, bet uzticību iedvesa MTB riteņa stabilitāte.
Ceļš līdz Barselonai patiešām bija viegls un pārsvarā tikai no kalna. Kā saka, ‘What goes up – must go down.’. Katrs kalns agri vai vēlu beidzās ar apbalvojošo nobraucienu. Arī Pireneji nav izņēmums un tās n-tās dienas, ko mēs pavadījām pedalējot mūsu riteņus augša un lejā pa daudzkilometrīgiem kāpumiem beidzot ir apbalvotas ar pamatīgu nobraucienu. Var manīt kā gaiss arī ir izmainījies- kalnu dzestrais gaiss palika kaut kur augšā kalnos daudzus kilometrus atpakaļ. Šeit var just Vidusjūras klātbūtni – gaiss ir patīkami maigs un silts. Saule taisās rietēt mums priekšā un nedaudz žilbina, bet tas netraucē,  tikai uzdzen patīkamas emocijas.
Jau ap pieciem esam Barselonas piepilsētās. Var jau manīt pazīstamas vietas, kur bija braukts pagājušajā gadā ar riteni. Mūsu diena beidzās ar ierašanos Santa Coloma, Barselonas piepilsētā, kur nelielā skvotā dzīvo mūsu draugi no Rumānijas.
Sajūtas ir ļoti neparastas. Mēs atkal esam te, kur pavadījām gandrīz pus gadu, vietu ar kurus ir saistītas daudz atmiņas, vietu, kur varējām arī nekad neatgriezties. Visapkārt pazīstamas ielas, veikali un pat smaržas liekās pazīstamas.


Var teikt ka šis ceļojums ir noslēdzies, kas gaida mūs priekšā nezina neviens, bet es zinu, ka tas noteikti nav mans pēdējais ceļojums, jo vēl ir tik daudz ko redzēt un iemācīties…




Nav komentāru: