CYCLOSAPIENS: Āfrika

Jau kādu laiku Cyclosapiens ir sadalījies divos dažādos projektos, ja tā to var nosaukt: kamēr Stasis perina nākamo muzikālo tūri pa Eiropu, es, savas alternatīvās pedagoģijas studiju ietvaros, ceļoju pa Āfriku. Kopā ar 13 kursa biedriem un 2 pasniedzejiem 3 mēnešu laikā apceļosim 6 valstis: Mozambiku, Dienvidāfriku, Botsvānu, Zambiju, Malavi un Tanzāniju. Ceļosim ar autobusu, kurš tiks pārvērsts par mācību telpu, virutvi un guļamistabu vienlaicīgi. Ceļojuma mērķis ir nokļūt pēc iespējas tuvāk realitātei un izprast dažādas mūsdienu pasaules preoblēmas. Katrā no valstīm pētīsim dažādas tēmas, kā dažas varu minēt izglītību, veselības aprūpi, rasu sašķeltību, nabadzību, sievietes lomu sabiedrībā un klimata izmaiņas.

Ceļojums sākas Dienvdāfrikā, bet pirmais lielais pieturas punkts ir Mozambika, kur no mūsu sadarbības partnera The One World University (OWU) izīrēsim autobusu. Dienvidāfrikā pavadām vien pāris dienas, lai nokārtoutu Mozambikas vīzu.

Nevaram atļauties maksāt par hoteļiem, tāpēc sarunājam sev naktsmītni baznīcā, kur visi ērti varam izgulties uz paklājiem klātās grīdas

Plakātus, kas vēsta par ātra un nesāpīga aborta veikšanu 30 minūšu laikā var redzēt ik uz soļa, staigājot pa Pretotijas un Johanesburgas ielām

Ceļu uz pirmo mērķi-Maputo-Mozambikas galvaspilsētu-nolemjam mērot ar autostopu, šādā veidā ne vien ietaupot naudu, bet arī nokļūstot tuvāk cilvēkiem un Dienvidāfrikas realitātei. Drošības apsvēŗumu dēļ (Dienvidāfrika ierindojas pasaules top 12 kriminalitātes ziņā) esam sadalījušies nelielās grupās pa 2-3 cilvēkiem, un rīta agrumā dodamies uz ceļa, lai pirms tumsas iestāšanās nokļūtu līdz Mozambikas robežai, kur tiksimies ar pārējām grupām. Dienas Āfrikā ir īsas: saule parādās pie apvāršņa ap 5 rītā, un piķa melna tumsa pārklāj zemi jau ap 18.30. Mums priekšā ir vairāk kā 300 km garš ceļš, kas jāpaspēj paveikt pirms saulrieta. Liels plus stopējot Āfrikā-pasažieru skaits mašīnā ir neierobežots, kā arī pārvietošanās piekabē vai kravas kastē ir pavisam ierasta parādība-nereti uz ielām var manīt pikapus, kuru aizmugurē, cieši viens pie otra saspiedušies, stāv vismaz 10 cilvēki. Izmantojot šo iespēju, drīz vien visi esam sasēdušies nelielas kravas mašīnas piekabē, vējam jaucot matus un saulei spīdot tieši sejā.

Ceļš ved cauri kalnainām ielejām un nebeidzamām banānu plantācijām. Pa ceļam satiekam daudz baltādaino šoferu, kas visi kā viens apgalvo, ka Dienvidāfrika ir ļoti bīstama valsts, un pastāvot liela iespēja, ka pa ceļam tiksim aplaupīti. Nekas tāds nenotiek, un nezināmu iemeslu vai sakritību dēļ, gandrīz vienmēr esam paņemti tieši baltādaino šoferu paspārnē. Neilgi pirms tumsas iestāšanās esam veiksmīgi sasnieguši galamērķi-pierobežas pilsēteli Komatipoort.

Nākamajā rītā, kopā ar pārējiem grupas biedriem, karstās saules apspīdēti, dodamies uz robežkontroles punktu Mozambikas virzienā. Tuvojoties robežai, cilvēku drūzma gar piegružotajām ceļmalām palielinās. Šur tur manāmi robežsargi-šautenēm plecos, tie slinki laiskojas ēnā, slēpjoties no karstās saules. Lai iekļūtu Mozambikā, jāiziet cauri neskiatāmiem kontroles punktiem, katrā no tiem uzrādot pasi un atbildot uz pāris portugāļu valodā uzdotiem jautājumiem (Mozambika ir bijusī Portugāles kolonija, tāpēc oficālā valoda, blakus daudzām citām, ir portugāļu valoda). Caur robežkontroles punktiem plūst krāsaini-raibi-rakstoti tērptas āfrikāņu sievas, uz galvām nesdamas kravas, kas dažkārt, šķiet, pārsniedz 20kg svaru. Dienvidāfrikā tās acīmredzot ir sapirkušas dažnedažādus labumus, kas te maksā krieni vien lētāk, kā Mozambikā (Dienvidāfrika ir galvenā pārtikas produktu eksporta valsts, un ar saviem produktiem tā baro pārējās Āfrikas dienvidu valstis).

Beidzot esam nokļuvuši Mozambikā. Smagā mugursoma un neizturamais karstums spiež ķermeni pie zemes-ar skaudību skatos ar kādu vieglumu sievietes tekalē šurpu turpu ar milzu nastām uz galvas. Rindā sastājušās meitenes uz mums noskatoties smīn un ķiķina, piedāvajot nest mūsu mugursomas uz galvas, tādējādi cerot nopelnīt kādu kapeiku.

Turpat drūzmējas ielu tirgoņi-ieraugot baru ar baltādainiem „tūristiem” tie tūliņ metas mums klāt, piedāvājot savus labumus-dažs, ar prāvu naudas žūksni rokās, mēģina mums notirgot vietējo valūtu, kāds cits, apkarinājies ar Vadacom SIM kartēm, piedāvā iegādāties lokālo numuru. Saules cepināti, laužamies cauri krāsainu cilvēku masai, lai atrastu transportu, kas mūsu 16 cilvēku lielo grupu varētu nogādāt līdz 80 km attālajai galvaspilsētai. Drīz vien visi esam saspiedušies iekš 12 vietīga mini busa, kura paskats liecina par tā sūro vēsturi: priekšējais vējstikls ir pārklāts ar vairakām zirnekļa tīklam līdzīgām plaisām; dažviet pat manāmi caurumi, kas atgādina šāviena pēdas; pagriziena lukturis ir izdauzīts, tāpat arī kreisās puses spogulis. Uz netīri baltās metāla virsbūves manāmas lielākas un mazākas buktes. Atveru noskarambāto sānlogu, lai tiktu pie kaut nedaudz gaisa, taču šoferis, nezināmu iemeslu dēļ mēģina logu aizvērt. Šī manevra laikā logs izkrīt no rāmja, un šoferim nākas to iedabūt atpakaļ vietā, pielietojot skrūvgriezni.

Uz Mozambikas karoga attēlots AK-47 un kaplis...

Lēni un negribīgi busiņš sāk ripot-pārlieku lielā svara dēļ, busa riepas ir zaudējušas formu un tas ir pieplacis tuvu pie zemes. Pa ceļam pāris reizes tiekam apturēti: kamoflāžā tērpta apaļīga robežsradze patrulē gar ceļa malu, atbildīgi nesot paliela izmēra šauteni pie sāniem, un ar nopietnu seju nopētot katru garāmbraucošo auto.

Kad esam mērojuši vairāk kā pusi no ceļa, busiņš, izdvesdams dziestošas dzīvības vaidus, noslāpst turpat ceļmalā. Šķiet, ka degviela beigusies. Šoferis žiperīgi izraušas ārā, un aizskrien nezināmā virzienā. Pēc kādas pus stundas tas atgriežas, rokās nesdams divas 5l plastmasas pudeles, pildītas ar degvielu. Piepildījis bāku, viņš nosviež pudeles turpat ceļmalā, un mēģina iedarbināt vāģi. Tomēr viss velti-šķiet, ka vaina meklējam kur citur. Nez kāpēc tas neliekas pārsteidzoši. Pēc apmēram stundas ilgas ķimerēšanās pa motoru un ar neskaitāmu garāmbraucēju palīdzību un līdzdalību, varam atkal turpināt ceļu.

Tuvojoties pilsētai, ceļmalas kļūst arvien raibākas- ik pa laikam skatam pazib pa kādai zaru būdiņai, kas kalpo kā ceļmalas kiosks; fons ir atkritumu izraibināts. Pēkšņi skatu aisedz baltu dūmu mākonis un pamatīga smirdoņa. Caur dūmaku saskatāmi cilvēku silueti. Vējam izlkliedējot dūmus, skatam paveras milzīga izgāztuve, kur rosība norit pilnā sparā: lielāki un mazāki cilvēku bariņi bakstās pa bagātīgo atkritumu slāni, kas nepārtraukti tiek papildināts-atkritumu vedēji izgāžu kravu pēc kravas. Sievietes un bērni cītīgi rokas atkritumu jūklī, meģinot atrast ko lietderīgu. Sēžu aiz noskrambāta busa loga, kas ir vienīgais šķērslis, kurš mani šķir no skarbās realitātes. Iebraucot pilsētā, nabadzības vaigs kļūst arvien skarbāks-uz ielām sasēdušies ileu tirgoņi cīnās par ikdienas iztiku, mēģinot notirgot visdažādākos štruntus. Pārdevējas ir pārsvarā sievietes, pie kuru kājām turpat putekļainajās smiltīs rotaļājas to mazuļi, nemaz neliekoties traucēti par ielas skaļo un netīro burzmu. Pa ielām pārgalvīgi truacās apdauzīti automaobīļi, demonstrējot āfrikas braukšanas stilu un tā sekas. Daži braucamie izskatās kā pa taisno no šrota iznākuši: kādam vieglajam auto priekšdaļa pilnīgi sašķaidīta, tomēr tas nav šķērslis, lai pārvietotos pa mašīnu pārpilnajām ielām; tāpat arī garām pabrauc autobuss, kuram mistiskā kārtā trūkst pakaļējā daļa.

Turpat mašīnu burzmas epicentrā kāds nokārto savas dabiskās vajadzības, par atbalsta punktiem izmantojot braucamo joslu atdalošās metāla konstrukcijas ceļa vidū. Gar acīm pazib aina ar pusplikiem bērneļiem , kas aizrautīgi atveldzējas notekgrāvjiem līdzīgos ūdeņos. Starp vidusslāņa ķieģeļu ēkām ik pa laikam manāma kāda šķība mājele, kas saslieta kopā izmantojot dažādus uz ielas atrodamus materiālus; pa šķībo durvju aili pavīd bērneļu netīrās sejas.

Nometnes vieta zem mango kokiem. Maputo

Pilsētas dzīve liekas dinamiska un stresa pilna, tāpēc izjūtu lielu atvieglojumu, kad beidzot esam nokļuvuši līdz mūsu pirmajam galamērķim-One World University, kur pavadīsim teju 2 nedēļas. Universitāte atrodas pilnīgas nekurienes vidū-līdz tai mērojams dubļains ceļš, kas ved cauri eikaliptu audzei.

Noenkurojušies šeit uz īslaicīgu palikšanu, beidzot varam doties pirmajās ekspedīcijās. Sadalījušies lielākās un mazākās grupās un izvēlējušies katrs sev interesējošu izpētes tēmu, ar vietējo studentu līdzdalību devāmies uz ciematiem, kur pavadījām 5 dienas. Pirms devāmies ceļā, mums nebija ne mazākās jausmas, uz kurieni mēs dodamies un ko tieši darīsim. Bija zināms tikai tik daudz, ka izpētes tēma mūsu no 5 meitenēm sastāvošai grupai, būs izglītība. Izkāpām no autobusa šķietami nekurienes vidū. Putekļaina ceļa malā slējās neliela būdiņa, kura kalpoja par mūsu bāzes un nometnes vietu turpmakās 5 dienas.

Izmetot līkumu pa tuvējo apkārtni drīz vien sapratu, ka gluži nekurienes vidū vis neesam- šauru taku mudžekļa savienotas netālu viena no otras slējas nelielas saimniecības, pārsvarā sastāvošas no pāris salmu būdelēm, un, ja īpašnieks izrādījās turīgāks, dzīvojamā ēka celta no palieliem cementa bluķiem vai ķieģeļiem. Taču pārsvarā visa ciemata arhitektūra bija veidota no zaru konstrukcijām, kas papildinātas ar salmu jumtiem un dažkārt aizdarinātas ar mālu vai dubļu pildījumu. Dzīve šeit rit lēni un nesteidzīgi. Dodoties cauri ciematam, visbiežāk novērotā aina bija sieviešu un bērnu pulcēšanās pagalmā, ēst gatavošana, bizīšu pīšana un 20 litrīgu ūdens mucu nēsāšana uz galvas.

Virtuve

Baznīca

Vietējais veikals/bārs

Vienīgā dzeramā ūdens ieguves vieta. Lai piepildītu 20 l mucu, nākas pamatīgi pasvīst, jo ūdens no izkaltušās zemes dzīlēm ārā nāk lēni un negribīgi

Ap ūdens pumpi parasti pulcējas bariņš ciemata bērnu un sievietes

Alternatīva ūdens pumpim...

Viens no galvenajiem uztura produktiem Mozambikā kā arī citās Āfrikas valstīs ir kukurūza, no kuras gatavo putru- šimu (ja pievieno sāli) jeb papu (ar cukuru). Pirms ķerties pie gatavošanas, kukurūzas graudi jāpārvērš miltos

Bet tuvāk pie tēmas! Lai kārtīgi izprastu izglītības funkcionalitāti šādā ciematā, pirmā vieta, ko apciemojām bija vietējā pamatskola (1. Līdz 7. klasei). Nonākot pie skolas ēkas, atradām to pilnīgi pamestu: durvis bija līdz galam vaļā, logu rūtīs trūka stikli un iekšā valdīja bardaks un vientulība. Tikai nākamaja dienā, viesojoties pie kādas ģimenes, uzzinājām, ka pašlaik ir skolas brīvlaiks, tāpēc arī neviens uz skolu neejot. Nācās nedaudz mainīt savu izpētes taktiku: tā vietā, lai vērotu, kā norit skolas darbība, nolemām runāt ar ciemata iedzīvotājiem: vecākiem un viņu atvasēm. Komunikāciju gan nedaudz apgrūtināja mūsu nabadzīgās portugāļu valodas zināšanas, bet soli pa solim mēs atradām atbildes uz visiem mums interesējošiem jautājumiem. Kāds 8. klases skolnieks mums pastāstīja, ka katru rītu ceļas 4 no rīta, lai mērotu 7km garu ceļu uz blakus ciematā esošo vidusskolu, jo viņa ciematā ir iespējams iegūt tikai pamatizglītību, proti, līdz 7. klasei.

Viesojoties pie ģimenes

Pamatskola

Viena no trijām klases telpām

Pēcāk satikām arī pašu skolas direktoru, kurš kopā ar pārējiem skolotājiem ieradušies no 80 km attālās galvaspilsētas, lai skolotu Mozambikas lauku jaunatni. Skolotāji dzīvo ciematā visu nedēļu, dodoties mājās tikai nedēļas nogalēs. Turpat pie skolas tiem ir māja, par kuras apstākļiem gan skolotāji sūrojās. Skolas direktors pastāstīja, ka uz skolu katru dienu ierodas apmēram 170 bērnu no tuvējās apkārtnes, lai apgūtu tādus priekšmetus kā matemātika, portugāļu valoda, dabas zinības,ģeogrāfiju, mūziku, mākslu un sportu. Par cik skolā ir tikai trīs klases telpas, skolēni nāk uz skolu maiņās: no rīta skolā ierodas 1., 5., 6 un 7. klase, un pēcpusdienā mācīties nāk 2., 3. Un 4.klašu audzēkņi. 170 skolēnus skolo 8 pasniedzēji, un direktors piemetina, ka priekš lauku skolas tas esot labs rādītājs, kamēr citās lauku skolās skolotāju trūkums ir viena no sāpīgākajam problēmām.

Ar studenti no OWU sapulcējam bērnus, lai runātu par izglītības nozīmīgumu. Bērni šķiet garlaikoti un nākotne tiem pagaidām neinteresē.

Atskaitot to, kā dažas no lielākajām lauku skolu problēmām tiek minēts mācību materiālu trūkums, nepietiekams uzturs (nepieteikama finansējuma dēļ, bērniem nav iespējas ēst pusdienas skolā) kā arī meiteņu izkrišanas no skolas, priekšlaicīgu laulību un grūtniecību dēļ-šādos lauku reģionos nereti var sastapties ar 15-16 gadīgām meitenēm, kuras dažkārt šajā vecumā auklē jau vairākus mazuļus.

Uz skolas sienas rakstīts: Izglītot jaunas meitenes nozīmē izglītot tautu

Vienojoties ar skolas direktoru, sapulcējām skolā bērnus, lai mācītu tiem japāņu papīra locīšanas mākslu jeb origami.

Vai šādam ciematam ir nākotne? Grūti spriest.

Šķiet, ka laiks šeit stāv uz vietas. Tālumā dzirdamas bērnu bezrūpīgās balsis, kas izgaist līdz ar nakts iestāšanos virs ciema. Gandrīz nekur nav manāma gaisma-viss tīts tumsā-elektrības šeit nav. Ir acīmredzams, ka šiem cilvekiem nav tā, kas mums ir pieejamas ikdienā, sākot ar labierīcībām un beidzot ar tādām pašsaprotamam lietām kā ūdens un elktrība. Neskatoties uz to, viņi vienmēr ir smaidīgi un priecīgi dalīties ar to mazumiņu, kas viņiem ir. Pie sevis klusībā domāju, kas gan ir nabadzība un kādās mērvienībās tā mērāma: laika vai naudas; prieka vai bēdu; slimības vai veselības? Un kurš tad galu galā ir nabagāks-mēs vai viņi?